Meklējot savu laimi

Dievnama svētki, ģimenes svētki, un divkārt priecīgi tad, ja šajā svētku dienā, kad svinam dzīvības uzvaru pār nāvi, savas durvis vēris arī kultūras pavards. Šādu prieku saviem cienījamajiem līdzgaitniekiem atvēlēja Indra – rožu stacija, mūzu ciems, kur mierā un saskaņā  rit dažādu tautību cilvēku dzīves. Iemesls bija trīskāršs – katoļu Lieldienas, Olgas Jokstes jubileja, ar kuras vārdu saistīta senās aušanas tradīciju saglabāšana un attīstība, un vēl – tautas nams aicināja uz koncertu. Nevis vienkāršu, bet labdarības. Laimes muzejam vajadzīgas brīnum-brilles, caur kurām skatoties, ekskursanti redzēs un jutīs kaut ko neiedomājamu. Ar to arī ir pazīstama mūsu pusaizmirstā un ne visai bagātā Latgale – ar mūsu spītīgajiem centieniem pacelties pār skaudro ikdienu. Nevis čīkstēšanu, bet dzīvošanu –  pilnasinīgu un interesantu! Optimisma viļņos pierobežas ciematā dzima Latvijas Republikā plaši pazīstamaiis festivāls “Latgales vainags”, populārie Indras “Ievārījuma svētki”, uz kuriem ierodas kārumnieki pat no Rīgas un citām tālākām vietām, bet Laimes muzejs atjaunotajā baznīcas ēkā – tas ir uzskatāms piemērs tādu nerimstošu cilvēku kolektīvajai daiļradei kā Ērika Gabrusāne, Andžela Kuzminska, Ērika Zarovska, Ilona Kangizere un Olga Jokste, kas zina noslēpumu, kā atstāt spilgtas pēdas dzimtā ciemata vēsturē. Un, ja svētdienas dienā ierodas viesi no tālienes, ierodas vecs un mazs, vai tas nav labākais apliecinājums vēlmei pavadīt gaišos svētkus kopā? 

Pirmais ielūgums uz darbnīcas izstāžu zāli, kur apmeklētāju vērtējumam tika piedāvāta Olgas Jokstes, meistares ar Dieva dotu talantu, rokdarbu izstāde.  Zāles vidū bija noklāts četrmetrīgs zaļš grīdceliņš – pirmais patstāvīgais jaunās audējas darbs. Vairāk nekā trīs desmitgades pagājušas kopš tā laika, bet grīdceliņš nav nolietojies, nav izbalējis. Gan agrāk,  gan tagad praktiskos lauku grīdceliņus auda no auduma lentēm, kas sagrieztas no vecām drēbēm. Lentes saauda ar diegu pavedieniem, un rezultātā uz primitīvām stellēm dzima ne tikai praktisks, bet arī māksliniecisks izstrādājums. Latgalieši neizmantoja daudz spilgtu krāsu un pārāk sarežģītus ornamentus. Lakoniskums un krāsu atturība veido neatkārtojamu harmoniju, kurā atspoguļojas debesu zilums, zālāju zaļums, ezeru ūdeņu dziļums, vasaras ziedu pļavas raibums un maizes lauka dzeltenums. Ekspozīcijas zāles sienās var skatīt ne tikai atzītās mākslinieces labākos darbus, šeit organiski iekļaujas arī viņas audzēkņu izstrādājumi – no pašas jaunākās audējas līdz ļoti cienījamām meistarēm. 

Jubilāres cildināšanas ceremonija izvērtās par sirsnīgu improvizāciju un uzskatāmu piemēru, kā savijas konkrēta cilvēka liktenis ar ciemata vēsturi, veidojot arī tūrisma tēlu. Par to runāja daudzi, kuri bija atnākuši uz jubileju ar ziediem un dāvanām. Savā apsveikumā pagasta pārvaldes vadītāja Ērika Gabrusāna īpaši uzsvēra, ka mazās dzimtenes attīstība daudzējādā ziņā ir atkarīga no konkrētā cilvēka dzīves pozīcijas. Mūsu gadījumā jubilārs ir pārliecinošs patriotisma piemērs. Savukārt Olga Jokste sirsnīgi pateicās pašvaldībai par pastāvīgu atbalstu visdrosmīgāko radošo projektu īstenošanā. Apliecinot pateicību, māksliniece piedāvāja galvenajam sadarbības partnerim izvēlēties dāvanā kādu no izstādes eksponātiem.  Ērika Gabrusāne izvēlējās lielisku smilškrāsas šalli. Unikāls izstrādājums, kas izstaro autores dvēseles siltumu. 

Apsveikumu plūsmā sieviešu ansamblis “Rēvija”, kas kļuvis par Indras vizītkarti, iemirdzējās ar izpildītāju meistarību. Kad izskanēja jubilārei adresētās dziesmas, dāmas pievērsa viesu uzmanību faktam, ka šodien viņu skatuves tērps nav nejaušs: tautas tērpu austie svārki tapuši Indras aušanas darbnīcā. Nākamajā dienā Olga telefonsarunā man pastāstīs par to, kā Indra kļuva par viņas otrajām mājām. Viņas tēvu Pēteri Orupu labi pazīstu jau ilgus gadus. Viņa sakoptā viensēta pie Krāslavas-Dagdas ceļa arī tagad apliecina, ka šeit dzīvo īsts saimnieks. Vienkāršā lauku ģimene, strādīga un radoša: saimnieks ir ne vien pazīstams mūziķis, bet arī visnotaļ aktīvs un sabiedrisks cilvēks. Labs piemērs abām meitām, kuras bija aizrāvušās ar tautas mākslu un rokdarbiem. 

Vecākā, Olga, pabeigusi Skaistas astoņgadīgo skolu, iestājās Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā. Apguvusi audējas amatu, turpināja izglītību Daugavpils Universitātē, kur aizstāvēja pedagoga diplomu. Šobrīd tieši ceturtdaļgadsimts pavadīts Indrā, šeit satikusi savu likteni. Ar vīru Ivaru, puisi no Ezerniekiem, iepazinās, kad mācījās Rēzeknē. Dvēselē robežsargs ir radošs cilvēks, bet acīmredzot vēl nav pienācis laiks atklāt keramikas meistara talantu. Lieliskā meita Ieva ir Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātes studente. Labiekārtota māja Dārza ielā Indrā, apkārtnē labi kaimiņi - kas vēl vajadzīgs pilnai laimei? Dzīvojot Latvijas malā, draudzīgā ģimene nejūt provinces kompleksu. Izbraukumi uz svētkiem, koncertiem, izrādēm Krāslavā, Daugavpilī, Rēzeknē un Rīgā ir dvēseles nepieciešamība un ģimenes tradīcija. Draugu un domubiedru ir pietiekami. Atceroties azartu, ar kādu realizēti projekti, Olga vairākkārt piemin Andželu Kuzminu un Ēriku Zarovsku. Olga ar prieku vada aušanas darbnīcu Indrā, strādā par skolotāju divās mācību iestādēs. Pilnasinīga intelektuālā dzīve ar bezgalīgām iecerēm. Bet manā atmiņā dzīvo laikraksta “Ezerzeme” auglīgas sadarbības gadi ar Olgu kā pašvaldības vadītāju. Un mūsu steidzīgajā sarunā mazliet noskumām tikai par vienu — ātri pazibēja gadi. Nekļūdās tas, kurš atradis savu galveno dzīves aicinājumu dzimtenē. 

Labdarības koncerts Indrā tika organizēts vienīgi pašu spēkiem. Lieldienu tematiku piedāvāja “Rēvija”, deju kolektīvs “Vabank” uzzibsnīja ar mūsdienīgumu, bet senioru deju kolektīvs “Labvakar” parādīja mūžīgās patiesības piemēru: mīlestībai un dejai nav vecuma robežu. Pateicīgie skatītāji ziedoja līdzekļus Laimes muzejam... Skanēja melodija “Nekur nav tik labi kā mājās”.

Aleksejs GONČAROVS