Sieviešu futbols Latgalē: meitenes tā aizrāvušās, ka nesargā veselību

Neko nezināja par sieviešu futbolu
Aptuveni pirms septiņiem gadiem Daugavpils sporta pārvaldē ieradās meitenes ar lūgumu izveidot sieviešu futbola komandu. Tas jau nebija pirmais mēģinājums izveidot sieviešu komandu, taču visilgstošākais. Strādāt ar meitenēm uzņēmās Deniss Sarafaņuks (35 gadi), kurš tolaik strādāja par trenera asistentu darbā ar jaunāka vecuma zēniem.

Denisam meiteņu komanda bija patstāvīga trenera darba iespēja. Paralēli sākās sieviešu futbola popularitātes vilnis – tika atvērti klubi, vāktas grupas, bija federācijas atbalsts. Pirmos treniņus apmeklēja 7-8 meitenes, kuras vēlāk piesaistīja draudzenes. 

“Nebija ne jausmas, kas no tā sanāks. Man tas bija visīstākais eksperiments. Neko nezināju par sieviešu futbolu. Ja būtu sācis lūgt padomu, analizēt, maz ticams, ka būtu ķēries pie treniņiem. Ķēros klāt nedomājot, un tas bija pluss, ka par to neko nezināju. Dažreiz tāds variants ir labāks nekā uzklausīt nevajadzīgus viedokļus, kuru vidū daudz nekompetentu.”

Sākumā izturējās skeptiski

Deniss Sarafaņuks atzīst, ka pret sieviešu komandu izturējies skeptiski, bet problēmas risinājās pakāpeniski. Pēc divu gadu treniņiem 2015. gadā paziņoja, ka komanda piedalīsies Latvijas čempionātā. Uzzināja divus mēnešus pirms pirmās tūres. Čempionāta gaitā nāca apjausma, kas jāmaina vai jāliek klāt. 

“Sākām veidot kaut ko līdzīgu komandai. Procesā mainījās attieksme. Vīriešu futbols paliek kā prioritāte, un attiecībā uz sieviešu futbolu pilsētā nav stipra entuziasma to atbalstīt. Bet no citas puses – man deva rīcības brīvību. Naudā nepeldējāmies, taču izbraukumus un treniņus mums nodrošināja, un tas nav maz.”

Nāk un aiziet

No tām, kas trenējās pirmajā gadā, palicis mazāk par 5 %. “Nenormāla maiņa,” saka Deniss Sarafaņuks un atzīst, ka nebija gatavs šādai spēlētāju maiņai un diez vai pieradīs. Piemēram, puišiem līdz 18 gadu vecumam ir stabils sastāvs.

Tendences liecina, ka jau vidusskolā meitenēm parādās darbs vai iespēja piepelnīties. Rezultātā prioritātes ir mācības un darbs, bet atlikušais laiks ir futbolam. Šajā sezonā sastāvā tikai trīs meitenes vecākas par 20 gadiem, pārējās ir skolnieces. 

“Tagad pat nevaru pateikt, kas būs nākamgad. Šogad meiteņu grupa pabeidza skolu, bet Daugavpilī neviena nepaliek. Ja kāda atnāks reizi nedēļā uz treniņu – labi, ja piedalīsies spēlē – lieliski,” ironizē Deniss. 

2018. gadā palīdzēja meitenes no Preiļiem – tur izformēja komandu, bet meitenes gribēja spēlēt, taču brauca tikai uz spēli, bet arī tādos apstākļos vajadzīgs balanss.   

“Liksi spēlē atbraucējas, kāda būs aizvainota un nenāks uz treniņu, vēlāk vispār aizies. Kad piesaistīju Preiļu meitenes, tā arī bija. Kāda no viņām aizdomājās, vai ir vērts turpināt. Atgriezties vēlāk ir grūti.”

Draudzenes sagādāja pārsteigumu

“Daugavpils” spēlētāja un futbola trenere Viktorija Vengreviča (23 gadi) spēlē futbolu no 16 gadu vecuma. Līdz tam izmēģinājusi dažādus sporta veidus. Viens no pēdējiem – orientēšanās, pēc kuras sākās ceļš līdz futbolam. “Sporta nometnē spēlējām volejbolu, un man sanāca vairāk atsist ar kājām. Nodomāja, ka es spēlēju futbolu. Kad uzzināja, ka nē, teica, ka man jāiet uz futbolu. Domāju par to, bet kautrējos zvanīt. Rezultātā draudzenes mani pierakstīja, nācās iet. Viņas zināja, ka man patīk un viņuprāt es labi spēlēju. Uztaisīja pārsteigumu.”

Trenere un kapteine Viktorija nedomāja, ka paliks uz ilgu laiku. Redzēja, ka meitenes trenējas sen, viņām sanāk labāk. Tagad Viktorija ir viena no komandas “večiem” un izskatās, ka paliks tik ilgi, “kamēr Daugavpilī pastāvēs sieviešu futbols.”

Viktorija Vengreviča vienlaikus ir komandas “Daugavpils” kapteine un futbola trenere. Gan aizraušanās ar futbolu, gan trenera darbs bija spontāns lēmums. Deniss Sarafaņuks piedāvāja pamēģināt. Viktorija piekrita, pabeidza universitāti un jau trīs gadus strādā par treneri.

Nepamatoti stereotipi

Deniss Sarafaņuks uzskata, ka cilvēki, kas sieviešu futbolu sauc par “cirku”, neko nejēdz no spēles.

“Runājam par to ar komandu. Par to, ka viņas vienmēr tā uztvers, taču ir iespēja iziet laukumā un pierādīt, lai cilvēki varētu mainīt viedokli. Stereotipi par to, ka futbols nav sieviešu sporta veids, pastāvēs vēl ilgi.”

Pats izplatītākais stereotips – salauztas un šķības kājas, bet neviens nevar paskaidrot, kā tas savstarpēji saistīts, saka Deniss. “Ja es nekad nebūtu spēlējis futbolu, diezin vai staigātu pa skatuvi ar taisnām kājām, tāda ir mana ģenētika.”

Viktorija piekrīt, ka šķības kājas ir visbiežāk sastopamais stereotips, ko nākas dzirdēt no meiteņu vecākiem. “Tā nav tiesa. Man ir taisnas kājas. Staigāju līdzeni. Kāds to izdomāja, bet citi atkārto.”

“Ievilka” vīru sieviešu futbolā

Rēzeknē sieviešu futbols radās agrāk. Šodien ar meitenēm strādā trīs treneri  - dzīvesbiedri Sergejs un Olga Prokopkini  un Edgars Sadovskis no Ludzas.

Sergejs Prokopkins (26 gadi) uzsver, ka visa viņa dzīve saistīta ar futbolu. Koledžā iepazinies ar savu nākamo sievu, kura tobrīd arī spēlēja futbolu. 

Lai Olga varētu sniegt interviju, viņš aizstāj Olgu viņas “kaujas postenī” – viņa kārta sēdēt ar bērnu, kamēr Olga stāsta par Rēzeknes sieviešu futbolu. 

Olga Prokopkina (29 gadi) aptuveni pirms astoņiem gadiem spēlēja futbolu robežsargu komandā. Tad guva traumu, komanda izjuka, domas par trenera darbu nebija. Bet tad viņai piedāvāja uz laiku aizstāt Rēzeknes sporta skolas treneri. Ar Sergeju, kurš tolaik dzīvoja un spēlēja futbolu Daugavpilī, vēl nebija pazīstami. Satikās mācoties Valsts Robežsardzes koledžā Rēzeknē, un tieši Olga “ievilkusi” vīru sieviešu futbolā. 

“Viņam tas tolaik šķita dīvaini – nākt uz sieviešu futbolu pēc vīriešu futbola, turklāt trenēt, bet adaptējās. Tā strādājam jau piecus gadus, sākumā viņš man palīdzēja.”

Sergejs skaidro, ka atšķirība starp sieviešu un vīriešu futbolu, pirmām kārtām, nav fiziskie dotumi. 

“Atšķirība no vīriešu futbola ir milzīga – attieksme un pašatdeve. Piecu gadu laikā daudz esam piedzīvojuši. Pārejas vecums vien ko vērts. It īpaši, ja tas sākas pusei komandas uzreiz – ļoti jautri.”

“Viņa galvenā, bet es – rezervē”

Sākumā Olga baidījās, kā tas ir – trenēt meitenes. Bet vēlāk saprata, ka meitenes vēlas spēlēt futbolu, ja jau atnākušas uz komandu, nenāk uz treniņiem piespiedu kārtā. Pārdzīvoja arī Sergejs, kuram nācās tikt galā ar sieviešu kolektīvu, kurā katrai dalībniecei ir savs raksturs, savs noskaņojums.

Kad pirms diviem gadiem ģimenē piedzima mazulis, Sergejs uzņēmās galvenā trenera lomu, uzsver Olga. Taču, sievai nedzirdot, Sergejs saka: “Viņa ir galvenā, bet es rezervē.”

Futbolistes atšķiras ar raksturu

“Futbols nav domāts sievietēm,” šo frāzi Olga Prokopkina dzird arī šodien, un dzirdēja 20 gadu vecumā, kad sāka spēlēt. Radi, jo īpaši sievietes, biedēja: “Kurš gan vīrietis tev pievērsīs uzmanību?” “Kā reiz futbolists arī pievērsa!” smejas Olga. 

Citi stereotipi – meitene, kas spēlē futbolu, it kā sāk līdzināties vīrietim. “Par mūsu komandu to nevar pateikt. Ja satiec mūsu meitenes pilsētā, neviens nekad nepateiks, ka viņas ir futbolistes. Tas nav saistīts ar ārieni, bet gan ar raksturu.”

Meitenes futbolistes ir drošas, spējīgas sevi aizstāvēt. Taču tajā pat laikā ir ievainojamas, un nevietā pateikts vārds var izraisīt emociju vētru. Treneriem nākas  iejusties psihologu lomā, risināt domstarpības.

Kad futbols zaudē mīlestībai

Piecu gadu laikā Prokopkiniem izdevies pierādīt gan meiteņu vecākiem, gan visiem apkārtējiem, ka viņas visas uz kaut ko ir spējīgas. Vecāki citādāk uztver meitu aizraušanos ar futbolu: “Redz, ka bērnam acis spīd, ka meitene, izņemot futbolu, nodarbojas, piemēram, trenažieru zālē, vēl kaut ko apmeklē, bet neklaiņo pa ielām šaubīgā kompānijā.”

Taču dažreiz personiska attieksme ir spēcīgāka. Bija gadījumi, kad puisim nepatīk  viņa meitenes aizraušanās ar futbolu. Pēc skata kaujinieciski noskaņotās meitenes ātri vien uzvar mīlestība, stāsta Olga Prokopkina. Meitenei nākas izvēlēties, un futbols zaudē. Šīs sezonas vidū komanda mīlestības iemeslu dēļ zaudējusi divas galvenās spēlētājas. Olgai nācās atkal iziet laukumā, jo radās problēmas ar sastāvu. 

Bariem nenāk

Rēzeknē tāpat kā Daugavpilī meitenes nenāk uz futbolu bariem, bet kopš Ledus halles atvēršanas Rēzeknē, daudzas nomainījušas futbola laukumu pret ledu.   

Nereti pēc diviem vai trim treniņiem bērns aiziet, tāpēc cenšas turēties pie katra spēlētāja. Tagad kodolu veido 16-17 gadus vecas jaunietes, kurām aiz muguras pieci gadi treniņu – aptuveni 20 jaunietes. Vēl konkurencei tiek aicinātas meitenes no Kārsavas un Ludzas. Plus 20 jaunāka vecuma meitenes. 

“Rēzekne” tāpat kā “Daugavpils” spēlē Latvijas čempionāta Pirmajā līgā. Turklāt ir kopīga komanda ar Daugavpili, kas spēlēja U16 čempionāta U14 grupā ar Kārsavu. Pašu spēkiem Rēzeknes komandas piedalās U10 un U12 čempionātos.

Katrā sezonā savi antivaroņi

Attieksme pret savu veselību ir sieviešu futbola galvenā nelaime. Gūstot nelielu traumu, meitenes ciešas un iziet uz laukuma. Tas notiek pastāvīgi, stāsta Sergejs Prokopkins. “Gandrīz katru sezonu kāda vēlas kļūt ar varoni, bet sanāk antivaronis. Runājām un skaidrojām: kaut arī tu esi līderis, bet uz vienas kājas nebūsi tik efektīva kā vājāka, bet vesela spēlētāja.”

Komandā cenšas skaidrot, kāpēc jāizvairās no tādām kļūdām, bet vienas izdara secinājumus un brīdina par mikrotraumām, bet citas klusē. Sergejs uzsver, ka labāk nedēļu paārstēties, nevis ciest un zaudēt trīs nedēļas – tas ir labākajā gadījumā. Bet tas atkārtojas un visticamāk atkārtosies.

“Esam vairākkārt apsprieduši šo tēmu, bet meitenes pašas nespēj paskaidrot, kāpēc tā notiek. Man ir tikai viens izskaidrojums – viņas baidās pievilt komandu.”

Sieviešu futbols ir emocionālāks 

Daugavpils trenere Viktorija Vengreviča uzskata, ka sieviešu futbols ir daudz emocionālāks. Meitenes cīnās līdz galam, var salauz sevi un pretinieku, bet pabeigs spēli. Gadās, ka spēlētājs nenomierinās, līdz pavisam sevi nepiebeidz.  “

Tās nav bailes pazaudēt vietu sastāvā. Iespēja ir visiem. Tā ir vēlme spēlēt un pierādīt savu spēku. Mēs spēlējam savu amatieru futbolu. Meitenes pašas saprot, ka nav uzmundrinājuma, viņas nespēlē par naudu, bet sava prieka pēc.”

“Rēzeknes” sportiste Sofija Garanča (16 gadi) spēlē futbolu no astoņu gadu vecuma. Šajā sezonā par komandu “Rēzekne” aizvadījusi 12 spēles. Viņa atzīst, ka arī pati tā rīkojusies. Spēles laikā sāpējis pirksts, bet cietusi. Vēlāk rentgens uzrādījis plīsumu.

“Līdzīgi notiek arī izlasē. Par to soda -  nevērīga attieksme pret veselību. Visi saprot, bet ir sajūta, ka ir jānospēlē, citādi nevar. Gribas gūt komandai uzvaru, tāpēc daudzas uzskata, ka jācīnās līdz pēdējam.”

Vecmāmiņas līdzās futbolam

Sofija aizrāvās ar futbolu redzot, ka spēlē viņas brālis, un pastāstīja vecmāmiņai, ka arī vēlas spēlēt futbolu. Vecmāmiņai tas šķita dīvaini, tomēr aizveda viņu uz futbolu.  Brālis brīnījās, jo nepazina meitenes – futbolistes. Draugi vīpsnāja, kā var spēlēt futbolu. Taču ar laiku parādījās rezultāts un attieksme mainījās.

“Brālis uzskatīja, ka tas nav mans sporta veids, ka meitenēm vieta dejās utt. Daudzi uzskatīja, ka meitenes nevar spēlēt līdzvērtīgi puišiem, bet vēlāk to nožēloja.”

Sofijas komandas biedrene Grieta Ančupāne (17 gadi) spēlē futbolu kopš bērnības, kas pagāja Ventspilī. Meitene auga kopā ar brālēniem. Kad ģimene pārcēlās uz Rēzekni, mamma paziņoja Grietai, ka pilsētā ir sieviešu komanda. 

Grieta vairākkārt dzirdēja dažādus izteicienus par sieviešu futbolu. Kad bija jaunāka,  pastāvīgi dzirdēja zēnu izsmieklu. “Bet, kad puiši pārstāja nopietni spēlēt un es sāku viņus vinnēt, viņi saprata, ka viss nav tik slikti. Protams, puiši ir spēcīgāki, bet futbolā fiziskais spēks nav galvenais.” Tagad puiši sauc Grietu spēlēt kopā ar viņiem stadionā “Daugava”.

Kad Grieta jau spēlēja futbolu, iebilda vecmāmiņa, kura redzēja mazmeitu atsitamies pret vārtu stieni. Kopš tā laika vecmāmiņa vairs neiet uz spēlēm un pārdzīvo, ka Grieta nevarēs bez zaudējuma apvienot mācības ar sportu. 

Sieviešu futbols - cita spēle

Grieta Ančupāne uzskata, ka sieviešu futbols ir cita spēle, tāpēc nevajadzētu salīdzināt ar vīriešiem: “Meitenes ir emocionālākas. Viņu spēle ir interesantāka. Protams, tas ir cits ātrums, cits līmenis. Bet ar to sieviešu futbols arī pievilcīgs, ka meitenes spēlē savā starpā, bet ne ar vīriešiem.”

Grieta domā, ka pandēmija pārbauda sportistu izturību un gatavo tam, kā nepamest sportu pēc skolas pabeigšanas. “Mēs tagad mājās daudz trenējamies, lai nezaudētu fizisko formu. Tas mūs gatavo tam, ka mēs izaugsim un būs pastāvīgi jāiet uz priekšu.”

R Media: Jeļena Ivancova, Sergejs Kuzņecovs, Inese Minova