Latgalē sievietes spēlē hokeju vīriešu komandās

Sākumā neuzņēma sporta skolā, vēlāk uzaicināja uz izlasi

Evelīna Nikolajeva (22 gadi) pirmo reizi hokeja vārtos nostājās 14 gadu vecumā 8. marta spēlē 2012. gadā Daugavpilī. Brālēns spēlēja hokeju, un šis sports aizrāva arī meiteni. Kad radās iespēja iziet uz ledus, viņa to nelaida garām. Evelīna kļuva par vārtsargu, jo “iepatikās forma”.  

Pēc 8. marta spēles meiteni uzaicināja spēlēt sporta skolas zēnu komandā, jo tur allaž bija problēmas ar vārtsargu. Sāka trenēties kopā ar zēniem, bet oficiāli viņu sporta skolā uzņēma pēc diviem gadiem, un pirmā sezona Latvijas bērnu-jauniešu čempionātā U16 sākās 2014. gadā.

“Mani negribēja uzņemt sporta skolā. Acīmredzot nebija vēlmes saistīties ar meitenēm. Treneri runāja ar vadību, process ievilkās uz diviem gadiem, taču rezultātā atļāva. Arī vecāki negribēja, lai es spēlētu hokeju, kas bija runa par to, ka tas jau ir nopietni, ar izbraukuma spēlēm.”

2014./2015. gada sezonā Latvijas U16 čempionātā Evelīna aizvadīja 19 spēles un praktiski uzreiz saņēma ielūgumu uz Latvijas sieviešu hokeja izlasi.

“Man palika 16 gadi. Bija pirmā spēle ar zēniem Rīgā, un pēc spēles pienāca izlases pārstāvis un pateica, ka pēc mēneša ir turnīrs - Eiropas čempionu kauss, un piedāvāja spēlēt ar viņiem (sieviešu klubs “Laima”). Tajā pat gadā izlases sastāvā devos uz pasaules čempionātu.”

Evelīna atzīstas, ka piedāvājums bija šoks. Pirms pusgada TV ekrānā vēroja izlases spēli pasaules čempionātā Ventspilī (2014. gada aprīlis - divīzijas 1.grupa А) un domāja par iespēju spēlēt par izlasi. Un pēkšņi pēc pirmās spēles saņēma piedāvājumu.

“Ceļš līdz izlasei izrādījās daudz ātrāks, nekā es spēju sapņot. Saprotu, ka man par labu bija fakts, ka esmu vārtsargs. Konkurence sieviešu izlasē jau tā nav liela, bet vārtsargiem vēl mazāka.”

Jāizturas nopietni

Evelīna Nikolajeva pabijusi divos pasaules čempionātos. Pirmais norisinājās Francijā 2015. gada aprīlī, otrs Polijā 2017. gadā. Tāpat izlases sastāvā 2016. gada decembrī piedalījās olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā Francijā.  

Šajā sezonā Evelīna spēlē par sieviešu klubu izlasi – tā ir komanda, kas piedalījās Latvijas U15 čempionātā ar zēniem, kā arī iekļauta Rīgas kluba “SHK L&L Gold” sastāvā Baltijas līgā.

Latvijas hokeja federācija šajā sezonā kopā ar Igaunijas un Lietuvas kolēģiem izveidojusi Baltijas sieviešu hokeja līgu. Rīgā paguva nospēlēt atklāšanas spēli, bet čempionāts pandēmijas dēļ iepauzēts.   

Evelīna Nikolajeva gaida, kad Baltijas līga atjaunos spēles. Daugavpilietei, kura pašlaik dzīvo Rīgā un strādā policijā, hokejs joprojām ir nopietna aizraušanās.

“Latvijā nav profesionāla sieviešu hokeja, tas vairāk ir entuziasms, bet iekļūšanai izlasē tāpat nepieciešami regulāri treniņi un nopietna attieksme.”

Ieskaitīja pēc vēstulēm federācijai

Pusgadu Svetlana Kuzovatkina centās iekārtot meitu Viktoriju (10 gadi) Daugavpils hokeja skolā.

“Ar problēmām, bet mums izdevās pierakstīties uz hokeju. Acīmredzot tā bija pirmā pieredze ar meitenēm hokejā, un mūs negribēja ieskaitīt. Teica, ka ledus hallē ir maz ģērbtuvju, vēl kaut kādas atrunas. Viņi nevarēja pateikt tieši, ka neņem pēc dzimuma piederības, tāpēc meklēja dažādus tehniskus argumentus, bet es sūtīju vēstules domei, Latvijas hokeja federācijai, un rezultātā Viku paņēma.”

Svetlana atzīst, ka gribēja sūtīt meitu uz daiļslidošanu, bet Viktorijai iepatikās hokejs. Vecākais brālis Daniils arī ir hokejists, un tiklīdz viņa sāka spēlēt hokeju, vilka mugurā brāļa formu.”

“Es trīs reizes centos viņu sūtīt uz daiļslidošanu - nekā. Vikai uzstādīja diagnozi – astma, bija vajadzīgs ledus. Un ja ne daiļslidošana, tad hokejs. Lai vizinās kopā ar zēniem.”

Pirmais gadījums sporta skolā

Svetlana nesatraucas, ka meita izvēlējusies hokeju. Izņemot spēles par Daugavpili, Viktorija dodas uz turnīriem kopā ar Rīgas meitenēm. “Sāka spēlēt hokeju veselības dēļ, bet tagad izskatās, ka ne tikai dēļ tās,” saka Svetlana Kuzovatkina.  

Pašlaik Viktorija ir komandā, ko trenē Aleksejs Bihanovs.

“Tas ir pirmais gadījums, kad sporta skolā no pirmajiem gadiem sāka spēlēt meitene. Līdz tam bija Evelīna Nikolajeva, taču viņa atnāca daudz vēlāk. Viktorija spēlē vienā līmenī ar puišiem – iesit ripu, veic piespēles. Viņa fanātiski uzticīga hokejam. Dažreiz viņas uzņēmība ir apbrīnojama.”

Zēni komandā uztver Viku kā savējo, jau pieraduši. Vienīgā atšķirība—atsevišķa ģērbtuve. Aleksejs Bihanovs ievērojis, ka meiteņu interese par hokeju pieaug.”

“Mēs spēlējam U11 čempionātā. Mūsu grupā ir Rīgas komanda, kurā ir tikai meitenes, vēl ir viena komanda, kurā puse ir meitenes. Tas vairs nav retums. Šajā vecumā viņas uztver informāciju daudz ātrāk, saki – izpilda. Par disciplīnu nav jautājumu. Bet pacelt balsi nedrīkst – cita psiholoģija, cits hokejs.”  

Meitene komandā – tā ir priekšrocība

Pēc reglamenta bērnu hokeja meitenēm ir priekšrocības – viņas drīkst spēlēt komandā kopā ar zēniem, kas ir divus gadus jaunāki. Svetlana Kuzovatkina uzskata, ka meitene šajā vecumā komandai ir liels atspaids nevis nasta.

“Divu gadu starpība – tā jau ir cita masa, spēks, augums, vairāk iemaņu. Jaunākā vecumā meitenes komandā – tā ir priekšrocība. Piemēram, “Klaipēdā” spēlēja tāda Klāra, no viņas zēni pat baidījās. Viņai augums bija 170 cm, bet mūsējām pa 140 cm.”

Vika spēlē hokeju septiņus gadus, un šajā laikā Svetlana pastāvīgi dzirdējusi, ka hokejs ir bīstams, bet vienmēr uz to atbildējusi, ka arī zīmēšana ir bīstama, jo var ar otiņu aci izdurt, visur ir savs risks.

Pagaidām Vika ir aizrāvusies ar hokeju. Vienīgais, kas viņu nomāc – pietrūkst treniņu, spēļu un emociju, ko sniedz spēle.    

Hokejā iekļuva nejauši

Jevgenijas Sokolovas (31 gads) dzīvē hokejs, tāpat kā Evelīnai Nikolajevai, sākās ar 8. marta spēli 2012. gadā. Jevgenija par vārtsargu kļuva nejauši.

“Kad bija pirmā hokeja spēle 8. martā, visi vēlējās spēlēt uz laukuma, vārtsargu trūka. Man piedāvāja stāties vārtos. Es piekritu, jo īpaši neplānoju piedalīties spēlē. Domāju, ka vārtos nevajadzēs iespringt, pastāvēšu. Rezultātā iespringt vajadzēja vēl vairāk nekā biju domājusi, bet vēlāk iepatikās un laukumā sevi vairs neredzu. Vienu reizi pamēģināju būt par laukuma spēlētāju un varu teikt – tas nav mans. Vārtos ir cita lieta.”

Pēc pirmās 8. marta spēles kļuva skaidrs, ka pat vienkārši iziet uz ledus izklaides pēc ir sarežģīti. Nākamajā gadā Jevgenija līdz spēlei apmeklēja treniņus ar vīriešu amatieru komandām.

 “Pilsētas čempionātā vienmēr bija problēmas ar vārtsargiem – viņu ir maz, tāpēc, kad gāju uz treniņiem pie vīriešiem, viņi piekrita pēc principa: labāk tāds vārtsargs nekā nekāda.”

Sākumā komandā uz Jevgeniju raudzījās ar neuzticību, bet, redzot meitenes centienus, viņas tieksmi nepadoties un saprotot, ka ne kurš katrs spēs iesist ripu viņas vārtos, attieksme mainījās – radās cieņa.

Rezultātā Jevgenija kļuva par galveno vārtsargu DVL vīriešu pilsētas komandā, kas spēlē veterānu divīzijā.  

“Atļauju nesaņēma uzreiz. Neskatoties uz to, ka Daugavpils čempionāts ir amatieru turnīrs, tas notiek pēc starptautiskiem noteikumiem. Pēc reglamenta sievietei nedrīkst spēlēt kopā ar vīriešiem. Tāpēc uz to gāja divus vai trīs gadus, vajadzēja daudz dažādu izziņu, bet vēlāk viss nokārtojās.”

Pilsētas čempionātā Jevgenija aizvadīja piecas sezonas ar pārtraukumu uz bērna kopšanas atvaļinājumu. Izņemot spēles DVL, Jevgenija izlīdz vienai Lietuvas komandai. Tā ir ierasta prakse Daugavpils čempionāta vārtsargiem – galvenais klubs un vēl palīdzēšana kādam, bet prioritāte vienmēr pirmajai komandai.  

Daugavpiliete ar Latvijas olimpiādes medaļām

Tāpat Jevgenija Sokolova kopā ar Žanetu Katakinu – vēl vienu 8. marta spēles dalībnieci – paguva nospēlēt Latvijas ziemas olimpiādē 2015. gadā. Daugavpilietes cīnījās par Tukuma novadu. Komanda ieguva 2. vietu. Tiesa, olimpiādē piedalījās divas sieviešu hokeja komandas, bet tā ir Latvijas olimpiādes medaļa. Par Rīgas komandu, kas vinnēja olimpiādē, vārtos stāvēja Evelīna Nikolajeva.  

Gaida debiju Baltijas līgā

Jevgeniju pastāvīgi aicina Rīgas klubi. Septembrī bija plānots turnīrs Igaunijā ar Somijas, Spānijas un Lietuvas dalībniecēm, bet tika atcelts pandēmijas dēļ. Tāpat Jevgenija ar Žanetu iekļautas Rīgas kluba “Laima Juniors” sastāvā Baltijas līgā.  

Sākumā visi domāja, ka tas ir uz laiku un hokejs ātri apniks, atzīst Jevgenija Sokolova.

“Tagad visi atbalsta. Arī vīrs aktīvi atbalsta (viņš ir boksa treneris Vladislavs Sokolovs). Kad mēs iepazināmies, es jau spēlēju hokeju. Viņam tagad iepaticies. Kopā skatījāmies pilsētas komandas spēles. Vladislavs sāka iedziļināties, saprot spēlētāju pozīcijas, dažreiz man saka, ka šo ripu varējuši arī atsist, dažreiz pat paliela.”

Tagad visi jau pieraduši pie meiteņu klātbūtnes uz ledus, uzskata Jevgenija.

“Aiz maskas nav redzams, kas tur ir. Kad vilku nost, kāds smaidīja, kāds centās koķetēt. Reakcija bija dažāda. Tagad ir vienkāršāk. Pirmajos gados bija skepse, jo īpaši, kad sāku spēlēt pilsētas čempionātā. Bet vēlāk pat ar spēcīgām komandām pirmajā sezonā bija mazas sensācijas, un jau sāka uztvert nopietni.”

Jevgenija strādā par fizioterapeiti. Nereti hokeja spēlēs piedalās kā mediķis, bet pēc tam pārģērbjas un iet uz ledus. Tagad, tāpat kā visi hokejisti amatieri, gaida iespēju atgriezties uz laukuma – sākt jaunu sezonu un debitēt Baltijas līgā.  

R Media: Jeļena Ivancova, Sergejs Kuzņecovs, Inese Minova

Foto no Evelīnas Nikolajevas personiskā arhīva