Kā lai netic pareģiem, kas baida mūs ar dažādām anomālijām? Kaut vai ar laikapstākļiem: katru gadu jauni pārsteigumi, visbiežāk negatīvi. Tā vien šķiet, it kā pati māte daba atriebtos cilvēkiem, kas saindējuši atmosfēru un piesārņojuši zemi, mežus un ūdeni ar ķīmiskiem atkritumiem. Milzīgas plastmasas salas jūrās un okeānos – tā ir realitāte –, bet pienācis laiks apstāties!
Dzīvodami brīnumainos krastos, bērzu birstalu un gleznainu pakalnu ielokā, mēs nepadomājam, kādu dabas mantojumu atstāsim saviem bērniem un mazbērniem. No šejienes arī izriet plaša mēroga ļaunprātīga lauksaimniecības ķimizācijas izmantošana peļņas nolūkos, malu medniecība ezeros un Daugavā, kā arī neticams piepilsētas mežu piesārņojums ar sadzīves atkritumiem. Pēc mums kaut ūdensplūdi?
Daudziem aktīvās atpūtas cienītājiem ūdens tuvumā laikapstākļi ir galvenais faktors. Aizvadītā zemledus makšķerēšanas sezona palikusi atmiņā kā neveiksmīga – novēlota makšķerēšanas uzsākšana, nodevīgs ledus, agrs pavasaris. Turklāt nepārtraukta atmosfēras spiediena maiņa ar valdošajiem ziemeļaustrumu vējiem paveica savu “netīro darbu”. Ne reizi vien gadījās, ka pat no slavenās Igaunijas mūsu latgaliešu copes meistari atgriezās ar ļoti pieticīgu lomu. Un, sadalot izdevumus ar nozvejoto zivju svaru, tālo braucienu cienītāji vienojās: Peipusa ezera raudas pārvērtušās par zelta zivtiņu. Tikai mūsu brālis makšķernieks neapstājas nekādu šķēršļu priekšā – galvenais ir izjust azartu un prieku, kas pazīstams vien īstam makšķerniekam.
Šī iemesla dēļ mēs visi gaidījām pavasara atnākšanu ar īpašu nepacietību. Tikai atkal vaina laika apstākļos. Kad Lieldienās pēkšņi iestājās vasarīgs karstums, kļuva skaidrs, ka tas nav uz labu. Vēl neatceros piedzīvojis tādu brīnumu – ievas uzziedēja aprīļa beigās un saglabāja savu svinīgo baltumu līdz pat maija vidum. Gluži kā saaukstējusies gadus skaita dzeguze, dzied lakstīgalas... Turklāt maija -5 grādi ir sarūgtinājuši dārzkopjus. Cieta ne tikai strauji uzziedējušie ķirši.
Makšķernieka dvēsele dzīvo gaidās, lai gan ezeru un upju ūdeņi vēl nav atbrīvojušies no apnikušā vēsuma. Un, ja spiningotājiem izdevies atvērt rēķinu nozvejotajiem plēsoņām, tad pludiņa cienītājiem – pilnīga vilšanās. Svarīgs ir kas cits – tikt uz iemīļoto vietu, kas garajās ziemas naktīs rādījās sapņos. Tas gadījums, kad klusums ir patīkamāks par jebkurām citām skaņām, bet sagaidīt ilgi gaidīto saulrietu maijā ir neaprakstāma laime. Jā, prieks ne tikai par iegūto lomu. Apbrīnot balto gārni, klausīties garām lidojošo pīļu svilpienos, padzīt apdullušo bebru no laivas – tā tik ir bauda. Fotoaparāts vienmēr pie rokas.
Pēkšņi neticu savām acīm – pretējā krastā parādās jauna aļņu mātīte! Piecas minūtes viņa stāv pārdomās, tad izlemj pārpeldēt plašo upi. Starp citu, tik seklu Daugavu maijā nekad nebiju redzējis. Otro reizi dzīvē vēroju lielu zvēru, kas peld pāri upei. Roka pastiepās pēc fotoaparāta, bet radās problēma: parasts objektīvs neļāva nofotografēt zvēru tuvplānā. Ātri izvilku makšķerēšanas piederumus, pacēlu enkuru un peldēju tuvāk aļņu mātītei. Viņa satraucās ne pa jokam un mainīa virzienu – tālāk no cilvēka. Tad es sapratu, ka tuvošanās var viņu nobiedēt, un pārtraucu airēt.
Tad aļņu mātīte devās uz krastu un, iznākusi smilšainajā nogāzē, skatījās uz mani apmēram pusminūti. Acīmredzot pateicās, ka netraucēju viņai peldēt aukstajā ūdenī. Ūdens šķēršļu pārvarēšana zvēriem ir pierasta lieta. Pirms dažiem gadiem man paveicās nofotografēt mežacūku saimi, kas šķērsoja rudenīgo Daugavu. Bet toreiz pievīla vājā optika. Tagad domāju, ka turpmāk nebūtu slikti ņemt līdzi “Nikon” ar teleobjektīvu. Ar foto medībām uz ūdens reti kurš nodarbojas. Ir pienācis laiks izmēģināt, jo īpaši tāpēc, ka manā foto arhīvā ainavu attēlu ir vairāk nekā pietiekami.
Lai paskubinātu kolēģus, publicēju pirms pieciem gadiem uzņemtu fotoattēlu, kad Kalniešu makšķerniekiem Pēterim un Dzintrai paveicās uzvarēt divcīņā ar divdesmit kilogramu smagu savvaļas karpu Daugavā. Ziņojiet par izcilām trofejām pa tālruni 26065838, turpināsim rubriku “Cilvēks un daba” kopā!
Ne asakas!
Aleksejs GONČAROVS
