Vērtīga tikšanās

Tā bija sestdienas  pēcpusdiena, āra bija apmācies, bet lietus nelija. Atnākot, mani sagaidīja māmiņu kluba pārstāves, kuras piedāvāja man čībiņas un siltu kafiju, no kuras es neatteicos. Apsēdos ērtā krēslā un sākās saruna. Psihologs sākumā iepazīstināja ar sevi un tad iepazinās ar mums. Katram bija jāatbild uz jautājumu: - Kāpēc mēs atnācām uz šo pasākumu? Daudzas māmiņas atnāca ar sev svarīgiem jautājumiem, bet es 19 gadīgs jaunietis atnācu gūt pieredzi. Man nebija svarīgu jautājumu. Bija sestdiena, man nebija ko darīt un tā nu sanāca, ka esmu šeit. Kad psihologs sāka savu lekciju es uzmanīgi klausijos viņa teiktajā, kaut arī man nav bērnu, man likās ļoti interesanti viņa stāstītais, jo jautājumus ko viņš skāra, var tik pat labi attiecināt gan uz bērnu, gan pieaugušo. Manuprāt,  pārbaudijumi ar kuriem mēs sastapāmies bērnībā, izveidoja mūs tādus kādi mēs esam tagad. Man palika prātā sekojošais. Pshilologs stāstija, ka bērni mēdz baidīties mošķus un vissādus mostrus, kad ir mazāki. Dažreiz vecāki nepievērš tam uzmanību. Viņš ieteica apsēsties ar bērnu pie galda, paņemt zīmēšanas piederumus, baltu lapu un iedot bērnam, lai tas uzzīmē mošķi. Dažreiz bērni atsakās zīmēt, tad labi palīdz tas, ka vecāks pats sāk zīmēt, bet bērns diktē ko zīmēt. Kad monstrs ir uzzīmēts vecāks bērnam jautā, ko darīsim ar to? Parasti bērni saka izmetīsim miskastē, saburzīsim, saplēsīsim vai sadedzināsim. Viena meitene baidījās no haizivs un kad tā tika uzzīmēta, psihologs jautāja, ko ar to darīsim? Meitene atbildēja pabarosim, lai tā mani vairāk nekostu un liktu mierā. Nācās piezīmēt haizivij barību, lai tā tiktu pabarota un neaiztiktu meiteni. Tā man likās ļoti neparasta ideja un lika pasmaidīt. Runājot par bailēm, psihologs arī pieminēja, par bailēm no tumsas un kā bērns cenšas arī bez vecā ku palīdzības tikt no šīm bailēm vaļā. Minēja piemēru, kā bērni sadodas rokās un mēģina iziet tumšu istabu un pat sacenšas,  kurš aiziet tālāk, tādejādi pārvarot savas bailes. Sāk skatīties šausmu filmas un ložņāt pa pamestām mājām. Tajā stāstītajā atcerējos pats sevi. Kā es bērnībā  skatījos šausmu filmas un ložņāju pa pamestām mājām, jo tik tiešām atceros, kā man bija bail no tumsas. Bet ar laiku es arī pārvarēju savas bailes. Tagad ne cik nebaidos no šausmenēm vai kaut kādiem monstriem un arī eju pa priekšu saviem draugiem, kad ložņājam, pa pamestām mājām, kaut arī tagad ar to praktiski nenodarbojos. Vēl psihologs stāstīja par to, kāpēc dažreiz cilvēki ir nomākti vai depresīvi. Viņš uzzīmēja shēmu – apli,  kuru sadalīja trijos posmos. Pa vidu bija vārds “e “ virs tā vārds  “man jābūt“ un apakšā zem “es” bija vārds “gribu”. “Es” ir cilvēks kurš dzīvo savu dzīvi, “man jābūt“ un “gribu“ vajag būt vienlīdzīgiem,  ja “kādam jābūt” ir pārāk daudz prasību un cilvēks netiek ar tām galā, viņš jūtas nomākts un domā par to, ka nav pārāk labs un viņam ir jābūt labākam. .Bet ir jāatceras, ka mēs neviens nevaram būt ideāli un tomēr dažreiz vajag dod vaļu tam “es gribu” kas sēž apakšā , jo ja mēs gribam, bet aizliedzam sev pārāk daudz, mēs kļūstam drūmi un pat kad spīd saule un ārā ir labs laiks, mēs nespējam saskatīt šos skaistumu, jo esam pārāk noskumuši. Savukārt, ja ir pārāk daudz “es gribu” , tas ne pie kā laba arī nenovedīs. Bieži vien psihopātiem nav “man jābūt” un ir tikai “es gribu” tāpēc viņiem nav kauns par to ko viņi dara un, kā viņi dzīvo, jo viņi dara tikai to ko grib un sev neko neaizliedz. Nākamā problēma bija ļoti aktuāla manā bērnībā un beidzot es guvu atbildi. Bērnībā, kā jau visi zēni, mīlēju paspēlēt kariņus, bet kad mamma redzēja manās rokās spēļu pistoli uzreiz ņēma to nost un teica, ka ar pistolēm nedrīkst spēlēties. Tāpēc man mājās nekad nebija spēļu pistoļu. Psihologs stāstīja par līdzīgu situāciju un teica, ka sevišķi mammas neļauj spēlēties ar spēļu ieročiem zēniem tāpēc, ka bērnībā vai pagātnē tās bija pakļautas vardarbībai no vīriešu puses un tādējādi grib pasargāt savus bērnus no tā, bet tas īsti nav pareizi, jo zēniem vajag izlādēt savu enerģiju darot zēnu lietas, spēlējot kariņus un citas lietas. Bet viņas to dara neapzināti. Tāpēc pārmest viņām neko nevar. Man arī patika metode, kā uzzināt no bērna, ko viņš grib pateikt klausoties viņā un uzdodot vienu vienkāršu jautājumu. “ Vai es pareizi sapratu? “ To var izmantot ne tikai bērniem, bet gan arī pusaudžiem un pat pieaugušajiem. Ja kāds kaut ko stāsta un jums kaut ko gribas uzzināt konkrētāk vienkārši var pajautāt,: “ vai es pareizi sapratu”  un tad pateikt teikumu, uz kuru gribas uzzināt konkrētu atbildi un cilvēks pats pateiks, ko viņš konkrēti bija domājis! Kā arī ļoti svarīgi ir kaut 5 min pavadīt laiku ar savu bērnu. Ideāli būtu veselu stundu, bet ja vecākiem nav laika, tad vismaz 5 min vajag pievērst uzmanību tikai bērnam. Pateikt, ka jūs mīlat viņu un apskaut to. Ja ir vairāk laika, tad pienākt pie bērna un pateikt, ka mums ir stunda un mēs darīsim to, ko tu un tikai tu gribi. Tā var būt banāla spēlēšanās ar mantiņām vai aiziešana uz kafejnīcu, bet bērns jutīsies vairāk mīlēts un tam būs lielāka uzticība pret vecāku. Godīgi sakot, es ieguvu ļoti daudz pieredzes piedaloties šai pasākumā, ceru , ka  nākotnē kad man pašam būs bērni, es spēšu pielietot šos padomus un būt patiesi labs tēvs.

Aleksandrs Adrians KOVAĻOVS