Darbs ārzemēs. Kā viss sākās un ceļš

Darbu nodrošina aģentūra West flex, kas piedāvā strādāt Nīderlandes siltumnīcās. Uzņēmums, kurā jāstrādā, saucas NL–Jobs. Par saviem plāniem draugs man paziņoja ziemas sākumā, tāpēc bija krietni daudz laika pārdomām. Sākām izskatīt arī citus variantus, bet šis mums likās visizdevīgākais. Par šo darba iespēju draugs uzzināja no savas paziņas, kura strādāja tur gadu un pastāstīja, ka šeit var saņemt labu naudiņu un ka dzīves apstākļi ir labi. Izdomājām piezvanīt aģentūrai, lai uzzinātu vairāk. Kā vienmēr nācās zvanīt man (un tas tikai bija sākums manu runas prasmju turpmākajai attīstībai). Sazvanījos ar aģentūru, un man atbildēja sieviete, patīkamas balss īpašniece, kura paskaidroja, ka pa telefonu visu organizēt nevar, tāpēc mums jātiek uz Rīgu, uz uzņēmuma biroju, lai visu pārrunātu un parakstītu līgumu. Bija vien jābrauc no Krāslavas uz Rīgu.

West Flex aģentūra atrodas pašā Rīgas centrā, to bija viegli atrast. Tur mūs sagaidīja viena no darbiniecēm un sākās mūsu darba pārrunas. Līdzi bija jāpaņem pase un bankas konta numurs. Viņa piedāvāja mums divas darba iespējas – viena no tām bija lasīt tomātus, otra – strādāt produktu fasēšanā. Pastāstīja par plusiem un mīnusiem katrā no darbiem, un pēc neilgām pārdomām mēs izvēlējāmies par labu tomātu lasīšanai. Alga stundā bija paredzēta 7.78 eiro, kas mums nelikās pārāk liela, bet atteikties un atmest visam ar roku arī negribējām, turklāt cerējām strādāt brīvdienās, jo tad likme tiek paaugstināta – 150% sestdienās un 275% svētdienās. Parakstījām līgumu, atbildējām uz pāris jautājumiem un devāmies pastaigā pa Rīgu. Pēc dažām stundām mums zvanīja no aģentūras un piedāvāja citu darbu – strādāt uz siltumnīcas jumtiem. Paskaidroja, ka likme stundā būs 9.37 eiro, un vienīgais nosacījums – nevajadzētu baidīties no augstuma. Un, tā kā mēs no augstuma nebaidāmies, ar lielāko prieku piekritām, un mūsu garastāvoklis krietni uzlabojās.

Kad atbraucām atpakaļ uz mīļo Krāslavu, sākām visu plānot. Manai mammai ir pieredze ceļošanā, tāpēc viņa man palīdzēja iegādāties visu nepieciešamo. Aģentūrā man paziņoja, ka līdzi ir jāņem gultasveļa, nauda personīgajām vajadzībām pirmajām divām nedēļām un galda piederumi (šķīvji, dakšas, naži, panna utt.). Ar draugu sarunājām, ko kurš ņems, lai būtu vieglāk sagatavoties braucienam. Pats sevi uzskatu par patstāvīgu. Tā kā vecāki bieži vien nebija mājās, nācās mācīties izdzīvot vienam pašam. Gatavot ēst, pildīt mājas darbus, mazgāt traukus, uzturēt kārtību dzīvoklī, mazgāt veļu. Attiecībās ar angļu valodu man iet labāk nekā ar meitenēm, tāpēc biju pietiekami gatavs tādam ceļojumam un jauniem iespaidiem.

Izbraukšana bija paredzēta 21. jūnijā 10.00 ar autobusu no Rīgas. Ceļa izdevumi 100 eiro apmērā, tas bija jāapmaksā pašam, bet varēja sarunāt, lai ceļa izdevumus apmaksā darba devējs un no pirmās algas ceļa izdevumu summu atskaita. Taču naudiņa mums bija, tāpēc varējām samaksāt šoferim uzreiz. Pēdējās divas dienas pavadīju pie savas vecmammas Rīgā, jo no turienes bija vieglāk tikt uz norunāto vietu, no kurienes bija paredzēta izbraukšana, kā arī pirms brauciena gribēju redzēt savu vecmāmiņu, jo pie viņas esmu pavadījis vismaz pusotru mēnesi katru vasaru, palīdzot viņai mājas darbos un saimniecībā. Bet šoreiz nesanāca, jo braucu strādāt. Atvadījos no Krāslavas draugiem, no Rīgas draugiem, ar kuriem tika aizvadītas vienas no labākajām vasarām, un nu biju morāli gatavs pamest Latviju.

Pienāca laiks doties uz izbraukšanas vietu. Paēdu brokastis ar vecmāmiņu, izpīpēju cigareti (vispār jau es šobrīd nesmēķēju un neiesaku nevienam, pats sportoju un uzturu daudzmaz aktīvu dzīvesveidu, taču šoreiz ļoti gribējās, laikam no nelielā stresa. Iesēdos autobusā un braucu uz Rīgas centru ar trim smagām ceļasomām. Somās lielākoties bija pārtika. Pārsvarā griķi, jo Nīderlandē to neesot, tā vismaz teica mamma. Tad vēl makaroni, konservi, roltoni, galda piederumi, segas un spilveni, drēbes, īsāk sakot – viss nepieciešamais pirmajam laika posmam. Izkāpu Rīgas centrā un devos uz paredzēto vietu, pa ceļam somai salūza ritentiņš, tāpēc nācās kilometru stiept 30 kg smago somu pa zemi, kas apkārtējiem droši vien likās visai smieklīgi, bet es tam nepievērsu uzmanību (esmu pieradis, ka man bieži vien pievērš uzmanību manu matu un izskata dēļ. Un, teikšu godīgi, mani tas nemaz nekaitina, drīzāk pat drusciņ glaimo). Pa ceļam piezvanīja draugs, kurš lūdza, lai panāku viņam pretī, jo viņš, nevarot atrast ceļu, un arī viņam, redz, esot smagas somas jānes. Bet kas ta’ man? Tikai 30 kilogramus velku pa zemi jau vismaz 15 minūtes. Sarunājām, ka es aiziešu līdz vietai, kur mūs gaida šoferis, atdošu somu un iešu Maksimam pretī.

Ja iepriekš nebiju minējis, kā sauc manu draugu un cilvēku, ar ko būšu iespundēts Nīderlandē gandrīz vai 24 stundas diennaktī, daru to tagad – viņu sauc Maksims. Ar Maksimu esam labās attiecībās. Iepazināmies skolā. Viņš bija mans klasesbiedrs. Līdz astotajai klasei gandrīz nerunāju ar viņu, bet tad latviešu valodas skolotāja mani no aizmugurējā sola pārsēdināja priekšējā solā, tāpēc, ka es koķetēju ar meitenēm. Mani sasēdināja kopā ar Maksimu, kurš arī bija pārsēdināts no aizmugurējā sola uz pirmo par sliktu uzvedību. Pirmais, ko viņš izdarīja, kad es apsēdos blakus viņam – sasmīdināja mani. Ar vienkāršiem un nenozīmīgiem jokiem. Taču man tas tobrīd šķita aizraujoši, un no tā brīža mēs kļuvām par labiem draugiem. Turpmāk pavadījām brīvo laiku kopā un, pateicoties viņam, iepazinos ar vairākiem Krāslavas jauniešiem, jo pats tobrīd dzīvoju Skaistā. Jā, paldies, Latviešu Valodas Skolotāj!

Bet gadi gāja. Es atmetu pīpēšanu un sāku nodarboties ar sportu, bet Maksimam parādījās savas intereses. Tāpēc mēs vairs nepavadījām kopā tik daudz laika, cik agrāk – katrs bijām aizņemti ar savām interesēm un vajadzībām. Nedaudz novērsos no tēmas, bet tas bija nepieciešams, lai lasītāji daudzmaz saprastu, ar ko es dzīvošu kopā trīs mēnešus. Tātad – ierados izbraukšanas vietā, atdevu somas šoferim un gāju satikt Maksimu. Satiku, palīdzēju viņam aizstiept somas līdz autobusam, un nu bijām gatavi izbraukšanai. Iesēdāmies autobusā, kurā atradās vēl pāris pasažieri, kuri, kā vēlāk uzzinājām, arī brauc uz Nīderlandi strādāt kopā ar mums. Lielāko ceļa daļu es nogulēju, tāpēc neko diži pastāstīt nevaru. Silti iesaku saģērbties brīvāk, jo autobusā bija diezgan karsti, un jāņem līdzi vairāk ūdens. Ja vēl Lietuvā, kad apstājāmies benzīntankā, varējām nopirkt našķus un padzerties, tad jau Polijā nē, jo tur ir cita valūta (zloti), ar eiro maksāt nav iespējams. Pa ceļam sāku pārdomāt, vai izdarīju pareizo izvēli? Pametu manu godam nopelnīto vasaru, kurā varēju atpūsties ar saviem draugiem. Bet secināju, ka izvēle bija pareiza, jo, ja ne tagad, tad kad? Pamodos Vācijā jau ap pusnakti, jo vajadzēja izlaist vienu no pasažierēm, kura brauca ciemos pie vecākiem. Atkal aizvēru acis un nu jau pamodos Nīderlandē, tieši pāris minūtes pirms ierašanās birojā, kur mūs bija jāpieņem kādam cilvēkam, kuram vajadzēja visu izskaidrot.

Pagāja pāris minūtes, un mēs bijām klāt. Šoferi paziņoja, ka darbinieki ieradīsies pēc pusstundas, tāpēc mums visiem vajadzēs uzgaidīt ārā. Ar šādu jauku paziņojumu autobusa durvis aizvērās un es noskatījos, kā tas aizbrauc prom, kamēr es stāvu un salstu ar vēl sešiem tikpat nosalušiem un nogurušiem cilvēkiem kā es. Kas ar mums būs tālāk? Kā mēs dzīvosim un kur? Kur strādāsim un ar ko nodarbosimies? To es pastāstīšu nākamajā rakstā. Paldies par jūsu atvēlēto laiku šī stāsta uzklausīšanai. Centīšos aprakstīt visus plusus un mīnusus par mūsu darbu un dzīvesvietu Nīderlandē. Par cenām, izpriecām un varbūt pat Sarkano lukturu ielu un tā saucamajiem Coffe-Shopiem.

Jūsu ceļotājs Aleksandrs

Foto: Shutterstock