Ciemos pie ukraiņiem – kara laikā

Jau vairākus gadus domāju un domāju aizbraukt uz Ukrainu. Varbūt aiziet Kijevā uz humora šovu, par kuru ik pa laikam jūsmoju televīzijā (sirsnīga un patīkama likās arī šova skatītāju publika, paši ukraiņi ko rādīja TV ekrānā). Citkārt aizdomājos, ka varētu arī apmeklēt ar jaunību padomju laikos saistītās vietas. Ukrainas otrajā lielākajā pilsētā Harkivā astoņdesmitajos esmu nodzīvojis pusgadu. Tiesa – aiz augstas sētas zaldātu kazarmās. Tomēr kaut kā tās Ukrainas apceļošanas domas nepiepildījās. Vienmēr kaut kas gadījās svarīgāks. Līdz beidzot šīs vasaras sākumā aizbraukt uz Ukrainu piedāvāja Jelgavas Ukraiņu biedrības “Džerelo” vadītājs Bogdans Timkivs. Te jāpiebilst, ka kopš 24. februāra, kad sākās Krievijas karš pret Ukrainu, Bogdans palīdzības kravas uz Ukrainu bija vedis astoņas reizes. Šoreiz kara apstākļos bija skaidrs, ka nopurgāties nedrīkst. Gribējās arī iepazīties tuvāk ar Ukrainas pilsētu Ivanofrankivsku, ar kuru kopš 2007. gada Jelgavai ir sadraudzības līgums.

Un tiešām brauciens notika. 13. jūlija pēcpusdienā šķērsoju Polijas - Ukrainas robežu un Rava Ruskas kontroles punktā man Ukrainas robežsargs ar divām zvaigznēm uz uzplečiem jautāja: “Kāds ir jūsu brauciena iemesls?”, atbildēju, ka “ciemos uz sadraudzības pilsētu”. Te sanāca pauze. Proti, robežsargs tādu atbildi negribēja pieņemt. Proti, man tika paskaidrots, ka kara laikā ciemos nebraucot. Tad atbildi pielaboju, paņemot vārdus no augstā plaukta par žurnālistu misiju.

Ceļa izdevumu rēķins grivnās

Vēl tāda piezīme, kas attiecas uz ceļošanu personām ar vidējiem ienākumiem un kas varbūt dzīvo nesiltinātā daudzdzīvokļu mājā. “Nāk rudentiņis, būs barga ziema…” Lielā mērā tieši Ukrainas kara rezultātā pasaulē cēlušās degvielas un kurināmā cenas un ir skaidrs, ka, sagaidot šo rudeni un ziemu, naudu vajadzētu pietaupīt. Te jāpaskaidro, ka ceļa izmaksas braucienam no Jelgavas līdz Ivanofrankivskai un atpakaļ man personīgi sanāca padsmit Ukrainas grivnas, jeb puseiro. Tik maksāja stipra kafija un maizīte degvielas uzpildes stacijā Burštinas pilsētā, kilometrus trīsdesmit no Ivanofrankivskas. Tur bija pēdējā atpūtas pauze.  Vēl gan pie ģimenes budžeta mīnusiem jāpieskaita pieci eiro 90 centi – maksa par ceļojuma apdrošināšanu. To firmas (nedrīkstu minēt nosaukumu) birojā nokārtoju desmit minūtēs. Apdrošinašanas aģente, man promejot, gan piebilda, ka šī ceļojuma apdrošināšanas polise neattiecas uz kaitējumiem, ko cilvēkam var nodarīt karš.   

Noslēdzot tematu par ceļa izdevumiem, jāpaskaidro, ka par šo lauvas tiesu no maniem ceļa izdevumiem  samaksāja Latvijas iedzīvotāji (ne tikai latvieši), kas ar ziedojumiem portālā ziedot.lv atbalsta Ukrainas brīvības cīņas. Veids, kādā mēs ar Bogdanu Timkivu nokļuvām Ukrainā, saucās “Twitter konvojs Nr. 37”. 

Iepriekšējais saimnieks latviski nedungo

Kas tad ir “Twittera Konvojs” (lūdzu piedod, latviešu valodas gramatika!)? Medijos ir vairākkārt stāstīts par Pierīgas Jaunmārupes uzņēmēja Reiņa Pozņaka un viņa domu biedru, tostarp biedrības “Agendum”,  iniciatīvu ar brīvprātīgajiem autovadītājiem sūtīt Ukrainas aizstāvjiem Latvijā saziedotas apvidus automašīnas un tamlīdzīgus transporta līdzekļus. “Ukraina gaida ātrās palīdzības mašīnas ievainoto izvešanai no kaujas lauka, bezceļu 4x4 piekļūšanai ienaidnieka pozīcijām, jaudīgus džipus ieroču pārvietošanai, busiņus apgādēm un pozīciju maiņām,” rakstīts portāla “ziedot. lv” mājas lapā. No citām publikācijām presē var secināt, ka “Twittera konvojs” Nr. 36 Ukrainā nogādāja piecsimto no Latvijas sūtīto  automašīnu. Cik saprotu, ziedoto automašīnu tehniskais stāvoklis bija atbilstošs Ukrainas kara apstākļiem. Uz vairākām ziedoto automašīnu virsbūvēm redzēja pa kādam rūsas pleķim, pa kādai buktei. Ar tādiem defektiem nokārtot tehnisko skati Jelgavā vai Krāslavā diez vai varētu. Bet Ukrainā tehniskās skates automašīnām nemaz nav (šo faktu parasti piemin tie, kas Ukrainu ņem raksturot kā problemātisku, korumpētu valsti)! Un kurš vēl jo vairāk kara apstākļos tādu rūsainu vai iebuktētu auto brāķēs!  Man šajā tviterkonvojā iznāca braukt ar automašīnu “Dacia Duster”, kam bija 375 tūkstošu kilometru noskrējiens, dīzeļdzinējs ar degvielas patēriņu ap sešiem litriem uz 100 kilometriem, kā arī labs uzrāviens. Automašīnas sānos tiešām atradās neliela bukte. Taču uzlīme uz auto priekšējā stikla norādīja, ka iepriekš izietā tehniskā skate ir derīga līdz 2023. gada aprīlim. “Dusterī” darbojās radio un atskaņotājs, kurā atstātie ieraksti liecināja, ka automašīnas iepriekšējais īpašnieks varētu mīlēt klasisko mūziku, neiztrūka arī rokopera “Jezus Kristus superzvaigzne”. Nemanīja nevienu dziesmu latviešu valodā. 

Var piezīmēt, ka 37. un 38. Tviterkonvojā  pārsvarā saziņā tika izmantota latviešu valoda. Latviski runāja arī 37. konvoja vadītājs, vīrs ap gadiem piecdesmit sešdesmit Andrejs Korobko. Viņš kārtoja maksājumus degvielas uzpildes stacijās un noteica nākamās tikšanās vietas – Bauskā, Kauņā, Lomžā…un visbeidzot pie robežkontroles, kas izved uz Ravo Rusku Ukrainā. Automašīnas Ukrainas pusē tika nodotas ar pilnām bākām.

Brīvprātīgo darbs automašīnu vadīšanā nav viegls, jo ap tūkstoš divsimt kilometru no Jaunmārupes līdz Ukrainas robežai parasti  tiek veikti bez garākas atpūtas miegam. Divdesmitgadīgais Rīgas Tehniskās universitātes students Gabriels teica, ka viņam ar divu gadu autovadīšanas pieredzi tas tomēr nav par grūtu. Savukārt Dainis Ozols, vīrs pensijas gados, minēja, ka arī viņam Tviterkonvoja pārvietošanās ātrums (tas bija vienlīdzīgs ar maksimāli atļauto uz Lietuvas un Polijas ceļiem) ir pieņemams. Dainis piebilda, ka viņam ir svarīga apziņa, ka viņš kaut ko konkrētu dara Ukrainas brīvības cīņu labā. Var piebilst, ka starp brīvprātīgajiem autovadītājiem Tviterkonvojā  ir arī sievietes. 37. braucienā gan pie stūres tādu nebija. Taču stāsta, ka iepriekš šo ceļu uz Ukrainu ir mērojusi arī “ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta. 

Stiprs lietus sitas logā 

12. jūlija vakarā pirms septiņu automašīnu kolonas izbraukšanas no Jaunmārupes dažus vārdus pārmiju ar pilsoniskās iniciatīvas publisko personu Reini Pozņaku, kas bija atnācis pavadīt 37. konvoju. Teicu viņam, ka esmu žurnālists un vēlos apmeklēt Jelgavas sadraudzības pilsētu Ivanofrankivsku. Reinis Pozņaks uz to noteica: “Svēta lieta.”          

Ceļojuma audio dienasgrāmatā esmu piezīmējis, ka ceļa pirmajās stundās pie Ķekavas apļa lija. Vēlāk, iebraucot Lietuvā, lieti jau bija tik stipri, ka stikla tīrītāji bija jāieslēdz ātrākajā režīmā un likās, ka no tāda lietus var izcelties plūdi. Tiešām, kad piecas dienas vēlāk 17. jūlija svētdienā vilcienā no Rīgas, šķērsoju dzelzceļa tiltu pār Lielupi, varēja manīt, ka gājēju taciņa patiltē ir applūdusi. Droši vien ūdens, kas bija savācies Lielupes baseinā Lietuvas pusē, bija atnācis līdz Jelgavai. 

Gaitis GRŪTUPS

Autora foto

Foto: Tētis Ukrainā ar rozēm sagaidīja sievu un trīs bērnus, kuri atgriezās no trīs mēnešu ilga patvēruma no kara Latvijā. Ģimene bija nolēmusi, ka viņu dzīvesvietā jau ir pietiekami droši.

Turpinājums sekos