Un atkal karš...

Raķešu lido simtiem, un upuru skaits abās pusēs mērāms tūkstošos. Hamas kaujinieki par ķīlniekiem saņēmuši vairāk nekā simt cilvēku, šīs organizācijas militārā spārna pārstāvji draudējuši, ka pēc katras palestīniešu anklāva teritorijas apšaudes nogalinās divus ķīlniekus. Izraēlas premjerministrs solīja izmantot "milzīgu spēku" pret agresoriem. Izraēlas aizsardzības spēkos iesaukti aptuveni trīssimt tūkstoši rezervistu. Konflikts ir nobīdījis no ziņu augšgala ziņas no Ukrainas.

Izraēla ar Palestīnu sāka cīnīties tālajā 1948. gadā... Pareizāk sakot, tieši otrādi: Palestīna un tās sabiedrotie sāka cīnīties ar Izraēlu 1948. gadā, dienu pēc ebreju valsts proklamēšanas. Kopš tā laika karš praktiski nav apstājies, pārejot no aktīvās fāzes uz pamieru un atkal uz saasinājumu. 1967. gadā Sešu dienu kara rezultātā, kurā Izraēlai pretojās Ēģipte, Sīrija, Jordānija, Irāka un Alžīrija, Izraēlas Aizsardzības spēkiem izdevās ieņemt Jeruzalemes teritorijas, Tempļa kalnu un Golānas augstienes, kā arī Gazas joslu un Sinaja pussalu. Pēc tam ebreju valstij izdevās vienoties ar lielāko daļu savu pretinieku un noslēgt ar viņiem miera līgumus, paliekot iekarotajās teritorijās. Tad sākās aizkulišu karš. Arābu valsts teritorijas (kura tā arī netika izveidota) vadītāji, protams, uzskata kara laikā ieņemtās teritorijas par savējām un joprojām negrasās samierināties ar to zaudējumu. Taču kopš tā laika aiz šī konflikta stāv lielvaras, kas apzinājušās savas ģeopolitiskās pretenzijas. Laiki, kad ASV stāvēja aiz Izraēlas un Padomju Savienība aiz Palestīnas, ir nogrimuši aizmirstībā... Vai varbūt tie vienkārši ir mainījušies?

Pēkšņais masu uzbrukums, kas pārsteidza Izraēlu, rada jautājumus Mossad, Izraēlas izlūkošanas dienestam, kas sevi uzskata par visefektīvāko un visaptverošāko. Militārie eksperti šodien mēģina skaidrot, kā tas varēja notikt, ka izlūkdienestiem neizdevās novērst, neizdevās iegūt informāciju par gaidāmo masveida uzbrukumu, jo, acīmredzot, operācija tika gatavota ilgi un ļoti rūpīgi. Izraēlas militārais eksperts Deivids Gendelmans to skaidroja šādi: Izraēlas izlūkdienesti paļāvušies uz to, ka “Hamas” no eskalācijas pašlaik negūst nekādu labumu. Proti, pēc pēdējo nedēļu laikā notikušajiem nemieriem Gazas iedzīvotāji ir saņēmuši vairāk atļauju strādāt Izraēlā, Gazā ienācis vēl viens Kataras naudas transfērs un tamlīdzīgi. “Tāpēc tika pieņemts, ka viņu pašreizējās prasības ir izpildītas, viņi tagad necīnīsies, un militārās mācības ir tikai sezonālas mācības, kā tas ir noticis iepriekš,” secinājis eksperts.

Tāpēc armija atslāba, uz robežas nebija kaujas gatavības, Hamas panāca pilnīgu pārsteigumu uzbrukumā un attiecīgi guva negaidītus panākumus pat sev. To, ka Hamas panākumi viņiem bija negaidīti, apstiprināja arī kustības pārstāvis Libānā. Savā intervijā viņš sacīja, ka uzbrukuma sagatavošanai nebija pat ģenerālštāba, darbojās dažādas grupas, kuras neviens nekoordinēja. Bet šeit kaut kas neiet kopā...

Hamas neražo raķetes, neražo ieročus. Situācija patiešām bija diezgan klusa un mierīga. Palestīnieši strādāja Izraēlā, izmantoja Izraēlas apdrošināšanu un pārvietojās pāri robežai un atpakaļ. Vairākas cilvēktiesību organizācijas bija iesaistītas arābu tiesību aizsardzībā Izraēlā... Nē, kāds nemaz nebija apmierināts ar šo lietu stāvokli. Kāds ļoti vēlējās, lai pasaules sabiedrības uzmanība no Ukrainas pārietu uz Tuvajiem Austrumiem.

Hamas saņem atbalstu. Eiropas un Amerikas līderi savos vērtējumos ir piesardzīgi un dod priekšroku mājieniem. Irāna jau ir paziņojusi par neiesaistīšanos, lai gan ir nepārprotami gandarīta par palestīniešu rīcību. Saūda Arābijas kroņprincis steidzās paziņot, ka Palestīna arī nākotnē var paļauties uz finansiālu palīdzību. Bet tie ir tie, kas neslēpjas. Bet cik ir to, kas nereklamējas un visskaļāk kliedz par mieru un starpniecību? Kā jebkurš karš, arī konflikts starp Izraēlu un Palestīnu kādam ir ļoti nepieciešams.

Kā tas viss beigsies? Neviens nešaubās par to, ka Izraēla atkal tiks galā ar agresiju. Jautājums ir par kādu cenu? Šobrīd Palestīnas pašpārvaldē, konkrēti Gazas joslā, dzīvo aptuveni divi miljoni cilvēku. Hamas nevarēja nesaprast, ka pēc uzbrukuma būs atbilde, no kuras cietīs civiliedzīvotāji. Tagad, kad konflikts ir uzliesmojis līdz pilna mēroga kara stāvoklim, kad Gazas josla ir pilnībā bloķēta, atslēgta no ūdens un elektrības (ko, starp citu, tā saņēma no Izraēlas), ANO ir paudusi bažas un uzstāj uz konvenciju un vienošanās ievērošanu, humanitāro koridoru un iespēju saglabāšanu. Tas, protams, ir pareizi un patiesi. Bet ir viena lieta, ko es nevaru saprast. Kopš 1948. gada Izraēla atrodas aizsardzības pozīcijā, taču tieši šī valsts tiek pastāvīgi apsūdzēta kaimiņvalstu tiesību pārkāpšanā. Taisnīguma kategorija nav paredzēta ne globālajai politikai, ne ģeopolitiskām domstarpībām, atvainojiet ar marginālo slengu. Šodien es uztraucos par tiem, uz kuru galvām krīt visas kara nepatikšanas, neatkarīgi no tā, kurā robežas pusē viņi dzīvoja. Es uztraucos par tiem, kuri visvairāk vēlētos dzīvot mierā un klusumā, bet kuru viedoklis nekad netiek ņemts vērā, kad tie, par kuriem mēs, iespējams, pat nezinām, sāk aizstāvēt savas intereses.

Apsolītā zeme ir vienlīdz svarīga trīs pasaules reliģiju piekritējiem: ebrejiem, kristiešiem, musulmaņiem. Viņi visi tic Dievam, bet ne visi atceras vai zina, par ko vēsta 5. Mozus grāmatas 32. nodaļas 35. pants: “Man pieder atriebšana un atmaksa, kad viņu kāja slīdēs”... Uz to arī ceram.

Andrejs JAKUBOVSKIS

Apskatā, kā parasti,  izmantoti fakti un viedokļi, kas publicēti Eiropas Savienības un ASV ziņu aģentūru portālos, kā arī  LETA, taču šoreiz autors neatturējās no sava viedokļa paušanas un paša attieksmes pret notiekošo. Par ko es atvainojos. Es nevarēju noturēties.  

Foto: Izraēlai notikušā raķešu uzbrukuma sekas 2023. gada 7. oktobrī.

Fotoattēlu sniedza Izraēlas vēstniecība Latvijā