• Māksla baudīt dabas skaistumu

    Lai kāds būtu kārtējais jaunais gads - makšķerniekiem pilnīga vilšanās. Pēdējā desmitgadē gadījās, ka garajā ziemā ledus vispār nebija. Lielas bēdas, it īpaši tam, kuram - dārgs zviedru urbis, somu makšķernieka kostīms pēc jaunākās modes, un makšķerēšanas kaste, aprīkota ar duci ultramodernu makšķeru - ar zelta džigiem un sudraba vizuļiem.

    Lasīt

  • Aleksandra piedzīvojumi turpinās

    (Visu stāstā minēto personu vārdi ir mainīti) Es stāvēju Rīgas autoostā sašutis, izmisis un tai pašā laikā nedaudz laimīgs. “Es esmu atpakaļ Latvijā!” – teicu pats sev. Pavisam nesen es biju Vācijā, Minhenē, kur strādāju Covid-19 laboratorijā, un manā dzīvē viss ritēja, manuprāt, ļoti labi. Kopā ar daudziem jauniem paziņām, tagad - “bēdu brāļiem”, kuri no savas dzimtenes bija aizbraukuši strādāt uz Vāciju, es dzīvoju normālā, komforta ziņā pieņemamā viesnīcā. Man bija vienvietīgs numurs ar saktu uz baseinu, kurā es cerēju vasarā peldēties, bet aģentūras alkatības dēļ mūs vienkārši izmeta no šīs mazās paradīzes, kuru mēs katrs bijām sev izsapņojuši. Daži gribēja sakrāt naudu jaunam dzīvoklim vai mašīnai, cits mācībām, bet dažs labs meitenēm un alkoholam. Un es? Es gribēju visu un uzreiz. Bet, diemžēl vai par laimi, es biju pirmais starp visiem atlaistajiem, kurš sarunāja autobusu atpakaļ uz Latviju.

    Lasīt

  • Medus - gardumam 50 miljonu gadu

    Zinātnieki uzskata, ka savvaļas bites uz mūsu planētas parādījās pirms 50 miljoniem gadu, kas nozīmē, ka medus vēsture vairākus desmitus reižu pārsniedz cilvēces vēsturi. Medu bites gatavoja tikai un vienīgi sev, taču visi apkārtējie visiem spēkiem centās to viņām atņemt, tāpēc nācās to vākt daudz vairāk, nekā bija nepieciešams, lai spiets izdzīvotu. Saldo gardumu kāroja daudzi dzīvnieki. Par medu ar bitēm cīnījās arī cilvēkveidīgie pērtiķi...

    Lasīt

  • Kazahstāna — vai stabilitāte beigusies?

    Teritorijas ziņā lielākā Centrālāzijas valsts atrodas tālu no mums. Tikai nedaudziem no mums tur ir radinieki vai paziņas. Patiesībā ziņas no turienes mūs sasniedza ļoti reti, ja neskaita bravūrīgās ziņas par labklājību un augstajiem attīstības tempiem, ar ko mūs priecēja daži televīzijas kanāli no Austrumiem.

    Lasīt

  • Eiropas balto rožu pušķis

    Dzīve paiet ātri, gadi skrien kā putni, paliek sasniegumi. Visprecīzāko pārdzīvotā un piedzīvotā vērtējumu par katru no mums nosaka līdzcilvēki. Un, kad trešās tūkstošgades no Kristus dzimšanas divdesmit pirmā gada noslēgumā visu valsti aplidoja ziņa, ka mūsu Marija Micķeviča ir iekļuvusi konkursa finālistu trijniekā, pretendējot uz titulu "Gada Eiropas cilvēks Latvijā”, biju patiesi sajūsmā: pasaulē ir taisnīgums! Divdesmit četru gadu ilgā, tautas virmojošo kaislību pilnā, vērienīgā nevalstiskās organizācijas "Eiropas kustība Latvijā" rīkotajā konkursā pirmo reizi Top 3 skanēja Krāslava. Augstākā atzinība, ar intrigu, kas saglabāta līdz favorīta vārda paziņošanai. Šoreiz – Rundāles pilī! Nominantu trijotne ir cienīga - mākslas vēsturnieks, gleznotājs, Rundāles pils bijušais direktors Imants Lancmanis, talantīgā pētnieciskā žurnāliste Inga Spriņģe un “Varavīksnes” vidusskolas direktore Marija Micķeviča. Kas?..

    Lasīt

  • Nejauša tikšanās

    Ar dagdānieti Darju mēs nejauši satikāmies kādā Krāslavas ieliņā – sen nebijām redzējušies. Kā var aizmirst efektīgo meiteni, slavenā ansambļa "Akolica" rotu!

    Lasīt

  • Neviens manā vietā to nedarīs!

    Daudzi Krāslavas nami vēl izrotāti svētku uguntiņām – kāds krāšņi, kāds pieticīgāk. Bet viens no daudzdzīvokļu namiem - Raiņa ielā 15, arī bez rotājumiem izskatās skaisti un svinīgi. Atjaunoti jumtiņi virs ārdurvīm, lietus ūdens tiek novadīts vajadzīgajā virzienā pa jaunām notekcaurulēm, kārtīgas aizsargapmales ap ēkas pamatiem un visam namam vienāda, tumši zaļa lodžiju apdare. Vēlāk viena no manām sarunas biedrenēm, Stefānija pastāstīja, ka ievērojusi citu namu iedzīvotājus, kuri pastaigājoties, uzmanīgi aplūko sakopto namu un dažkārt uzdod jautājumu - kas un par kādiem līdzekļiem veicis remontdarbus?

    Lasīt

  • Rutki – garša un ieguvums no Senās Ēģiptes līdz mūsdienām

    Jaungada brīvdienas ir pagājušas, palikušas pagātnē, ja vien, protams, neskaita problēmas, kuras palikušas pēc tām. Es domāju gremošanas traucējumus, pārēšanās sekas un varbūt pat hroniska gastrīta saasināšanos. Laiks parunāt par šodien tik nepelnīti aizmirstajiem un nenovērtētajiem rutkiem. Protams, nevar nepažēloties par to, ka nebūt ne katrā lielveikalā var atrast rutkus, kas ir vistuvākais redīsa un ķīniešu baltā redīsa (daikona) radinieks. Par laimi, daudzi to joprojām audzē, zinot par visām tā noderīgajām īpašībām un izcilo garšu. Rutkus ēda jau senajā Ēģiptē. To var teikt ar pārliecību, jo šīs sakņu kultūras attēls ir atrodams daudzu faraonu kapeņu gleznās. Teikšu pat vairāk: viņi ēda ne tikai pašu rutku, bet arī tā lapas. No lapām tika izspiesta smaržīga augu eļļa, kas arī bija noderīga veselībai. Ēģiptē rutkus pārsvarā ēda neapstrādātus, tos iekļāva piramīdu celtnieku uzturā, aristokrāti tos visbiežāk izmantoja kā zāles. Bet Grieķijā jau tika gatavots vairāk nekā ducis ēdienu, tika audzētas vairākas šīs asās, smaržīgās un aromātiskās sakņu kultūras šķirnes.

    Lasīt

Dienas foto

Kalendārs

 

 
P
O
T
C
P
P
Sv

Projekti

Konkursi

Vārda dienas

  • Sandis, Uldis, Ulvis

Partneri

  • Latvijas Reitingi

Par Ezerzeme

Laikraksts sāka iznākt 1947. gada 1. decembrī ar nosaukumu "Sociaļističeskij Putj" krievu valodā. Atmodas laikā tā ieguva jaunu nosaukumu "Ezerzeme" [...]

Laikraksts "Ezerzeme"

Lāčplēša iela 20,
Krāslava, LV-5601
Latvija

Tālrunis & Fakss

Tālrunis:
+(371) 65681464
Fakss:
+(371) 65681465

Sekojiet mums

Jaunākās ziņas

Jaunākās galerijas

Uz augšu
2006 - 2024 © www.ezerzeme.lv
Jebkuru "Ezerzemes" materiālu pārpublicēšana bez rakstiskas atļaujas aizliegta.