Ciemos pie ukraiņiem kara laikā

Sākt no nulles 32 gadu vecumā

Sanāca tā, ka beidzamajā pieturā Polijā tviterkonvoja apstāšanās piepeši ieilga apmēram  uz divām stundām. Cik zinu, vajadzēja pagaidīt, lai uz Ukrainas robežas tviterkonvojs ierastos sinhroni ar Ukrainas armijas pārstāvjiem. Tādā veidā atradās laiks intervēt arī šo apbrīnojamo cilvēku. Sākot stāstu par sevi, Viktorija paskaidroja, ka viņas laulībā iegūtajam uzvārdam patiesībā vajadzētu būt nevis Nikolajenko, bet gan Mikolajenko. Proti, ukraiņiem nav vīriešu vārda “Nikolajs”, bet gan “Mikola”. Un Viktorijas vīra Ruslana priekštečos ir sastopams arī uzvārds Mikolajenko, taču Ruslana tēvam krievu laikos uzvārds krieviskots. “Tuvākajā laikā nodarbošos ar to, lai savu uzvārdu izlabotu,” teic Viktorija. Viņa piebilst, ka laulībā ar Ruslanu ir 12 gadus, ģimenē aug meita un dēls. Ģimene dzīvo Kijivas piepilsētā Kožinkā (divas stundas ar elektrisko vilcienu līdz Kijivas centram).  Pēc izglītības Viktorija ir inženiere transporta un loģistikas jomā, studējusi Harkivā. Taču dzīvē viņa ir darbojusies citās jomās, tostarp izdevusi grāmatas.   

Savu strauji augšupejošo sportistes karjeru Viktorija sāka pirms trim gadiem trīsdesmit divu gadu vecumā. Tiesa, vēl pāris gadus agrāk, vērojot maratonistu sacensības, viņa domājusi un domājusi, ka maratonā finišējot vajadzētu būt ļoti labai gandarījuma sajūtai.  Tolaik Viktorijai kaut kas prātā noklikšķējis un viņa bez trenera no nulles sākusi trenēties maratonam (“pēdējo reizi skrēju vidusskolā desmitajā klasē”). Trenējās Viktorija apmēram stundu dienā Kijivas priekšpilsētas Kožinkas stadionā, uzvelkot to, kas mājās ir. Pēc trīs nedēļu trenēšanās Viktorija secinājusi, ka desmit kilometrus var noskriet vienā stundā un vienā minūtē. Iesācējai tas nebija slikti. Taču tad piepeši Viktorija uzzinājusi, ka ir mātes cerībās ar otro bērnu. Ārste teikusi: “Jūs taču neesat skrējēja. Kāpēc jums tagad skriet?!” Tā paklausīgi uz diviem gadiem Viktorija skriešanu atlikusi. Piedzima dēls. Taču arī skriešana neizgāja no prāta. Bija 2018. gada marts, kad Viktorijas vīrs Ruslans sociālajos tīklos pamanījis kādu dedzīgu kijivieti, kas popularizējis skriešanu un ziņojis, ka katru dienu, bez izņēmuma, noskrien trīs kilometrus. Dedzīgais vīrs sludināja, ka šī skriešanas nodarbe, kustības prieks pozitīvi maina viņa dzīvi un pat biznesu. Ne viņš kāds sportists un rekordists, tikai cilvēks, kas vēlas iedvesmot citus. Tad Viktorija sev pateica: “Es gribu tāpat kā viņš.” Savu tūkstošās dienas skrējienu kijivietis atzīmēja kā svētkus, uz kuriem aicināja ierasties arī citus. Atnāca arī Viktorija. Kopš tās 2018. gada marta dienas arī viņa katru dienu skrien. Tostarp skrien arī nākamajā dienā pēc saviem ultramaratoniem ar simts un vairāk kilometru garu distanci, skrien starp mājas rūpēm un diemžēl arī gaisa trauksmēm, ko atnesa Krievijas iebrukums Ukrainā. 

Te Viktorija paskaidro, ka klasiskais maratons, ko viņa pirms pieciem gadiem ilgojās noskriet un tiešām noskrēja 2018. gada oktobrī, viņai gaidītās pozitīvas emocijas un gandarījumu tomēr nedeva. Arī pirmā maratona rezultāts, kas bija minūti virs četrām stundām, prieku nedeva. Taču 2019. gada februārī Kijivā Viktorija veica simts kilometru skrējienu. Rezultāts 10 stundas un 28 minūtes jau bija balvas vērts. “Dvēselē notika lūzums. Sapratu, ka, lūk, simts – tas ir mans,” teic Viktorija. Viņas treneris un ultramaratonists Sergejs Popovs, kas pret nepieredzējušās Viktorijas dalību simts kilometru skrējienā izturējās skeptiski, taču faktiski palīdzēja viņai gatavoties, finišā savai audzēknei teicis, ka tā pārāk “priši” izskatās, it kā nebūtu nemaz nogurusi. Todien, tikusi mājās, Viktorija rosīgi ķērusies mazgāt grīdu un ņēmusies ar bērniem. Arī vīrs jautājis: “Vai tu vispār skrēji 100 kilometrus?” Sieva atbildējusi: “Paskaties, re, kur medaļa!”

Klausīt savai sirdsbalsij

Stāstot par savu noskaņojumu ultra garo distanču skrējienā, Viktorija saka: “Ja es redzu, ka kādam, līdzās skrienot, ir smagi un grūti, ja redzu, ka cilvēks cieš, es tūlīt aizveros un nepieņemu viņa ciešanu enerģiju. Viņš tātad nepareizi domā, viņam kaut kas nav kārtībā ar galvu! Man ir interesanti, man ir viegli, es skrienu ar prieku!”

2019. gada vasarā viņa pieteica sevi oktobrī Kijivā rīkotajam diennakts skrējienam.  Treneris Sergejs Popovs par to teicis: “Absurds”. Taču Viktorijai iekšējā balss teikusi, ka to vajag izmēģināt. “Ja es klausītos citos, es nekļūtu par to, kas es esmu – Ukrainas čempione un rekordiste simts kilometru un diennakts skrējienā un citās ultradistancēs,” saka Viktorija. Viņas augstāko sportisko sasniegumu gads ir 2021. gads, kad augusta beigās sacensībās Polijā Viktorija uzlaboja Ukrainas nacionālo rekordu diennakts skrējienā – 236 kilometri un 624 metri (iepriekšējais Ukrainas rekords bija turējies 24 gadus). Jaunu treneri Sebastjanu Bjalobževski Viktorija ieguva no Lietuvas sportista Aleksandra Sorokina, kas 2021. gadā uzstādīja jaunu pasaules rekordu diennakts skrējienā – 295 kilometrus. Tas arī bijis vēsturisks notikums, jo iepriekšējais rekords sporta aprindās tika saukts par “mūžīgo” – nekad nepārspējamo.

Kara apstākļos turpina trenēties

Viktorija stāsta, ka trenējoties garo distanču skrējieniem 2021. gada nogalē un 2022. gada sākumā viņa treniņos veica apmēram 700 kilometru mēnesī. Divdesmit kilometrus ik dienas, bet nedēļas beigās – maratons, maratons, maratons.  Treniņu plānus krasi mai*nīja Krievijas iebrukums. 26. februārī ģimenes sapulcē tika nolemts, ka Viktorijai ar bērniem jāevakuējas uz Ukrainas rietumiem – Ļvivu.  “Nodzīvoju tur trīs nedēļas. Gaisa trauksmes, bērnu slimošana, dienā ierasto 30 – 40 kilometru vietā “starp sirēnām” daždien varēju izskriet tikai divus trīs kilometrus, “ stāsta Viktorija. Treneris Sebastjans Bjalobževskis secināja, ka kara apstākļos, Viktorijai paliekot Ukrainā, viņš nevar turpināt vadīt viņas darbu. Tāpēc tika nolemts, ka Viktorija trenēsies pati pēc situācijas. Situācija atļauj, ka viņa mēnesī var noskriet ap trīssimt kilometru. Mežos skriet nedrīkst, jo tur var būt mīnas. Pa atklātu lauku – arī labāk tomēr ne. Viktorija trenējas mājās uz vienkārša trenažiera, kur gan nav iespējams modelēt pakalnus un lejas, kādi ir distancē. Šādā ierobežojumu situācijā Viktorija nolēma biežāk braukt uz sacensībām ārzemēs un trenēties jau sacenšoties. Nepietiekami trenējoties, rezultāti ir ievērojami pasliktinājušies. Tomēr daudzviet viņa ir izcīnījusi pirmo vietu. Tā tas bija arī Rīgas - Valmieras skrējienā. “Man teica, ka Latvija ir samērā līdzena, un es sākumā skrēju pārāk ātri un sadzinu cietus muskuļus. Vēlāk, kad trases vidus posmā sākās pacēlumi, tas atspēlējās. “Kājām bija smagi. Sanāca pārpratums ar brīvprātīgo asistentu un pēdējā posmā man nebija ūdens, ļoti slāpa. Reiba galva. Ķermenis teica, lai padodos,” atceras Viktorija. Distances otrajā pusē līderpozīcijas Viktorija vairākkārt atdeva Latvijas sportistei Vitai Devjatņikovai. Tomēr noslēgumā ukrainiete latvieti apdzina par vairāk nekā trim minūtēm. “Es ar garaspēku sevi piespiedu cīnīties. Ukrainai vajag uzvaru. Kad maniem vecākiem Krievijas armijas okupētajā Hersonas apgabalā nodod ziņu, ka es esmu uzvarējusi sacensībās, tas ir kā gaismas stariņš, kā liecība tam, ka normāla dzīve kaut kur turpinās,” teic Viktorija. Jautāta par sajūtu, kāda ir distances beigās, pieskaroties pie Sīmaņa baznīcas durvju roktura, Viktorija teic, ka to nevar izteikt vārdos. Ar savu rezultātu viņa tomēr nav apmierināta – tas ievērojami atpaliek no 2020. gadā latvietes Diānas Džavizas uzstādītā trases rekorda. 

Karš ir atmodinājis nacionālo garu

“Karš ir briesmīgs. Tas ir paņēmis tūkstošiem dzīvību. Ik dienu jebkuram cilvēkam var trāpīt raķete vai to var nogalināt kāds diversants. Taču es pati nejūtu, ka, dzīvojot Ukrainā, būtu briesmās. Varbūt skriešana manī ir attīstījusi intuīciju, kas man liek izvēlēties pareizās atrašanās vietas?” sev jautā Viktorija.   

Viktorija runā arī par to, ka karš viņai dod arī lielas iespējas.  Kara dēļ varonīgā Ukraina ir kļuvusi pasaulē pazīstama. Viktoriju aicina uz sacensībām, uzņem labākajās mājās, ar visu nodrošina. Viņa saņemto atbalstu tālāk nodod tautiešiem Ukrainā humānajai palīdzībai un ģimenē neatliekamām vajadzībām. Karš viņu ir pamudinājis pētīt un iedziļināties īstajā Ukrainas vēsturē. Savukārt, tas Viktorijai palīdz atmodināt garu, kas ir vajadzīgs, lai pārvarētu ultra garās distances un uzvarētu. Viņas iekšējā balss runā par to, ka ultra garajās distancēs viņai vajag tiekties uzstādīt pasaules rekordu. Vēl pieci gadi līdz tam, kad Viktorijai būs četrdesmit, kas ultra garo distanču skrējējiem ir panākumu laiks.      

Sliktie ceļi ir Austrumos

13. jūlija pievakarē Rava Ruskā, kur notika automašīnu nodošana Ukrainas karavīriem, Viktorijai paveicās ar tālāko mājupceļu. No Harkivas atbraukušie karavīri pieteicās viņu  aizvest tieši uz Kožinku. Nevajadzēja dzīties uz sešdesmit kilometru attālo Ļvivu un tad ar vilcienu uz Kijivu. Tāds brauciens varēja ievilkties līdz komandantstundai, kas visā Ukrainā ir no pulksten 23 vakarā līdz pieciem no rīta. Tad civiliedzīvotāju kustība ir aizliegta.

Komandantstundas ierobežojums attiecas arī uz manu tālāko braucienu uz Ļvivu un Jelgavas partnerpilsētu Ivanofrankivsku. Komandantstundas tuvošanās steidzināja. Ļvivā iznāca iebraukt darbdienas beigās, trāpot biezā autoburzmā. Likās, ka automašīnu satiksmes intensitāte ievērojami pārsniedz pilsētas ielu caurlaides iespējas. Lai nodotu no Latvijas sūtītās kravas, bieži vien nācās riņķot pa šaurām ieliņām. Acīs krita arī satiksmes dalībnieku nevienlīdzība. Pa Ļvivu, ievērojot savstarpēju autovadītāju cieņu, brauca gan lepnas, jaudīgas un degvielu rijīgas automašīnas, gan arī visai palietotas. Norūsējuši bija arī pilsētas tramvaja vagoni. Nemanīju nevienu elektroauto. Taču cilvēki Ļvivā laipni. Līdz Ivanofrankivskas ceļam “vilcieniņā” aiz Bogdana Timkiva auto izbraucu normāli, kaut sākumā, drošs paliek drošs, noskaitīju Tēvreizi.

Ceļš līdz Ivanofrankivskai kā jau Piekarpatos – kalnā augšā un lejā. Asfalts diezgan normāls. Ukrainas Rietumos nebija manāmi Natālijas Vorožbitas “Sliktie ceļi”, kā sauc viņas pasaulslaveno lugu par Krievijas militāro agresiju Austrumukrainā 2014. gadā (luga tiek izrādīta arī Jaunajā Rīgas teātrī). Piekarpatu ciematiem auto straume gāja cauri diemžēl ne ar piecdesmit (ātruma kontroles radarus neredzēju neviena). Pie gājēju pārejām gan bija noliktas plastmasas lelles, kas atveidoja bērna auguma gājēju, kas  tūlīt spers kāju uz pārejas “zebras”. Tiešām pa gabalu izskatās, ka kāds pie pārejas stāv.

Pie katra lielāka ciema bija redzamas barikādes no smilšu maisiem un betona būvkonstrukcijām. Tās tur bija ierīkotas Krievijas uzbrukuma sākumā un tagad lielākoties pamestas. Tomēr pie dažām barikādēm vēl aizvien ir dežuranti. Barikādes, pat tās, kurās nav cilvēku, fotografēt nedrīkst – par to no Ukrainas patruļas vēlāk saņēmu aizrādījumu. Vakara krēslā ciematos redzēja arī kapsētas – parasti vairāki simti, varbūt pat tūkstotis kopiņu. (iedzīvotāju blīvums Piekarpatos Ukrainā ir taču ievērojami lielāks nekā Latvijā). Gandrīz katrā no ceļa redzami varbūt viens vai vairāki svaigi kapi, kuros bija iesprausts Ukrainas karogs. Tā ir iezīmētas karā kritušo karavīru atdusas vietas.

Apmēram pusceļā starp Ļvivu un Ivanofrankivsku ar ieslēgtām bākugunīm garām pabrauca ātrā palīdzība. Nebrauca ļoti ātri, it kā taupītu degvielu un vienā no lauku ciematiem nogriezās mazākas nozīmes sānceļā. Tas tomēr priecēja. Tātad arī Ukrainas nomalēs ir nodrošināta medicīniskā palīdzība. Pienācīga medicīniskā palīdzība laukos – tas Latvijā un visā Eiropas Savienībā ir pašsaprotami. Taču pirms trim gadiem, ceļojot pa Krievijas Tālajiem Austrumiem, man Amūras krastā nanaju ciemā nācās dzirdēt, ka tur tā nav. Pie veciem cilvēkiem ātrā palīdzība dažkārt pat nebrauc.               

Tūkstošiem hektāru saulespuķu laukus, kas paveras skatam Ivanofrankivskas šosejas malā, redz, ja brauc pa dienu, vakara krēslā nemana. Taču čirkstēja cikādes, kuru dziesma, ko var dzirdēt vairāku simtu metru attālumā, liecina par to, ka vasara iet uz otru pusi.  

Gaitis GRŪTUPS

Uz foto: Viktorija Nikolajenko - Brjanceva

Turpinājums nākamajā numurā