Dzīvoju mūžu, un nebeidzu brīnīties par cilvēku drosmi, par to arī mīlu savu nemierīgo profesiju. Par drosmīgajiem, bezbailīgajiem, kas uzsākuši cīņu par izdzīvošanu laukos, stāstīju pirms diviem un trim gadu desmitiem. Retajiem laimīgajiem ir paveicies, lielākā daļa no viņiem ir izjutuši sakāmvārda “Uz zemes nekļūsi bagāts, bet dabūsi līku muguru” rūgto nozīmi. Tā ir atbilde uz liktenīgo jautājumu: kāpēc desmitiem tūkstošu latviešu ar lauku saknēm ir nomainījuši savu dzimteni pret pārtikušām Eiropas Savienības valstīm? Diemžēl ļoti daudziem nācās pārliecināties par vēl vienu patiesību: svešā zemē maize ir rūgta...
Likās, ka kārtējie mērnieku laiki ir beigušies. Tie, kuriem paveicās, iemācījās labi nopelnīt lauku biznesā, savukārt citiem, lielākai daļai, nācās samierināties ar izdzīvošanas likteni. Bet, lai riskētu sākt lauku biznesu šodien bez neviena hektāra savas zemes... Vai tas ir iespējams? Par to būs šis stāsts.
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.49
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
