Sāpīgās domās par nākamo numuru, saņēmis apmēram duci noraidījumu, es apstājos pie Svariņiem. Ilgu laiku neesmu bijis ciemos, ilgojos un noteikti zinu: no ciemata, kuru es saucu par lauku sirdi, nekad neatgriezīšos vīlies. Erna atrunājas: «Atkal par mums!» Es lūdzu: “Draugus iepazīst nelaimē. Palīdzi, dzīve visur sastingusi. Izskatās, ka līdz pavasarim.» Un viņa piekrita.
Trīs gadu desmitus kalpot kultūrai dzimtajā ciematā ir vairāk nekā labs iemesls. Vecāku māja - pašā Svariņu centrā. Šeit absolvēja astoņgadīgo skolu, Ezerniekos - vidusskolu. Tālāk - Republikas pionieru vadītāju skola. Nekļūdījās: jaunībā ir tik svarīgi saprast dzīves aicinājumu. To gadu teoriju un praksi viņa joprojām atceras ar vislielāko pateicību. Daudzpusīgs darbs ar skolēniem, pulciņu radošums, konkursi un sacensības, scenāriju gatavošana bērniem un pieaugušajiem, prakse lielpilsētu izglītības iestādēs, vasaras un ziemas nometnes... Plus nenogurstoša pašizaugsme, pašizglītošanās, kursi, semināri. Visa vietējā kultūras pavarda hronika - glītās mapēs avīžu izgriezumi, fotogrāfijas, scenāriji un tagad arī digitālais formāts. Viņas kredo - nenodot sevi, paņemt labāko no pagātnes, no mūsdienām izmest vulgāro. Tā arī nonāca pie sava vēstures un kultūras izpratnes modeļa.
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.2
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
