Pēc līguma parakstīšanas tiku norīkots citā darbā, kur man iemācīja gatavot tā saucamo “Master mix”. Tas ir ķīmisko elementu maisījums. Mans darbs bija sekojošs – lielā kolbā vajadzēja sajaukt trīs ķīmiskos elementus, izmantojot šļirci ar iedalījumiem un sekojot proporciju norādēm. Darbs nebija grūts, bet vajadzēja būt ļoti uzmanīgam un pacietīgam, lai visu izdarītu pareizi. Kad maisījums kolbā bija sagatavots, to vajadzēja ievietot ledusskapī, kurā tas atradās 15 minūtes vai ilgāk. Pēc tam jau citi laboranti ņēma maisījumu un lēja tajos iedalījumos, par kuriem stāstīju iepriekš. Pie galda man blakus strādāja citi darbinieki. Tie bija ukraiņi, kuri runāja arī krieviski. Darba gaitā iepazināmies tuvāk. Viņiem nepatika, kad teicu, ka ukraiņu valoda ir līdzīga krievu valodai, un tāpēc es varu saprast, par ko viņi savā starpā runā ukrainiski. Viņi teica, ka ir otrādi – krievu valoda ir līdzīga ukraiņu valodai.
Pie “Master mix” galda iepazinos ar Bogdānu, Jekaterinu, Venjaminu un Oļegu. Bogdāns, par kuru iepriekš jau minēju, studēja aktiermākslu. Jekaterina mācījās kristīgo skolā un bija ļoti ticīga. Oļegs savukārt Dievam neticēja, ticēja tikai “dabīgo augu” kultūrai un, atrodoties Vācijā nieka trīs nedēļas, jau bija sazīmējis zālīti, kuru pēc darba pīpēja. Bogdāns, kā izrādījās, bija pastrādājis arī Latvijā 2016. gadā – darbā, saistītā ar elektrību. Par bijušajiem Latvijas kolēģiem atsaucās labi. Vismaz kādam bija paveicies ar brigādi. Venjamins bija ļoti izglītots cilvēks, pabeidzis divas augstskolas. Kaut arī viņš teica, ka skolas laikos mācīties nepatika un vispār viņš gribējis tikai spēlēt bungas un dzert alu. Viss izmainījās, kad kopā ar vecākiem nokļuva auto avārijā, pēc kuras viņš vienīgais izdzīvoja, ticis sveikā ar salauztu roku. Viņš teica, ka kļuva gluži par citu cilvēku. Sācis nopietni mācīties, beidzis vienu augstskolu, iestājies vēl vienā, strādājis Ukrainas bankā labā amatā. Atalgojums arī bijis ļoti labs, bet vienā brīdī viņam apnikusi dzīves rutīna un viņš sāka ceļot, strādājot dažādos uzņēmumos ārzemēs. Viņš teica, ka dzīve ir pārāk īsa, lai darītu to, kas nepatīk, tāpēc ir jādara to, kas patīk. Bet, ja tas vairāk nepatīk, tad jāatrod kaut kas cits, kas sagādā prieku. Tādi nu bija mani kolēģi – cits par citu interesantāks un katrs ar savu stāstu.
Aleksandrs KOVAĻOVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.12
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
