Novembris — zem svētuma zīmes

Pāvesta un Baznīcas lūgšanu nodomi novembrim

Vispārējais: lai visi, kas kalpo medicīnas jomā, un tie, kas ir iesaistīti likumdošanā, vienmēr pa-dziļinātu cieņu pret cilvēka dzīvību no ieņemšanas brīža līdz pat dabiskai nāvei.

Misiju: lai Korejas pussalā pieaugtu izlīguma un miera gars.

Aizlūgumi par mirušajiem

Krāslavas centrālajos kapos 2. novembrī pulksten 15 (Rēzeknes ielā) un jaunajos Meža kapos 9. novembrī pulksten 15 notiks sv. Mise par mirušajiem. Meža kapos 9. novembrī tiks iesvētīta jaunā kapliča.

Vai elle tiešām pastāv?

Dvēseļu dienā (1. novembrī pareizticīgie un 2. novembrī katoļi) aizlūgs par mirušajiem. Ir īstais brīdis izvērtēt arī mūsu pašu attieksmi pret nāvi.

Kristieši tic, ka cilvēka dvēsele ir nemirstīga. Bet kur tā nonāk pēc miesas nāves? Katoļu Baznīcas Katehismā (KBK) varam atrast atbildi uz šo jautājumu. Debesīs nonāk un Dievu “vaigu vaigā” skata to mirušo dvēseles, kas ir pilnībā šķīstītas virs zemes. Vēl ir elle, un tā nozīmē “palikt uz mūžiem šķirtiem no Dieva saskaņā ar mūsu pašu brīvo gribu.” Šķīstītava ir vidējs stāvoklis starp debesīm un elli un paredz dzīvo un mirušo sadraudzību, lai palīdzētu viens otram kļūt pestītiem.

Daudzi neticīgie un pat ticīgie šaubās: vai elle tiešām pastāv? “Baznīcas mācība apstiprina to, ka elle pastāv un tā ir mūžīga.” (KBK)

Visslavenāko vizīti uz elli ir piedzīvojusi sv. Avilas Terēze. 1917. gadā Dievmāte parādīja elli arī trim mazajiem Fatimas bērniem, kuri pēc tam nepārstāja upurēties grēcinieku labā. Franču mistiķe Marta Robēna arī ir atstāstījusi savu iespaidīgo elles apmeklējumu kopā ar Dievmāti.

1936. gadā sv. māsa Faustīna no Polijas pastāstīja:

“Šodien eņģeļa pavadībā es apmeklēju elli. Tā ir lielas agonijas vieta, kas aizņem lielu platību! No visām mokām, ko esmu redzējusi, vislielākās saistās ar Dieva zaudēšanu... Raugoties mocībās, es būtu nomirusi, ja Visaugstākā spēks nebūtu mani stiprinājis! Lai grēcinieki zina, ka viņu ciešanu veids būs atbilstošs viņu grēku veidiem un tās turpināsies mūžīgi. Es rakstu šo pēc Dieva pavēles, lai neviens nevarētu aizbildināties, sakot, ka “neviens tur nav bijis” un “neviens nezin, kas tur īsti notiek”! Es, māsa Faustīna, pēc Dieva pavēles devos elles dziļumos, lai liecinātu, ka elle pastāv! [...] Es pamanīju vienu lietu — vairums no dvēselēm, kas atradās tur, nebija ticējušas, ka elle pastāv.” (“Dieva žēlastība manā dvēselē.” 20.10.1936.).

Tēvs Tomislavs Vlasičs 1983. gada janvārī jautāja Medžugorjes vizionārei Mirjanai, vai daudzi cilvēki nonāk ellē? “Nesen es uzdevu Dievmātei tieši šo pašu jautājumu,” atbildēja Mirjana. “Viņa saka, mūsdienās vairums cilvēku nonāk šķīstītavā, otra lielākā kategorija aiziet uz elli un tikai nedaudzi cilvēki aiziet tieši uz debesīm. Viņa sacīja man, ka tie, kas atrodas ellē, ir pārstājuši pozitīvi domāt par Dievu; viņi zaimo aizvien vairāk un vairāk un jau ir kļuvuši par elles daļu. Viņi izvēlas neizglābties no elles.”

Cita Medžugorjes vizionāre Vicka, kurai kopā ar Jakovu Dievmāte arī parādīja elli, liecināja: “Tā ir briesmīga vieta...”

Dievmāte paskaidroja viņiem to, ko viņi redzēja, un sacīja: “Šie cilvēki nonāk ellē pēc pašu gribas. Tā ir viņu izvēle, viņu lēmums. Nebaidieties! Dievs katram ir devis brīvību. Uz zemes katrs var izlemt — par vai pret Dievu. Būdami uz zemes, daži cilvēki vienmēr apzināti dara visu pretēji Dieva gribai. Šie cilvēki ievieš elli savās sirdīs. Kad viņi nomirst nenožēlojuši, tad tā pati elle turpinās.”

Kad vizionāri jautāja, vai šie cilvēki var izkļūt no elles, Dievmāte sacīja: “Elle nekad nebeigsies. Tie, kas ir ellē, vairs nevēlas neko saņemt no Dieva. Viņi ir brīvi izlēmuši uz mūžiem būt tālu no Dieva! Dievs nevar nevienu piespiest mīlēt Viņu!”

Parādīšanās beigās Dievmāte uzticēja Jakovam un Vickai kādu misiju: “Es parādīju jums to visu,” Viņa sacīja, “lai jūs zinātu, ka tas eksistē, un pastāstītu par to citiem.”
(Pēc māsas Emanuēlas “Medjugorje, Sirds triumfs”)

Genovefa KALVIŠA