Advents — dedzīgas Dieva meklēšanas laiks

Baznīcas liturģijā ievērojama nozīme ir atslēgām. Ar atslēgu palīdzību mēs atveram un aizveram dievnama durvis. Agrāk atslēgas bija pilsētām. Pēc austrumtautu tradīcijas, ja ienaidniekam tiek atdotas pilsētas atslēgas, ar to pašu visa vara pāriet iekarotāju rokās.

Agrāk lietoja koka atslēgas, bet tagad — dažādas metāla atslēgas dzīvokļu, dievnamu, seifu durvīm.

Jēzus apsolīja Svētajam Pēterim garīgo pārvaldi: “Es tev dodu debesu valstības atslēgas: ko sasiesi uz zemes, tas būs sasiets arī debesīs. Ko atraisīsi uz zemes, tas būs atraisīts arī debesīs” (Mt. 16,19).

Svēto Pēteri parasti attēlo ar divām atslēgām rokā: siet un atraisīt — aizslēgt un atslēgt. Šeit domāta grēku piedošana. Divas sakrustotas atslēgas rotā Svētā Tēva ģerboni. Ar to tiek atgādināts, ka pāvests, būdams Svētā Pētera vietnieks, manto visas Svētajam Pēterim dotās privilēģijas.

Adventa liturģijā gaidāmais Pestītājs ir “Dāvida atslēga”. Pravietis Jesaja raksta: “Tas notiks tai dienā. Es aicināšu savu kalpu Ēljakīmu, Hilkijas dēlu. Es viņu apģērbšu ar tavu amata tērpu un apjozīšu ar tavu jostu un nodošu tavu amatu viņa rokās, lai viņš top par tēvu Jeruzalemes iedzīvotājiem un Jūdas namam. Un Es likšu Dāvida nama atslēgas uz viņa pleciem, ka viņš atvērs, un neviens neaizvērs, un ka viņš aizslēgs, un neviens neatslēgs” (Jes 22, 20-22).

Ēljakīms tika izvēlēts un apstiprināts ar Kunga pavēli un kļuva par Mesija tipu. Arī izteiciens “Dāvida nams” norāda uz Baznīcu.

Apustuļa Jāņa Atklāsmes grāmatā lasām, ka Svētais Jānis Patmosa salā, redzot Jēzus vīziju, nokrita pie Viņa kājām kā miris, bet Jēzus viņam uzlika savu labo roku, sacīdams: “Nebīsties, es esmu pirmais un pēdējais un dzīvais. Es biju miris, un redzi, es esmu dzīvs mūžu mūžam, un man ir nāves un elles atslēgas” (Atkl 1, 17-18).
Pēc augšāmcelšanās Kristum ir nāves durvju atslēgas.

Apkopoja pr. A. BUDŽE