Mūsu novadnieks — svētīgais?

— Krāslavā esmu otro reizi, un tā nav nejaušība. Divdesmit gadus, no 1903. līdz 1923. gadam, Svētās Aleksandrijas Katrīnas draudzē Sanktpēterburgā kalpoja tēvs Konstantīns Budkevičs, kurš dzimis netālu no Krāslavas un kuru par uzticību Dievam un Baznīcai Maskavas Lubjankā Lieldienu naktī, 1923. gada 31. martā, nomocīja boļševiki. 1994. gadā ar Krievijas bīskapu kon-ferences lēmumu tika uzsākts katoļu jaunmocekļu beatifikācijas process — pieskaitīšana svētīgo pulkam (pirmais solis kanonizēšanā par svēto), starp kuriem ir arī krāslavietis priesteris Konstantīns Budkevičs. Es vācu materiālus par viņu.

Visi materiāli par tēva Konstantīna darbību Sanktpēterburgā ir daudzmaz pieejami, bet, lūk, par Krāslavā pavadīto viņa bērnības un pusaudža gadu periodu mēs zinām diezgan maz. Tāpēc pagājušā pavasarī es atradu Krāslavas koordinātes, uzrakstīju vēstuli un priesteris Eduards Voroņeckis man atbildēja, ka es varu atbraukt. Pirmo reizi es apmeklēju Krāslavu 2008. gada augustā. Ar jūsu draudzes prāvesta, pilsētas dienesta darbinieku, draudzes locekļu pūlēm izdevās atrast vietu, kur dzimis Konstantīns Budkevičs. Tās ir Zubru mājas netālu no Kombuļiem. Tolaik Zubri piederēja Krāslavas draudzei.

Nodibinājām sakarus ar tēva Budkeviča māsas mazdēlu Kazimiru Rudzīti, kurš dzīvo Daugavpilī. Šajā atbraukšanas reizē mēs arī tikāmies. Viņš iepazīstināja ar svarīgiem materiāliem par garīdznieku, ar ļoti vērtīgām ziņām, kādas neatradīsi nevienā arhīvā. Konkrēti saglabājusies ģimenes teika par to, ka kļūt par mācītāju Konstantīns sapņoja jau kopš pašas bērnības. Būdams vecākais ģimenē, kopā ar māsām viņš būvēja mežā baznīciņu, ietinās palagā, atveidodams garīdznieku, un “vadīja” Misi. Droši vien aicinājumu kalpot priesterības druvā viņš saņēma Krāslavas baznīcā, kuru viņam patika apmeklēt. Pašlaik no “Zubru” mājas, kur acīmredzot arī piedzima Konstantīns Budkevičs, palikuši tikai lielu granīta bloku pamati un kāpnes. Uz vecajiem pamatiem pēckara laika tika uzbūvēta koka vasarnīca, kur kopš agrākajiem laikiem sagla-bājusies krāsns. Mājas priekšā — dīķis ar slūžu sistēmu. Tagad gan piemājas zemes gabals, gan māja ir privātīpašums. Krāslavas kapsētā blakus kapličai izveidots tēva Konstantīna simboliskais kaps, jo pārvest nošautā mirstīgās atliekas nebija iespējams. Astoņdesmitajos gados pēc toreizējā dekāna Juzefa Lapkovska iniciatīvas vecais koka krusts tika nomainīts ar granīta pieminekli. Man izdevās uzzināt arī to, ka sv. Ludvika baznīcas priekšā 20.-30. gados atradās piemineklis komunistu nogalinātajiem pieciem mocekļiem, kuri padarīja slavenu Krāslavas zemi: četriem laicīgiem cilvēkiem un vienam garīdzniekam, priesterim Konstantīnam Budkevičam. Uzraksts uz pieminekļa latīņu valodā vēstīja: “Komunistiskās varas upuriem.” 1940. gadā vienā naktī pieminekli iznīcināja padomju varas pārstāvji.

— Diemžēl mēs, mocekļa tēva Konstantīna novadnieki, gandrīz neko nezinām par viņu...

— Garīdznieka Budkeviča mokpilnā dzīve kļuva par viņa cienīgi nodzīvotā mūža, uzticības Dievam vainagojumu. Šī dzīve sākās te, Krāslavas apkaimē. Konstantīna tēvs Juljans Budkevičs piedalījās poļu dumpī 1863. gadā un tika izsūtīts uz Orlu. Tur viņš satika savu nākamo sievu Mariju Barkovsku, luterāni no vācu ģimenes. Pirms laulībām viņa pārgāja katoļticībā. Pēc izsūtīšanas ģimene atgriezās Juljana dzimtajās vietās, un viņš iekārtojās darbā par mežzini pie grāfa Plātera. 1867. gada 19. jūnijā Budkeviču ģimenē piedzima dēls. Pēc dažām dienām, 25. jūnijā, viņu nokristīja Sv. Ludvika baznīcā un deva vārdu Konstantīns.

Ģimene dzīvoja diezgan izolēti. Konstantīns bija noslēgts bērns, sapņotājs, viņš ļoti mīlēja dabu. Kā jau teicu, kopš bērnības viņš gribēja kļūt par garīdznieku. Viņa labvēle bija grāfiene Plātere, kura nosūtīja zēnu mācīties uz Poliju. Pavadījis vairākus gadus Keļcos un Ļublinā, Konstantīns pieņēma lēmumu stāties garīgajā seminārā. Tolaik vienīgā tāda mācību iestāde atradās Pēterburgā, un viņu nosūtīja uz turieni. Viņš sekmīgi pabeidza semināru, vēlāk arī akadēmiju un tika norīkots par vikāru Pleskavas Svētās Trīsvienības draudzē. Vēlāk aptuveni gadu nostrādāja Vitebskā, galvenokārt pasniedza ticības mācību. Slodze bija milzīga, tāpēc pasliktinājās viņa veselība. Tomēr 1903. gadā bīskaps nosūtīja viņu uz vislielāko Krievijas draudzi — Sv. Katrīnas draudzi Pēterburgā. 1905. gadā tēvs Budkevičs kļuva par prāvestu tajā lielajā draudzē, kura pirms revolūcijas apvienoja 30000 abu ritu (latīņu un Austrumbizantijas) draudzes locekļu. Draudzē bija dažādu tautību cilvēki: krievi, poļi, lietuvieši, latvieši, vācieši, francūži. Būdams gudrs draudzes gans, Konstantīns prata noregulēt attiecības starp dažādu grupu ticīgajiem. Pirmais, ko viņš darīja, bija ēku atjaunošana, kas atradās bēdīgā stāvoklī. Pēc tam viņš veltīja visus spēkus pašas draudzes atdzimšanai, veltot ļoti lielu uzmanību bērnu skološanai un audzināšanai. Vēl Polijā viņš pats cieta no zubrīšanas sistēmas, kad cilvēkus nemācīja domāt, bet tas viņam bija pilnīgi nepieņemami. Tagad tēvs Konstantīns darīja visu iespējamo, lai nepieļautu kaut ko tādu savas draudzes skolās, kur vienlaikus mācījās ap 2000 bērnu. Tās bija vispārizglītojošās un profesionālās mācību iestādes, atsevišķas skolas zēniem, meitenēm, nabadzīgiem bērniem. Tēvs Budkevičs lielu vērību veltīja labdarībai. 1914. gadā, kad sākās Pirmais pasaules karš, uz Petrogradu (tā togad tika pārdēvēta Pēterburga) sāka plūst bēgļi, kuri bija jāizmitina un jāpaēdina. Tēvs Budkevičs sastāvēja vairākās labdarības organizācijās.

Kad sākās revolūcija, pirmajā brīdī Baznīca izjuta nelielu atvieglojumu, jo cara laikā katoļiem klājās ļoti grūti. Taču visas ilūzijas, kas bija saistītas ar boļševikiem, drīz izgaisa. Neievērojot kanoniskās tiesības, viņi pieprasīja baznīcas īpašumu konfiskāciju.
Tēvs Budkevičs bija radikālāks un konsekventāks par atsevišķiem citiem garīdzniecības pārstāvjiem. Līdz mūža galam viņš saglabāja uzticību savam aicinājumam, lai gan saprata, ka tas viņam var dārgi maksāt.

Kad Polija ieguva neatkarību, Budkevičs, būdams polis, pieņēma Polijas pilsonību. Taču drīz vien padomju vara izdeva pavēli, saskaņā ar kuru Krievijā nevarēja atrasties garīdznieki ar ārvalstu pilsonību. Toreiz Budkevičs, būdams baznīcas pārzinis un Petrogradas dekāns, Polijas pilsoņa pasi nomainīja pret padomju pilsoņa pasi tikai tāpēc, lai paliktu kopā ar savu draudzi.

Gandrīz divu gadu laikā viņam nācās slēpties no arestiem: bija aizliegts mācīt bērniem katehismu, sprediķot. 1920. gada beigās Petrogradas dievnami, izņemot vienu, kas atradās Francijas konsulāta teritorijā, tika slēgti. Tomēr garīdznieki turpināja vadīt Misi pielāgotās telpās, dzīvokļos, bet tas bija pretlikumīgi. Kopā ar citiem Petrogradas garīdz- niekiem 1923. gada 5. martā tēvu Budkeviču ar pavēsti izsauca uz tiesu Maskavā. Petrogradā bija daudz katoļu, bet tas jau bija reāls pretestības spēks. Maskavā to bija maz un arī Petrogradas priesterus tur nepazina. Tāpēc prāvā, kas tika uzskatīta par paraugprāvu, ticīgo gandrīz nebija. Tur laida ar biļetēm, galvenokārt boļševikus, kuri mēģināja pārvērst reliģisko procesu politiskajā, baidīdamies, ka pretējā gadījumā Rietumi atteiks palīdzību jaunajai padomju valstij, ko tā tik ļoti cerēja saņemt.

Tēvs Budkevičs skaidri saprata, kas viņu gaida. Vēstulē apustuļu nuncijam Varšavā viņš rakstīja, ka viņam draud ilgi gadi cietumā vai nāvessods. Draugi piedāvāja palīdzēt ar dokumentiem, lai šķērsotu robežu un nokļūtu brīvā valstī. Taču tēvs Konstantīns sacīja, ka viņam jāpaliek tur, kur viņu aicinājis Dievs, ka viņš esot kareivis, kurš stāv postenī un nomirs postenī: “Lai notiek Dieva griba!”

Pilnīgi absurdi priesteris Budkevičs tika apsūdzēts spiegošanā par labu Polijai. Par pamatojumu kalpoja tas, ka pēc tam, kad Polija atguva neatkarību, viņš bija klāt Polijas vēstniecības iesvētīšanā Maskavā un parakstīja apsveikuma telegrammu. Kā padomju pilsonim Budkevičam tika izvirzīta apsūdzība par spiegošanu ārzemju valsts labā. Zīmīgi ir tas, ka pēc vairākiem gadiem prokurors Kriļenko, kurš uzturēja apsūdzību, arī tika nošauts kā spiegs.

Pat komunisti, kuri gatavoja laikrakstu reportāžas par šo prāvu, norādīja, ka garīdznieki, kuriem bija piespriests nāvessods nošaujot, spriedumu uzņēma apbrīnojami mierīgi un ar cieņu. Mūsu rīcībā ir vairāki avoti, kas stāsta par šo prāvu. Pirmkārt, Franciška Rutkovska grāmata, kas veltīta arhibīskapam Jānim Cepļakam, kuram kopā ar Budkeviču bija piespriests nāvessods nošaujot, taču vēlāk augstāko soda mēru viņam nomainīja ar ieslodzījumu cietumā. Otrkārt, Frensisa Makaloja grāmata “Krievijas boļševiku loma kristiešu vajāšanā”, kas tika uzrakstīta pa karstām pēdām 1923. gadā angļu valodā, bet jau pēc gada izdota Krakovā poļu valodā. To tulkojusi Kazimira Lukavičūna, kura arī dzimusi šajā novadā un, būdama maza meitene, pazina, cienīja un mīlēja tēvu Konstantīnu. Vēlāk viņa uzrakstīja divus dzejoļus, kas stāsta par priestera mokpilno nāvi.

— Kādā stadijā atrodas beatifikācijas process?

— Grūti ir tāpēc, ka tas ir vairāku jaunmocekļu process. Ja viss, kas skar tēvu Konstantīnu, jau daudzmaz savākts, tad pārējo lietas līdz galam, vēl nav noformētas. Ir jāgaida, kamēr būs sagatavoti pārējo kandidātu dosjē. Pēc tam būs vēsturnieku komisija, tad teologu, un tikai pēc tam dokumenti tiks nosūtīti uz Vatikānu. Bet pagaidām visi šie jaunmocekļi ir Dieva kalpi. Tiek izplatīta lūgšana, kuru var izmantot privāti, ārpus liturģijas: lūgties par Dieva kalpa pieskaitīšanu svētīgajiem. Ja ar tēva Konstantīna aizstāvību tiks saņemta īpaša Dieva svētība, lūgums uzrakstīt par to Broņislavam Čaplickim, prāvas postulantam (www.catherine.spb.ru vai bonum.ect@ gmail.com).

Ja “Ezerzemes” lasītāju rīcībā ir kāda informācija par garīdznieku Budkeviču, ja jūs esat dzirdējuši kaut ko par viņu no saviem vecākiem vai vecvecākiem, lūdzu, paziņojiet par to Krāslavas draudzes prāvestam. Ir ļoti svarīgi, ja priesteri atceras viņa dzimtenē, neaizmirst par nopelniem un tikumiem. Tas var paātrināt viņa pieskaitīšanu svētīgo pulkam.

Ļoti svarīgi ir lūgties par to. Pēterburgā atceras un mīl tēvu Konstantīnu. Nav nekādu šaubu, ka ar viņa lūgšanām, ar viņa aizstāvību mūsu dievnams, kas tika slēgts 1938. gadā un jau gandrīz sabruka, deviņdesmitajos gados tika atdots draudzei un restaurēts.

Baznīcas tēvs Tertulians ir teicis, ka mocekļu asinis esot baznīcas sēkla. Pie mums, Krievijā, cilvēki nāk uz baznīcu un lūdzas, daudzējādā ziņā pateicoties tam, ka priesteris Konstantīns Budkevičš un citi garīdznieki, kuri cieta kopā ar viņu, izlēja savas asinis, taču saglabāja ticību un uzticību Dievam vajāšanu gados.

Intervēja Genovefa KALVIŠA.