Dievs izglāba mani no sātaniskā metāla “black” un “dead” muklāja. Un gribu visus brīdināt: neklausieties tādu mūziku! Metāls, ko spēlē sātaniskās rokgrupas, sagrauj mūs no iekšpuses, atņem vēlmi dzīvot, iznīcina mūs!
Kad es iepazinos ar Dariušu, man bija divdesmit gadu. Viņam mūzika bija viss — tā bija viņa dzīve, viņa dievs... Es — ticīgā, viņš — metālists. Bet man visu laiku likās, ka mums viss būs labi.
Dareks jau 12 gadus klausījās šādu mūziku, viņam mājās bija šīs “pasaulītes” gandrīz visu zināmo grupu vairāk nekā divsimt kasetes. Viņš nebija sātanists, viņš vienkārši bija šīs mūzikas fanātiķis. Viņš neprata priecāties par dzīvi, visā redzēja tikai slikto, visus visā vainoja, neieredzēja pasauli, cilvēkus un pat sevi. Dareks rakstīja dzejoļus (es izlasīju vairāk nekā trīsdesmit viņa sacerējumus), bet kas tie bija par dzejoļiem! Katrā tikai nāve, bailes, galvaskausi un skeleti, pašnāvības un zaimi, pārpildīti ar seksuālām orģijām. Viņš neprata mīlēt neko un nevienu, nemīlēja arī mani — bet es to sapratu daudz vēlāk. Viņš nebija slikts cilvēks, tieši otrādi, es varu ar pārliecību apgalvot, ka viņš bija ļoti labs puisis, kurš tiecas pēc skaistā, bet mūzika sagrāva viņa dvēseli. Dareks bija aizrāvies ar nāves, posta un paša nelabā kultu.
Es domāju, ka varēšu viņu izmainīt, parādīt viņam gaismu tuneļa galā. Es to darīju septiņus mēnešus, bet viņš gandrīz neko nesaprata. Viņš nevarēja noticēt mīlestībai, labestībai, otram cilvēkam. Otrādi, viņš pats sāka negatīvi iedarboties uz mani — patiesību sakot, ne viņš, bet tas ļaunums, kas mita viņā. Es pārstāju būt kopā ar Dievu, man sākās depresija, es sāku baidīties no apkārtējiem. Par laimi, bija cilvēki, kuri par mani lūdzās.
Tikai pēc pusgada es aizgāju pie grēksūdzes, pateicoties tam, ka mūsu grupā, kura piederēja Atjaunotnes Svētajā Garā kustībai, sākās garīgās nodarbības. Kad nožēlas, lūgšanu un Bībeles lasīšanas rezultātā es atgriezos pie Jēzus Kristus, es sāku baidīties no Dareka. Pirms tikšanās ar viņu es jutos nelāgi. Man likās, ka mani sagaida kaut kas ļoti slikts. Es baidos to teikt, bet lietas jāsauc savos vārdos: šis cilvēks bija ļaunā gara apsēsts, atradās sātana varā, pārstāja būt viņš pats. Viņš bieži runāja par savas personības sadalīšanos divās daļās, un no šīs “otrās” personības viņš pats baidījās. Visu laiku, kad es draudzējos ar Dareku, es izjutu tādas pašas bailes, un kad mēs izšķīrāmies, es ilgi nevarēju attapties. Es zināju, ka sātans mēģina sev pakļaut arī mani, lai iznīcinātu. Esmu pārliecināta, ka vienīgais, kas varētu palīdzēt Darekam, tas ir eksorcisms, t.i., ļaunā gara izdzīšana ar Baznīcas varu Jēzus Kristus vārdā. Bet kā es varēju viņu pārliecināt, ja pat daudzi kristieši netic velna eksistencei? Man atliek tikai lūgties par viņu, un lūdzu arī jūs to darīt.
Es vēlreiz vēršos pie visiem: ticiet, sātaniskā mūzika — tas ir ļaunā gara instruments. Kad jūs to klausāties, pat nesaprotot teksta nozīmi, jūsu dvēsele atveras ļaunā gara darbībai! Kad jūs klausāties sātanam veltīto mūziku, bet īpaši, kad dziedat līdzi, jūs viņu pielūdzat. Bet Bībele saka skaidri: “Neviens nevar diviem kungiem kalpot” (Mt 6, 24).
Nav nekāda “zelta vidusceļa”, ir tikai dzīve vai nāve, Jēzus vai velns. Un tev vajag izvēlēties!
Milka (Pārpublicēts no žurnāla “Mīliet viens otru”)
