“Piedod mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”
* Mūsu lūgums sākas ar “atzīšanos”, ar kuru mēs vienlaikus atzīstam savu postu un uzticam sevi Viņa (Dieva) žēlsirdībai. Mūsu cerība ir stipra, jo viņa Dēlā “mums ir pestīšana un grēku piedošana” (Kol 1,14). Iedarbīgu un neapšaubāmu Viņa piedošanas zīmi mēs rodam viņa Baznīcas sakramentos (nr. 2839).
* Tas ir briesmīgi, ka šī žēlsirdības straume nevar iesniegties mūsu sirdīs, kamēr neesam piedevuši saviem parādniekiem. Taču mīlestība, tāpat kā Kristus Miesa, Baznīca, ir nedalāma: mēs nevaram mīlēt Dievu, kuru neredzam, ja nemīlam brāli un māsu, kurus redzam (I Jņ 4,20). Atsakoties piedot saviem brāļiem un māsām, mūsu sirds nocietinās, kā rezultātā tā vairs nevar atvērties Tēva žēlsirdīgajai mīlestībai; izsūdzot savus grēkus, mūsu sirds tiek atvērta Dieva žēlastībai (nr. 2840).
Sagatavoja Genovefa KALVIŠA
