“Cerība nepamet kaunā”, tā raksta apustulis.

Pieredze it viegli ļauj saprast šos vārdus. Ja cilvēkam bez cerības jānodzīvo kaut viena diena, nākamā, visticamāk, netiks sagaidīta. Lai gan neviens nedzīvo, īpaši sasprindzis, uzmanot sevi, vai tik negaist cerība. Dzīvot cerībā — tas it kā ir cilvēka dabā. Cerība pastāv bez cilvēka sevišķām pūlēm, jo cerības devējs un uzturētājs ir Dievs. Tā ir Viņa instruments, darbarīks, lai cilvēku dzimums neizzustu pirms laika. Un tomēr cerību iespējams pazaudēt, zaudējot saikni ar tās Avotu. Sagurusi pasaule, vienmuļībā ritošas dienas, šaubas par rītdienu, vienaldzība pret mūžību utt., — tāda ir bezdievības alga. Visos laikos ļaudis centušies uzcelt “gaišo” nākotni, un ikreiz tā ir atkāpusies, atstājot depresijas, karu, varmācības un jaunas pievilšanās pēdas.