Aglonas svētvieta — tautas garīguma stiprinātāja

Bijība pret Dieva Mātes svētkiem īpaši raksturīga Latvijai kopš tā laika, kad šī teritorija kļūst vēsturiski pazīstama kā “Māras zeme”. 1215. gadā Laterāna koncilā pāvests Inocents III visu Latviju (Livoniju) veltīja Dieva Mātes aizsardzībai, nosaucot to Terra Mariana (Marijas zeme). Pēc reformācijas, kad jezuīti 1582. gadā ieradās Latvijā, viņi veica savas misionāru gaitas zem Marijas zīmes. Dominikāņi darīja to pašu, ceļot baznīcas Marijas godam.

Dominikāņu posms Aglonā sākās ar 1698. gada augustu, kad no Viļņas ieradās pirmais dominikāņu tēvs Remigijs Mosakovskis (Remiguisz Mossakowski). Pirmā Aglonas koka baznīca tika uzcelta aptuveni 1700. gadā. 1751. gadā Livonijas bīskaps Kozeļskis-Puzina veltīja šo baznīcu par godu Svētās Jaunavas Marijas uzņemšanai debesīs.

1768. gadā dominikāņi sāka jaunās mūra baznīcas un klostera celtniecību. Baznīcu oficiāli iesvētīja 1800. gadā. Tāpat kā pirmais dievnams jaunā baznīca veltīta par godu Marijas uzņemšanai debesīs. Aglonas mūra baznīcas 200 gadu jubilejā, ko plaši svinēja 1980. gada 15. augustā, pāvests Jānis Pāvils II piešķīra dievnamam titulu Basilica minoris (Mazā bazilika).
Jaunavas Marijas parādīšanās

Aglonas vārds tiek saistīts ar ziņojumiem par Dieva Mātes parādīšanos. Saskaņā ar tradicionālo nostāstu, 1698. gada 15. augustā Jaunava Marija parādījusies Annai, jaunai latgaliešu kalponei no Viškovas muižas. Kā stāsta, Anna skaitīja vakara lūgšanu, līdz Marija, Dieva Māte, tai parādījusies starp divām priedēm. Marija turēja Jēzu labajā rokā. Tas notika uz maza pakalna, starp tagadējo baznīcu un veco kapsētu (tagad tur, kapsētā aiz trim lielajiem krustiem — atrodas neliela skulptūra, kur ticīgie mēdz lūgties, rāpojot ap to uz ceļiem — G. K.). Tas ir pakalns, kuru saskaņā ar senām liecībām, pagājušo laiku latgaļi izmantoja par upurēšanas vietu. Stāsta, ka arī tēvs Remigijs Mosakovskis pats ir redzējis vīziju: baltu baznīcu ar augstām smai- lēm. Tas bija viņš, kurš uzņēmās pirmās baznīcas un klostera būvniecību un kļuva par pirmo klostera priekšnieku. Anna dzīvojusi Aglonā līdz savai nāvei, mācījusi meitenes draudzes skolā. Viņa apglabāta baznīcas kapenēs.

Aglonas Dievmātes svētbilde

Viens no svētnīcas dārgumiem ir vēsturiskā svētbilde — Dievmāte ar bērnu; tā vairāk pazīstama kā Aglonas Dievmāte. Svētglezna atrodas virs baznīcas augšējā altāra (virs un aiz galvenā altāra). Tā ir ļoti cienīta un jau no paša sākuma uzskatīta par “brīnumadarītāju”.

Slavenā Dievmātes svētbilde bijusi tur jau no pašiem baznīcas pirmsākumiem. Pirmā zināmā vēsturiskā atsauce ir 1718. gadā, kad svētbilde tika “kronēta” ar zelta kroni. Dāvinātais kronis gleznai ir Viļņas bīskapa Kazimira Konstantina Brostovska izrādītā cieņa 1718. gada septembrī. Sudraba pārklājs ar kroni virs Marijas galvas un Jēzus tika ievietots gleznā. Otra dokumentālā atsauce ir 1770. gada Aglonas klostera inventāra sarakstā.

Mākslinieks nav zināms. Tiek uzskatīts, ka tā ir Jaunavas Marijas svētbildes, kura atrodas dominikāņu baznīcā Lietuvā, Traķu (Trakai) pilsētā, kopija. Noteikts, ka glezna ir vecāka par pašu Aglonas baznīcu, t. i., no 16. gs.

Glezna ir ar sudraba apkalumiem un ievietota biezā zeltītā rāmī. Agrākos laikos Aglonas Dievmātes svētbilde tika rādīta vienīgi lielākajās reliģiskajās svinībās. Tagad tā redzama katrā reliģiskā ceremonijā. Tā parasti tiek aizsegta ar Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas gleznu, kas atrodas tās priekšā un tiek mehāniski pacelta. Pastāv dažādas leģendas par gleznas izcelsmi. Viena no versijām vēsta, ka Marijas attēls tika atrasts priedes zarā un tādā veidā kļuva par svētbildi. Cita leģenda stāsta, ka svētais attēls bija ceļojoša svētbilde, kas atrasta kā dāvana no debesīm. Daudzi nostāsti vēsta par saikni starp Traķu un Aglonas gleznu.

Svētbilde tiek uzskatīta par neaizskaramu. Lai gan ir bijuši dažādi mēģinājumi to nozagt vai iznīcināt, tie bijuši nesekmīgi. Viens no tautas nostāstiem vēsta par zagli, kurš mēģinājis nozagt vērtīgo mākslas darbu, bet rezultātā viņa roka nokalta.
Aglonas svētglezna ir pārdzīvojusi daudzas sastapšanās ar iznīcināšanas draudiem 20. gs., īpaši divos pasaules karos.

Brīnumi

Stāstījumi par brīnumiem, kas saistīti ar svētnīcu, sākās īsi pēc tās uzcelšanas. Tiklīdz Aglonas slava izplatījās, cilvēki dažādu iemeslu dēļ sāka meklēt Jaunavas Marijas aizbildniecību, dodoties uz šo dominikāņu baznīcu. Tie bija kurlie, aklie, kroplie — visi, kuri smagi slimoja vai kurus bija piemeklējusi nelaime. Un tie bija ne tikai vienkārši ļaudis, bet arī augsta ranga personas un augstdzimušie, kuri meklējas Aglonas Dievmātes palīdzību savās grūtībās, sevišķi pēc tam, kad ārsti nav devuši cerību atveseļoties. Gadu gaitā daudzi vājinieki tika izārstēti.

Atpestīti no slimības, daudzi atstāja baznīcā savas izdziedināšanas liecības un pateicības izpausmes. Šīs zīmes, ko sauc par votām (no latīņu val. Ex voto donatum — solījumā dota), tagad izvietotas Aglonas Dievmātes gleznas malās. Aglonā ir simtiem votu dažādos veidos un formās, kā arī dažādās vērtībās (medaļas, krusti, gredzeni, sudraba un zelta sirdis, monētas u. c.).
Īpašs pateicības apliecinājums bija kronis, rotāts ar zeltu un dārgakmeņiem. To 18. gs. sākumā anonīmi dāvinājusi sieviete, kura bija atveseļojusies pēc ilgstošas slimības, pateicoties aizlūgumiem Aglonas Dievmātei. Šis kronis bija izstādīts baznīcā līdz 1812. gadam, kad tas tika ziedots baznīcai Odrovnā.

(Pēc L. Latkovska grāmatas “Aglonas baznīcas un klostera vēsture, 2012. g.)