Gadi iet un dzīve mainās, tāpēc gribētos ieskatīties un mazliet arī padalīties savās atmiņās vismaz 50 gadu garumā.
Agrā bērnībā, kad neviens nedrīkstēja nedz skolā, nedz darbā pat pieminēt vārdus “gavēnis” vai “Lieldienas”, tomēr savā sirdī, prātā un rīcībā mēs to labi zinājām. Un tā, taisni pirms Pelnu dienas, Meteņos vienmēr bija liela jautrība un rosība. Neskatoties ne uz kādiem laika apstākļiem, ne laika trūkumu, noteikti un vienmēr vajadzēja izvizināties no kalna ar ragavām (kaut vai vakara tumsā). Vecāka gada gājuma cilvēki vienmēr izmeta kādu līkumu ar zirga pajūgu. Bet ja gadījās kāda ziema bez sniega, tad nu lietā ņēmām polietilēna plēvi vai veļas baļļu un laidām pa dubļiem no pagrabu uzbērumiem. Visur bija jautrība, čalas, bet tad bagātīgas vakariņas ar gaļas ēdieniem - krāsnī sutinātiem kāpostiem, cūkas stilbiņiem, smaržīgiem pīrāgiem. Bet kur tas palika šodien, kad visu drīkst, bet nav iedvesmas - visu laiku un prātu paņem datori, planšetes un telefoni. Pēc Meteņiem sākās klusuma un miera periods - Lielais gavēnis. Jā, notika diskotēkas, koncerti, bet tas nebija kristietim, kuru laukos bija daudz. Mums - jauniešiem nebija pat domas apmeklēt diskotēkas. Vienkārši apziņā bija iedzīvojies - nedrīkst! Un tā mēs brīvajos svētdienas vakaros vienmēr un noteikti lūdzāmies, skaitot Krustaceļu un citas lūgšanas. Baznīcu apmeklēt taču nedrīkstēja. Skolas gados tad bija liels tracis, stipri bāra, kaunināja, it kā būtu nodarīts noziegums. Tikai nevar saprast par ko - par to ka mēs klusi uzvedāmies, bijām pieklājīgi?
Un tad pati gavēšana! Skolās un citās ēdnīcās parasti zivju dienas bija ceturtdienas (nekādā gadījumā ne piektdiena). Taču mājas apstākļos mēs vienmēr ievērojām stingri gavēni. Piektdienās un arī trešdienās, bet mūsu vecmammas pat sestdienās, par gaļas ēdieniem aizmirsa. Lauku cilvēkiem gavēņa laika receptes bija pavisam vienkāršas - tie bija vasaras krājumi pagrabos. Pati Pelnu trešdiena personīgi man asociējas ar vārītiem kartupeļiem un rāceņu un rutku salātiem. Gadu gājumā tā bija tradīcija. Trešdienās un piektdienās parasti smaržoja cepti kartupeļi eļļā ar sīpoliņiem un klāt vēl no lielās kublas izvilkts sālīts gurķītis. Arī dārzeņu vinegrets bija iecienīts (gandrīz vai našķis). Bieži vien tika vārītas vienkārši cūku pupas vai pelēkie zirņi, kuri tika tiesāti, uzdzerot vēsu pienu. Cik tas bija garšīgi! Jā, veiksmīgākajās piektdienās arī vinegretam bija pievienotas zivis (ja izdevās tās sazvejot), jo par veikalā pirktajām neviens laukos pat nesapņoja. It kā vienkāršs, varbūt mazliet trūcīgs, toties veselīgs ēdiens bija gavēņa laika ēdienkartē. Bērnus vairāk lutināja ar pankūkām, gan miltu, gan kartupeļu. Arī omlete vai vārīta ola bija skolnieka brokastīs. Un tā veselīgi ēdot varēja mazliet sakārtot, atveseļot savu organismu. Un savas domas noskaņot pretī pavasarim, Lieldienu gaidās!
Šobrīd, kad veikalu plaukti, pārpildīti ar dažnedažādiem ārzemju augļiem un dārzeņiem, kur nu vēl zivju, siļķu un konservu dažādība, par gavēšanu domu maz. Ēdam, ko sirds kāro, vai maciņš atļauj.
Arī uzvedamies - kā vēlamies. Ballītes, izpriecas (izņemot šo bargo pandēmijas gadu). Nav sirdīs tā pārdomu, gaidīšanas un pašattīrīšanās laika. Vakardiena, šodiena un rītdiena - visas vienādās krāsās un vienādā ritumā.
Janīna UNGURE
