Andalūzijas siestas, fiestas un flamenko ritmi

 Apjukums ne bez pamata – iestājoties krēslai, pilsētnieki aizņēmuši ik stūrīti. Pie bāra letes sirsnīgi smejas jaunieši, āra kafejnīcās jaunākos notikumus pārspriež ģimenes (aktīvi čalo gan trīsgadīgi ķipari, gan astoņdesmitgadīgi vectētiņi), bet uz palodzēm ērti iekārtojušies pārīši. Tā vien šķiet, ka īstā dzīve šeit sākas pēc pulksten astoņiem vakarā! Seviļa, Granāda un Malaga – trīs Andalūzijas reģiona karalienes, kur aizvadītas pēdējās vecā gada dienas un sagaidīts jaunais gads – gaisa temperatūra dienā pat “ziemas spelgonī” šeit nenoslīd zem +10 grādiem, bet decembra nogalē līdzās Ziemassvētku eglēm zaļo magnoliju un apelsīnu koki. 

Vietējie saka, ka uz Andalūziju vislabāk doties pavasara-rudens sezonā, jo vasaras pilnbriedā termometra stabiņš bieži vien sasniedz +45 grādu atzīmi. Tad vienīgā vieta, kur patverties, ir jūra vai kalni. Interesanti, ka ikvienā miteklī ir vismaz viens ventilators, taču vien atsevišķos namos ierīkota apkures sistēma – attiecīgi ziemas mēnešos laukā mēdz būt siltāk nekā telpās. Tā rezultātā veļas žaušana starp māju logiem ir bieži novērojama parādība.

Vai nu klimata dēļ, kas neapšaubāmi ietekmē cilvēku izturēšanās veidu un savstarpējās attiecības, vai arī tāpēc, ka šeit vairākus gadsimtus saimniekoja arābi, Andalūziju mēdz dēvēt par vienu no “spāniskākajiem” jeb autentiskākajiem valsts reģioniem. Iedzīvotāju temperaments sit augstu vilni, un  godkāre (labā nozīmē) viņiem nav sveša. Ne bez pamata! Tieši šeit radās temperamentīgais flamenko, no Seviļas ostas Gvadalkiviras upes krastos savos jūrasbraucienos devās Kristofors Kolumbs. Šā reģiona tradīcijas un koridu (vēršu cīņas) apbrīnoja amerikāņu rakstnieks Ernests Hemingvejs. Andalūzijas pilsētā Malagā dzimis slavenais gleznotājs Pablo Pikaso, tāpat no šejienes cēlies aktieris Antonio Banderass. Sava veida krustpunkts, kur satiekas Vidusjūra un Atlantijas okeāns, un līdzās pastāv tradīcijas, kurās sava artava bijusi gan spāņiem, gan arābiem…

Tapu bāri un Seviļas bārddziņa apmeklējums

Ierodoties Seviļā pēcpusdienā bez īstām brokastīm, pirmā iecere – nobaudīt maltīti. Taču – še tev nu bija! Izstaigājot pārdesmit kafejnīcas (tās, kurās ir daļēja siesta, proti, tās nav pilnībā slēgtas apmeklētājiem), izrādās, ka var dabūt tikai dzērienus, bet ēdiens jāgaida līdz pusdeviņiem vakarā! Rezultātā pirmā ēdienreize Andalūzijas sirdī ir itāļu picas šķēle. Gan pirmajā vakarā, gan pēcāk pārliecināmies, ka ēšana ir ne tikai būtiska sociālā aktivitāte, bet aizņem krietnu tiesu no ļaužu ikdienas. Garšīgi paēdis, būsi apmierināts kā runcis! Populāras tapas ir šķiņķis, piemēram, jamónibérico, cūkgaļas šķiņķis viskija mērcē, aukstās zupas – gaspačo, salmorejo, ko nereti pasniedz glāzē. Neiztikt bez dārzeņiem, piemēram, spinātu salātiem ar turku zirņiem. Tāpat iecienītas ir fritētas zivis (arī kalmāri), dažādi sieri, pupiņas, paprika, sviesta pupas, maize, un, protams, olīvas. Neticas, ka pilsētā ir aptuveni 3000 tapu bāri; tā kā šeit ir ierasts staigāt apkārt pa bāriem, nevis visu vakaru pavadīt vienā, tie visi atrodas samērā netālu. Kad māga pilna un spāņiem ir siesta (atpūta, diendusa), var veltīt laiku kultūras pērlēm: Alkazaram (piļu komplekss, kas tūkstoš gadu garumā kalpoja par Seviļas karaļu mājvietu), katedrālei (lielākais gotiskais dievnams pasaulē, kas uzbūvēts uz senas arābu mošejas pamatiem) un Salvadora baznīcai, Spānijas laukumam, kam blakus atrodas Marijas Luīzes parks, universitātei – sākotnēji Tabakas fabrikai, kur strādājusi Karmena. Un vēl un vēl! Pat tiem, kuri pirms atbraukšanas kartē nav ieskicējuši galvenās apskates vietas, nebūs garlaicīgi: daudzviet notiek fiestas (svētki, festivāls), piemēram, dažādi masku gājieni, uz ielām muzicē amatieri-iesācēji, ceļotājiem durvis ver vaļā daudzie vintāžas veikaliņi, un ik uz stūra tiek dalītas skrejlapiņas par flamenko. Flamenko šovs Triānas (pilsētas keramikas) rajonā ir unikāla pieredze! Savukārt programmas noslēgumā un vecā gada izskaņā – Seviļas bārddziņa (jeb mūsdienu izpratnē friziera) apmeklējums!

Mauru citadele Granādā un Austrumu tirgus

Granāda ir pilnīgs pretstats aristokrātiskajai, karstasinīgajai Seviļai. Arī šī vārda tiešā nozīmē – gaisa temperatūra šeit ir vismaz par pieciem sešiem grādiem zemāka. Pilsēta atrodas Sieranevadas (Sierra Nevada) kalnu grēdas piekājē; nacionālajā parkā plūst dzidras kalnu upes, redzamas stāvas klinšu aizas, akmeņainas nogāzes, kā arī starp sniegotajām virsotnēm ik pa brīdim iznirst kāds kristālzils kalnu ezers. Tā kā debesis šeit lielākoties ir bez neviena mākonīša, skaistos kalnu skatus tikpat labi var vērot no lidmašīnas loga. Reljefs arī pašā pilsētā ir gana neparasts – šauras, bruģētas ieliņās, kas ved te kalnup, te lejup, mazi laukumi, un – kur vien paveries – skati uz Alhambras pili. Lai apskatītu visas pils daļas, biļetes jārezervē jau laikus! Bet arī tad, ja tas nav izdarīts, šajā mauru citadelē var pavadīt vairākas stundas. Alhambru ne bez pamata dēvē par vienu no ievērojamākajiem arābu kultūras elementiem visā valstī – tā pārsteidz ar grezniem pagalmiem, dzidrām strūklakām, ziedošiem dārziem un augstiem skatu torņiem. Viesojoties šeit gada pēdējā dienā, rodas nedaudz sirreāla sajūta – laiks it kā ir apstājies, un to tikai nedaudz steidzina tūristi ar mūsdienīgiem foto un filmēšanas rīkiem. Bet jau pie Alhambras vārtiem pulkstenis sāk tikšķēt – visapkārt ir Austrumu tipa suvenīru bodītes un tirgus, neskaitāmi restorāni un kafejnīcas. Tiesa gan, Vecgada vakarā tie savas durvis ver ciet, un ceļotājiem neatliek nekas cits kā Austrumu virtuves baudīšana, precīzāk, kāds neliels, bet samērā omulīgs marokāņu restorāniņš.

Malagas mode un suņumīļi

Malaga ir pēdējais svētku nedēļas galapunkts. Salīdzinot ar citām Andalūzijas pērlēm, apskates objekti šeit nav ne tik slaveni, ne arī tik iespaidīgi. Vairums paziņu, lūgti raksturot pilsētu, min šādus atslēgas vārdus: “jūra, lētas aviobiļetes, britu pensionāru uzturēšanās vieta, dārgas viesnīcas un modīgi veikaliņi”. Malagā vairāk nekā citās Andalūzijas pilsētās jūtams augstās modes pieskāriens – uz ielām var manīt kažokos tērptas dāmas (šeit nebūt nav tik auksti!) augstpapēžu kurpēs, kuras pastaigājas ar saviem dzīvesbiedriem un pavadā ar ģimenes mīluļiem. Spāņi ir īsti suņumīļi! Taksis vai bīgls, kuram viesmīlis atnes padzerties, kamēr tā saimnieks tiesā savu tapu porciju, nav nekas neparasts. Ja ceļojums nevis iesākas, bet tiek noslēgts Malagā, turklāt virsroku ņem nogurums pēc Granādas kalniem-lejām, ir nedaudz grūtāk atrast motivāciju apskatīt skaisto Gibralfaro pili, katedrāli un citas vietas, kuras noteikti sajūsminātu pirmajā dienā. Taču Malaga pārsteidz ar elpu aizraujošiem Ziemassvētku rotājumiem un gaismām, angļu valodas īpatsvaru, moderniem, nedaudz hipsterīgiem veikalu skatlogiem (bodes 1. janvārī ir ciet) un viegli izstaigājamo centru. Un vēl ar paelju – sāļuma konsistence šķiet augstāka nekā Nāves jūrā (jā, arī Spānijā gadās vietas, kur ar ēdiena kvalitāti nākas vilties). Smaržīgie apelsīnu koki, plaši iekoptie olīvu un vīnogu lauki, dabas skaistums, siestas un nesteidzīgais dzīves ritms, vitalitāte, fantastiskā virtuve un vēl un vēl… Atsevišķi avoti vēsta, ka Andalūzijā gada laikā tiek rīkotas ap 3000 fiestas! Varbūt tāpēc dzīve šajā saulainajā krastā līdzinās nebeidzamiem svētkiem – vismaz no tūristu skatupunkta.

Interesanti fakti

Par tapu izcelsmi ir vairāki nostāsti, tomēr visus caurvij viena ideja – sākotnēji tapas pasniedza pie saldiem dzērieniem, kā vīna vai šerija, praktisku iemeslu dēļ – tās lika uz glāzēm, lai aizgaiņātu no saldajiem dzērieniem mušas. Tapas pildīja sava veida glāzes vāciņa funkciju. Arī pats vārds “tapas” ir atvasināts no spāņu vārda “tapar”, kas nozīmē “nosegt”.

Flamenko apvienojas ģitāras spēle, gari stiepts dziedājums un ritmiska deja. Tā iedīgļi atrodami jau mauru mūzikas kultūrā, savu artavu devusi Spānijas čigānu kultūra.

Andalūzijā ir ļoti manāma arābu no Āfrikas ziemeļiem (sauktu par mauriem) kultūras ietekme, jo īpaši Kordovā, jo tie šajā Ibērijas pussalas daļā saimniekoja no 6. līdz 13. gadsimtam.

Seviļas Alkazarā filmēja populārā seriāla “Troņu spēle” (Game of Thrones) sērijas. Seviļas katedrālē atrodas vairāk nekā tūkstoš skulptūru, pieci tūkstoši gleznu, astoņdesmit flāmu vitrāžu logu un sarkofāgs ar Kristofora Kolumba mirstīgajām atliekām.

Granādā atrodas viena no prestižākajām valsts universitātēm. Sieranevadas kalni ir otrie augstākie Eiropā pēc Alpiem, kuros pat siltajās Andalūzijas ziemās var slēpot.

Sieranevadas nacionālais parks ir īsta slēpotāju, kalnu riteņbraucēju un nometnieku paradīze. Turklāt tas ir nozīmīgs lauksaimniecības reģions: kalnu pakājēs audzē kviešus, olīvas, vīnogas, mandeles, griķu riekstus, ābolus un ķiršus. Vēl šajos kalnos atrodas Eiropas nozīmīgākās dzelzs raktuves.

Anna ZEMBLICKA