Stereotipi par romiem. Kāpēc cilvēki baidās no čigāniem (foto)

Nezināšana iedveš bailes

Bailes no čigāniem ir viens no biežāk sastopamajiem stereotipiem, turklāt paši romi to nespēj izskaidrot. “Nesaprotu, kāpēc no romiem baidās. Nevajag no mums baidīties, mēs esam tādi pat cilvēki kā visi,” saka Dana Tumaševiča, kura pati ne reizi vien ir saskārusies ar apkārtējo piesardzību un neuzticēšanos. Danai bieži vien nācies citiem pierādīt, ka viņai var uzticēties.

“Mācoties skolā, es nejutu, ka no manis kāds baidītos, jo skolā bija daudz čigānu bērnu. Paldies arī maniem klasesbiedriem. Protams, neiztika bez jokiem, taču tie nebija aizskaroši, neviens mani neaizvainoja, bet uztvēra tāpat kā jebkuru citu,” stāsta Dana, kura tagad pati strādā par skolotāja palīgu savā dzimtajā J. Raiņa Daugavpils 6. vidusskolā. Iestājoties studēt Daugavpils Universitātē, viņai gan sākumā nācies pierādīt, ka no romiem nav jābīstas. Dana ir vienīgā romu tautības studente augstskolā. “Sākumā kursabiedri pat nesaprata, ka esmu čigāniete, jo man ir zaļas acis, nedaudz tumšāka, gluži kā nosauļojusies ādas krāsa. Viņi jau bija pie manis pieraduši, kad uzzināja manu tautību. Kādu tas šokēja, dažas meitenes no manas fakultātes sākumā pret mani izturējās piesardzīgi, taču nu esam sadraudzējušās. Meitenes godīgi teica, ka vienmēr esot baidījušās no čigāniem. Bet es esmu labs cilvēks, ļoti atklāta un sabiedriska, ticīga, man patīk palīdzēt cilvēkiem,” sevi raksturo Dana.

Romiem grūtāk atrast darbu

Krāslaviete Žanna Astapkoviča ar vīru audzina četrus bērnus:
“Darba te jau tāpat nav, bet mani neņem, jo man ir tumšāka ādas krāsa. Mēģināju iekārtoties vairākās vietās – piemēram, veikalā, bet man teica: “Gaidiet zvanu”. Un neviens nezvanīja. Uzturēt ģimeni ir grūti, strādā tikai vīrs, bet vienam no bērniem ir invaliditāte.”
Ar diskrimināciju nācies saskarties Žannas bērnam: “Meitas un jaunāko dēlu skolā neapsaukā, bet vecāko gan. Viņam tumšāka ādas krāsa, viņu aizvaino. Es jau vairākkārt esmu gājusi uz skolu skaidroties. Viņš nav vainīgs, ka daudz slimojis un ilgstoši atradies slimnīcā, daudz palaidis garām skolā.”

Krāslavas romu biedrības vadītāja Lidija Čubreviča atzīst, ka sabiedrība no romiem vienmēr ir baidījusies, taču agrāk bijusi arī lielāka interese par viņiem, romu deju kolektīvs aicināts uz pilsētas svētkiem. Nesen piedzīvojusi nepatīkamus brīžus, atnākot uz pilsētas sabiedrisko pirti. Kasiere teikusi, ka citi negrib mazgāties kopā ar čigāniem.

“Kurā gadsimtā mēs dzīvojam? Kāpēc par čigāniem tik slikti domā?”

Lidija atzīst, ka agrāk nebija tādas rasu diskriminācijas, romi varēja atrast darbu dažādās vietās, bija labi meistari. Tagad attieksme mainījusies. Nav valstiskas piesaistes un tas sāpina. “Kad lūdzam palīdzēt kopīgi risināt šo problēmu, tad biežāk atsaka palīdzību. Varbūt grib, lai šī nācija izmirst,” sarūgtināta Lidija.
Neskatoties uz to, ka Lidija Krāslavā dzīvo kopš dzimšanas un ir sabiedrībā pazīstams cilvēks, atrast te darbu viņa nevar. Tieši šī iemesla dēļ viņa devās pelnīt iztiku uz Angliju, kur nodzīvoja gandrīz četrus gadus.

“Kāpēc šeit neņem darbā? Pirmkārt, tāpēc, ka esmu čigāniete, otrkārt, man arī vecums tuvojas 60 gadiem. Lasu sludinājumus avīzē, zvanu, sarunāju, ka nākšu uz pārrunām. Tikko ierauga, ka esmu čigāniete, uzreiz saka, ka nav ne darba, ne darba vietas,” stāsta Lidija.

Nodarbinātības valsts aģentūrā viņai nekas nav ticis piedāvāts. “Maznodrošinātās statusu arī nedod, jo neesmu deklarēta – dzīvoju īrētā dzīvoklī, kura īpašnieks nevēlas īrniekus deklarēt. Man nav savu māju,” saka Lidija Čubreviča. Kamēr viņa ārzemēs pelnīja naudu, lai apmaksātu parādu par pašvaldības piešķirto dzīvokli, viņa no tā tika izlikta – ne vairs iekrātās iedzīves, ne dokumentu: “Kad atgriezos, komunālais dienests pateica, ka visas manas mantas ir utilizētas. Tiesāties man nav pa kabatai un nav spēka.”

Neuzticēšanās romiem sabiedrībā bieži vien saistīta ar stereotipu, ka čigāni var apkrāpt vai apzagt, lieto narkotikas. Lidija Čubreviča uzskata, ka, daļēji tas ir pamatoti, jo šāda problēma, vismaz Krāslavas pilsētā, pastāv. “Ja viens čigāns kaut ko sliktu izdara, sabiedrībā rodas uzskats, ka tādi ir visi čigāni. Taču katrā nācijā ir savi sliktie un labie. Čigānu nācija ir mazākumtautība, par viņiem nav, kas iestājas,” saka Lidija.

Par to, ka radušās grūtības, iekārtojoties darbā, stāsta arī citi Latgales romi. Viņi lūdz neminēt vārdus, lai izvairītos no nepatikšanām. Atteikuma iemesli divi – āriene un tautība, taču tieši acīs to neviens nepasaka. 

Čigāns ebreja lomā

Krāslavas roms Mihails Tumaševičs uzsver: “Sabiedrībā pastāv stereotipi par katru tautību. Attiecībās “darbinieks-darba devējs” ir svarīgi, pēc kā vadās cilvēks, kurš neņem citu darbā viņa tautības dēļ, nevis viņa spēju dēļ. Bet čigāni vienmēr bijuši strādīgi.”
Mihails stāsta, ka viņa dzīvē bijušas situācijas, kad viņa klātbūtnē kāds aprunājis čigānus, bet vēlāk brīnījies, uzzinot, ka tāds ir viņu vidū. “Gadījies arī tā: paziņas, vēloties parādīt, cik es esmu labs, kādam ir teikuši, ka es nu galīgi neesmu čigāns”. Mihails nesen nofilmējies Latvijas kinofilmas “Pilsēta pie upes” masu skatos, kur iejuties ebreja lomā. “Es ne tik ļoti līdzinos čigānam, bet kaut kas jau ir. Biju dzirdējis par atlasi filmēšanai, bet negāju, taču pēc tam ārsti poliklīnikā pierunāja,” viņš smejas.

Mihails ar sievu Alīnu audzina 12 bērnus, viņu ģimene ir viskuplākā Krāslavā. Vecākie bērni jau dzīvo atsevišķi Polijā, Rīgā un Daugavpilī. Jaunākie ir kopā ar vecākiem, meitai Annai ir Dauna sindroms. Alīna pēc tautības ir krieviete. 

“Mūsu bērni saka: mēs neesam čigāni. Ne jau tāpēc, ka tas kaut kā aizskartu viņu pašcieņu, nē. Vienkārši viņi ir pasaules cilvēki, viņiem tas nav tik svarīgi. Zina valodas. Mēs viņiem devām dažādus vārdus – gan čigānu, gan latviešu un starptautiskus. Mums ir meitas Rasma un Zarina, Sofija un Anna, dēli Marks un Maksims u.c.”

Par čigānu valodu sāka interesēties Tumaševiču meita Marija. “Viņai ir draudzene čigāniete, viņa arī iemācīja valodu. Mēs lejupielādējām čigānu valodas mācību grāmatu, kas izdota Krievijā. Es pats zinu čigānu valodu un ar mammu runāju tikai šajā valodā. Sieva saprot, taču nerunā,” stāsta Mihails. 

Savas “asinis” ir tuvākas

Aleksandrs Beinarovičs dzīvo Ambeļu ciemā Daugavpils novadā. Abiem ar sievu Ilonu Jermolajevu ir 13 bērni. Aleksandram no pirmās laulības ir astoņi, bet Ilonai -- pieci. Kopā ar vecākiem divstāvu mājā dzīvo astoņi. Pārējie izveidojuši ģimenes, aizbraukuši uz Daugavpili.  

Par tā saucamo romu noslēgtību Ilona teic: “Tieši otrādi, mēs esam paši atvērtākie.” Aleksandrs piebilst, ka visas tautības ir sajaukušās un ilgojas pēc agrākiem laikiem: 

“Man nav principiāli, ka sieva ir čigāniete. Taču savas asinis ir tuvākas.”

Par diskrimināciju Aleksandrs ar Ilonu saka ļoti īsi: no “visādi gadās” līdz “pie mums tā nav”.

“Tā tas ir visur,” uzskata Ilona, stāstot par stereotipiem, ar kuriem nācies saskarties no sabiedrības puses. “Eju iekārtoties darbā, skatās – re, čigāns.. – tātad viss, darba nav. Tātad nozagsi. Un ar to ir nācies saskarties… Viss ir bijis. No Nodarbinātības valsts aģentūras, ja sanāca, esmu strādājusi, bet, ja centos pati iekārtoties darbā, neņēma. Lai gan raugiet, kāda ģimene, kur te laiks strādāt.”

Viena no Aleksandra un Ilonas meitām Jesenija uz jautājumu, vai saskārusies ar diskrimināciju skolā, atbild: “Lai tikai pamēģina.”

Aleksandrs Beinarovičs vairāk domā nevis par stereotipiem, bet kā pabarot ģimeni, par darbu runā vispārīgām frāzēm: “Mums pastāvīgs darbs ir tāds – nopērc un pārdod. Visiem tas ir bizness. Uz pilsētu braucu katru dienu. Nopērc automašīnu, pārdod tālāk. Lūk, redziet: televizors stāv pārdošanai. Tā arī dzīvojam. Te nopirki, tur pārdevi.”

Svarīgi ir neaizmirst savus senčus

Daugavpilietis Ivans Levickis (27 gadi) pašlaik ir bezdarbnieks. Viņš ir viens no tiem, kas zaudēja darbu koronovīrusa pandēmijas dēļ — strādāja par administratoru spēļu klubā. Viņš ir skeptisks pret stereotipu par romiem kā noslēgtu tautu. Ivans nenoliedz, ka ir noslēgti cilvēki, bet tas esot atkarīgs no ģimenes. “Kurš ir vairāk sabiedrisks, mierīgi komunicē ar pārējiem, taču ir noslēgtas ģimenes, kur bērniem jāprec tikai savējie, t.i., čigāni. Mans tēvs pieturējās pie noteikuma, ka sievai jābūt tikai čigānietei. Bet tēvabrālis gluži otrādi, uztvēra mierīgi un neko neuzspieda. Tēvs allaž teica, ka vajag vairāk ar čigāniem turēties kopā. Kad biju jaunāks, vairāk klausījos tēvu. Vēlāk gudrāks kļuvu un sapratu, ka tas viss ir muļķības. Ir jākomunicē ar tiem, kas tev ir interesanti.”

Par savu nacionalitāti Ivans saka:  

“Esmu čigāns, tā man teica kopš bērnības. Pats galvenais, ko aizguvu no tēva – ir jāzina sava pagātne. Es līdz vecvectēvam un vecvecmammai visus zinu. Tēvs ir stāstījis: ja atnāk čigāns ciemos, tad uzreiz tiek iztaujāts, kas ir viņa tēvs un māte. Sāk noskaidrot, kurš kuru pazīst. Atrod kopīgus paziņas, uzreiz rodas cieņa. Tas nozīmē, ka esi cienīgs cilvēks. Tēvs ļoti sekoja radurakstiem. Viņš teica: “Tavs vecvectēvs ir ievērojams Daugavpils čigāns, visi viņu cienīja.” Ivans ir vienīgais bērns, viņa vecmāmiņai bija pieci bērni, bet tēvocim -- trīs: “Tagad ir normāli, ka ģimenē ir viens vai divi bērni.”

Viņš pats ar diskrimināciju tautības dēļ nav saskāries: “Es īpaši neizskatos pēc čigāna, kā daudzi iedomājas, pēc laika uzzinot, brīnās un viņiem mainās priekšstats par čigāniem. Līdz tam domāja, ka visi čigāni ir slikti, bet pēc iepazīšanās ar mani izrādījies, ka ir arī citi.”

Tukša aile pasē vai sveša tautība

Grūtības atrast darbu ir viens no iemesliem, kāpēc romi neraksta pasē savu tautību.

Kalupes romam Romualdam Beinarovičam pasē tautības ailē ir tukšums. “Jūs taču paši saprotat, kāpēc. Tas apgrūtinātu iestāšanos darbā,” tā Romualds skaidro, kāpēc pasē nav ierakstījis savu patieso tautību. Pagastā Romualdu gan tāpat visi pazīst un viņš nav izjutis uz savas ādas nevienlīdzīgu attieksmi. Taču viņa bērniem pasē ierakstīta tautība – latvieši, turklāt daļēji tā arī ir, jo sieva ir latviete. 

Arī Lidijai Čubrevičai pasē nav ierakstīta tautība. Nerakstīt tautību pasē viņai ieteikuši Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē.

Danai Tumaševičai pasē ierakstīta tautība – krievs. Tā bijusi viņas pašas izvēle. “Kāpēc? Lai būtu vieglāk. Ja tagad mainīšu pasi, nerakstīšu tautību vispār. Tā jau viss skaidrs, uz mani paskatoties,” saka Dana un uzsver, ka ar savu tautību lepojas, taču ieraksts pasē tomēr iespaido romu iespējas kaut kur iekārtoties darbā.

Visiem Aleksandra Beinaroviča un Ilonas Jermolajevas bērniem pasē ierakstīta tautība – krievs. Uz jautājumu, kāpēc tā, viņš atbild: “Viņai vīrs bija krievs, man sieva bija krieviete, pēc viņu gribas arī tika noformēti dokumenti.”

Ierēdņi izliekas kurli

Starptautiskās Romu Apvienības prezidents, Latvijas Romu kultūras centra vadītājs Normunds Rudevičs kopā ar kolēģiem pirms daudziem gadiem centās pierādīt sabiedrībai, ka no romiem nav jābaidās.

“Kāpēc baidīties no čigāniem? Tāpēc, ka viņus nepazīst. Mūsu galvenais uzdevums – uzvarēt šīs bailes. Tieši uz to ir vērsta visa centra darbība. Mēs rīkojam vērienīgus romu kultūras festivālus, izstādes par mūsu tautu, aicinām cilvēkus uz mūsu muzeju, pētām romu genocīda tēmu, veidojam radio pārraides un aktīvi darbojamies starptautiskā līmenī, sadarbojoties ar romiem visā pasaulē.”

Viņš neslēpj, ka attieksme pret romiem Latvijā gan no valsts, gan no sabiedrības puses vienmēr bijusi, maigi izsakoties, piesardzīga. Taču tā ir arī citās valstīs. 
“Atklātas diskriminācijas Latvijā nav, bet ir slēpta. Acīs neviens nepateiks: “Mēs tevi neņemsim darbā, jo esi čigāns.” Bet nepaņem. Čigāns var zināt valodas, būt augstas klases speciālists, un pasē viņam būs ierakstīts, ka viņš ir latvietis, pilsonis, bet, ja viņam, kā saka, uz pieres viss uzrakstīts, tad izredžu gandrīz nav. Mums nedod kredītus. Cilvēki neies uz frizētavu uzzinot, ka īpašnieks ir čigāns,” saka N. Rudevičs, kurš bija 7. Saeimas deputāts un aktīvi aizstāvēja savas tautas intereses dažādos līmeņos, tostarp Briselē.

2016. gadā N. Rudevičs intervijā laikrakstam “Neatkarīgā Rīta Avīze” stāstīja, kā runājis Briselē ar ierēdni, kas atbild par romu integrācijas problēmām. Tas paziņojis, ka romu tautība vispār nepastāv, ka romi – tas ir “zīmols”, katrā valstī tāds ir.

“Es runāju ar varas pārstāvjiem, bet jēgas maz. Mūs neviens neatbalsta. Divu gadu laikā centrs uzrakstīja 13 projektus dažādiem fondiem – Kultūrkapitāla fondam, Integrācijas fondam, ES programmai “Eiropa pilsoņiem”. Un neviens no tiem netika atbalstīts,” stāsta Normunds.  
“Tas viss aizsācies jau 15. gadsimtā, kad romi ienāca Eiropā. Viņus uzreiz apzīmogoja, ka romi ir netīri, neizglītoti, izplata slimības. Par to rakstīts daiļliteratūrā, presē. Taču visi piemirsuši, ka romi allaž ir bijuši klejotājtauta un vēstneši – viņi pārvietojās no valsts uz valsti un nesa cilvēkiem labas ziņas, jaunumus, zināšanas. Viņi nekad ne ar vienu nav karojuši, dzīvoja harmonijā ar dabu,” saka vadītājs.

Roms vai čigāns?

Lidija Čubreviča uzskata, ka tam nav nozīmes, svarīgs ir konteksts. “Ja man saka “Aizver muti, netīrā čigāniete”, tad, protams, ir aizvainojoši. Diemžēl arī tā gadās,” saka Lidija.

Romualds Beinarovičs ar lepnumu sevi sauc par čigānu: “Krievs, latvietis, čigāns – kāda starpība. Tā taču ir nacionalitāte nevis apvainojums.”
Mihails Tumaševičs saka, ka čigānus Krāslavā vienmēr saukuši par čigāniem nevis romiem, un tas neesot aizvainojoši.

Runājot par to, kā ir pareizi – roms vai čigāns, Normunds Rudevičs uzsver: “Mēs paši sevi nesaucam par čigāniem. Čigāns – tā ir iesauka. Tāpat kā maskaļs, čangals vai čiuļs. Ungārijā, Bulgārijā, Dienvidslāvijā, Francijā, Zviedrijā vārds ‘čigāns’ vispār ir lamuvārds.”

Iepazīstot tuvāk, domas mainās

To, ka par čigāniem pastāv daudz stereotipu, atzīst Skrindu dzimtas muzeja vecākā speciāliste Ilze Ozoliņa, kura pirms pieciem gadiem veica pētījumu par Kalupes romiem. Ilze jutusies patīkami pārsteigta, satiekot romus, jo stereotipi par viņiem reālajā dzīvē sagruva, domas mainījās. “Romu mājokļi bija ļoti kārtīgi, tīri, paši čigāni ļoti sirsnīgi, labsirdīgi, laipni un pretimnākoši, labprāt komunicēja. Izveidojās priekšstats par viņiem kā ļoti godīgiem cilvēkiem,” saka Ilze. Tolaik pagastā dzīvojušas kādas desmit romu ģimenes, abām ar muzeja vadītāju Annu Lazdāni izdevies satikt četras un iztaujāt par romu kultūru, tradīcijām un ikdienas dzīvi. Ilze atzīst, ka romi dažādu sabiedrības stereotipu dēļ ne visai labprāt iet uz kontaktu.

Daugavpils Universitātes 3. kursa studente Anželika Treiklere raksta diplomdarbu romu bērnu integrācijai sākumskolā. Ir jāizveido metodika, kas palīdzēs gan bērniem, gan skolotājiem. Anželika pēc tautības nav čigāniete, bet viņu interesē šī tēma, jo ilgus gadus draudzējas ar romiem. Dana Tumaševiča ir viņas labākā draudzene, viņas kopā absolvēja vidusskolu un iestājās augstskolā. Pašlaik strādā par skolotāja palīgu J. Raiņa Daugavpils 6. vidusskolā, kuru pati savulaik pabeidza. “Par čigāniem ir ļoti audz stereotipu. Daudzi izturas pret viņiem negatīvi, bet, ja iedziļinās viņu ikdienas dzīvē – tie ir pavisam citi cilvēki, ļoti sabiedriski un labvēlīgi. Vienmēr palīdzēs, atbalstīs, bet sabiedrībā viņus uztver kā kriminālus pārstāvjus. Taču tas tā nav. Ārēji viņi ir noslēgti, bet iepazīstot viņi atveras. Iespējams, man šo stereotipu nav, jo pazīstu šos ļaudis kopš bērnības,” stāsta jauniete.

Maltas vidusskolas direktore Vinera Dimpere stāsta, ka viņai ir sveši stereotipi par romiem. Piecpadsmit gadu laikā viņa veiksmīgi īstenojusi projektus romu integrācijai sabiedrībā – gan bērnu, gan pieaugušo. Maltu, tāpat kā daudzas citas apdzīvotas vietas Latgalē, ir saukuši par čigānu pilsētiņu. Pašlaik romu ģimeņu palicis mazāk, bet skolā mācās apmēram 10 bērni.

“Neatceros, ka skolā būtu bijuši nacionālie konflikti.”

Viena projekta ietvaros Maltas vidusskolas pirmsskolas grupiņā par skolotāja palīgu strādāja čigāniete Roza Čubreviča. “Viņa man ļoti palīdzēja, labi satika ar bērniem. Nekad pat prātā neienāca, kā tas varbūt – nepaņemt darbā tikai tāpēc, ka roms?” saka skolas direktore un atceras, ka agrāk, kad Maltā darbojās rūpnīcas VEF filiāle, tajā strādāja daudz vietējo čigānu. Vinera romus raksturo kā draudzīgus, strādīgus un pateicīgus cilvēkus.

Aleksandra Beinaroviča un viņa sievas Ilonas Jermolajevas ģimenē ir 13 bērni

Anželika Treiklere jau ilgus gadus draudzējas ar romiem

Dana Tumaševiča: "No romiem nav jābaidās. Mēs esam tādi pat cilvēki kā visi"

Ilze Ozoliņa pētīja Kalupes romus

Ivans Levickis zina savus senčus

"Romu kultūras centra darbība ir vērsta uz to, lai uzvarētu sabiedrības bailes no mūsu tautas"

"Krievs, latvietis, čigāns – kāda starpība. Tā taču ir nacionalitāte nevis apvainojums."

"Manu bērnu skolā aizvaino, jo viņam ir tumšāka ādas krāsa"

"Agrāk nebija tādas rasu diskriminācijas kā tagad"

"Mēs saviem bērniem esam devuši dažādus vārdus – gan latviešu, gan čigānu, gan starptautiskus"

Uzziņai

Pēc Pilsonības un imigrācijas pārvaldes datiem Latvijā 2019. gadā dzīvoja ap 7000 romu. 2015. gadā aģentūras “Latvijas fakti” veiktais pētījums izsecināja, ka valstī var dzīvot 10-15 tūkstoši romu, jo daudzi slēpj savu tautību, baidoties no diskriminācijas.

Savos nākamajos rakstos R Media komanda pastāstīs par tādām tēmām, kā romu izglītība, kultūra, sadzīve un tradīcijas, kā arī par romu vēsturi Latvijā un Latgalē.

R Media: Inese Minova, Jelena Ivancova, Sergejs Kuzņecovs