Romu tradīcijas, sadzīve un kultūra (foto)

Čigānu barons vai vienkārši cienījams cilvēks

Krāslavas romu biedrības vadītāja Lidija Čubreviča teic, ka baronu kā tādu čigāniem nav, bet šis vārds cēlies no čigānu teiciena “baro manuš”, kas nozīmē “liels cilvēks”.

Kalupē dzīvo roms Romualds Beinarovičs, pēc vietējo teiktā – čigānu barona Aleksandra Beinaroviča dēls. Pats Romualds gan noliedz, ka viņa tēvs būtu bijis barons, un uzskata, ka čigānu baronu Latvijā nemaz nav. Viņš uzsver, ka tēvs bija liela autoritāte savējo vidū, pie kura nāca pēc padoma. Tagad nāk pie Romualda.

“Cienījams cilvēks” un “čigānu barons” – nav viens un tas pats, uzskata roms Ivans Levickis. Vismaz Daugavpilī un pat Latvijā. Stāsti par čigānu baroniem esot atnākuši no ne pārāk labas kvalitātes seriāliem. Ir cienījami cilvēki, kuri ar savu cienīgo dzīvesveidu izpelnījušies ir autoritāti.

“Čigānu barons – tās ir muļķības. Ir cienījami čigāni, mēs viņos ieklausāmies, taču nav tiešas pakļaušanās. Ja notiek strīdi, pie viņa var nākt pēc padoma, lai izšķir, kam taisnība. Cienījams čigāns nevienam neko sliktu nav izdarījis, viņš nāk no labas ģimenes. Tādi Daugavpilī tagad ir 2—3 cilvēki, agrāk bija vairāk.”

Sabiedrība ar saviem noteikumiem

Kalupes roms Romualds Beinarovičs stāsta, ka čigāniem nav pieņemts vienam otru par kādu pārkāpumu izdot policijai, visi rēķini un konflikti tiek kārtoti, sanākot kopā vietējām čigānu autoritātēm.

“Agrāk mums bija kopīgas sanākšanas jeb shodkas, kad tika izrunātas dažādas situācijas. Ja čigāns bija ko sliktu izdarījis, viņu tiesāja savējie – bija jāņem rokā ikona un jāzvēr pie Dieva, ka neko sliktu nav izdarījis. Ja roms tiešām ir vainīgs, viņš nekad neņems ikonu, jo baidās no Dieva soda. Taču tikai gadījumā, ja viņam ir ieaudzināta ticība. Ja čigāns tomēr vainīgs, bet dod melīgu zvērestu, kas tāpat vēlāk atklājas, viņš tiek izraidīts no kopienas uz visu dzīvi, un viņam cits čigāns nekad nesniegs roku. Tas ir ļoti smags sods,” stāsta Lidija.

Pēc Ivana Levicka domām šodien Daugavpilī nav vienotas romu kopienas. Lai gan arī pašu romu vidū pastāvēja savs čigānu iedalījums “tīrās asinis” un “netīrās asinis”. 

“Tagad tāda iedalījuma nav. Pirms gadiem 8-10 bija jūtams vairāk, taču daudz kas bija atkarīgs no ģimenes. Vienu ģimeni uzskatīja par “tīru asiņu”, bet citu par “netīru asiņu”. Mēs bijām baltie čigāni – “tīrās asinis”. Piemēram, čigānus, kas uzpildes stacijā tirgo cigaretes, uzskata par “netīrām asinīm”. Mēs ar tādiem nekomunicējam. “Netīro asiņu” čigāniem ir nepareizs dzīvesveids. Viņi var apkrāpt, nozagt, neciena citus. Mūsu čigāni, mūsdienīgie, izrāda cieņu pret cilvēkiem. “Netīrie čigāni” - tas ir stereotips, ka visi čigāni ir saistīti ar kriminālu.”

Čigānu vidū joprojām pastāv klanu sistēma, stāsta Starptautiskās Romu Apvienības prezidents, Romu Kultūras centra vadītājs Normunds Rudevičs: “Nevienam nav jāzina, kas notiek viena klana iekšienē, pat čigāniem no citiem klaniem.”

Romu likuma izpildei stingri seko kopienas vecākie, kuri ir liela autoritāte. Visus strīdus risina tabora tiesa, kuras sastāvā ir autoritātes, kas nav ieinteresētas apspriestajā lietā. Visbriesmīgākais sods čigānam - atņemt tiesības piederēt pie romu kopienai. Šis sods ir piemērojams attiecībā uz ļoti smagiem noziegumiem, piemēram, slepkavību, izvarošanu, zādzību noteiktos apstākļos, un citu iemeslu dēļ. Izraidīšanai tiek pievienota "nozākāšana". Pēc izraidīšanas atgriezties atpakaļ sabiedrībā ir ļoti grūti. Negatīvās puses esamība ir tāda, ka ja izstumtais uzskata, ka nekas briesmīgāk vairs nebūs un krist zemāk vairs nav kur, tas ietekmē viņu uzvedību un dzīvesveidu.

Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas departamenta Sabiedrības integrācijas un pilsoniskās sabiedrības attīstības nodaļas vecākais referents Deniss Kretalovs atzīst, ka čigānu likums jeb romanipe – tas ir nerakstītu likumu kopums, kas vieno romus, lai gan atkarībā no grupas var būt dažādi varianti. Galvenokārt tas skar dzimumu lomu. Vīrietis – ģimenes galva, sieviete viņam pakļaujas, ģimenes kults. Piemēram, Aleksandrs Beinarovičs no Ambeļiem tradicionālos romu likumus attiecina uz jēdzienu, kurš pašlaik Latvijā diemžēl nepastāv.

- Krievijā un Baltkrievijā čigāni dzīvo pēc īpašiem likumiem.
- Ko nozīmē – pēc īpašiem likumiem?
- Dzīvo pēc čigānu likumiem. Tas nāk no paaudzes paaudzē, tiek nodots bērniem. Uzvedība, kā jāģērbjas. Sievietei jāvalkā brunči, tā pienākas. Valkāt bikses viņai nav ļauts. Tas pie mums pieņemts. Vārdu sakot… nedrīkst.
- Tagad tā dzīvo?
- Ir maz ģimeņu, kas dzīvo pēc čigānu likumiem. Latvijā tā nav. Tikai Krievijā un Baltkrievijā romi dzīvo pēc saviem likumiem. Šeit visatļautība.
- Kā tā izpaužas?
- Nav tas, kas bija agrāk. Pa visu Latviju varbūt savāksies kādas 5-6 ģimenes, kas dzīvo pēc īstiem čigānu likumiem.
- Ko jūs visvairāk nožēlojat?
- Nav tā, kas bija agrāk. Lūk, notiek maiņa: esmu apsolījis, ka izdarīšu. Piemēram, aizņemos naudu, un līdz noteiktam datumam man jāatdod. Bet tagad… Pasi saprotat. Maz tādu cilvēku, kas tiešām dzīvo pēc likumiem. Lūk, aug jaunatne. Viņiem vispār nekā nebūs. Nekā čigāniska nepaliek.

Deniss Kretalovs stāsta, ka ne visi Latvijas romi stingri pieturas šiem likumiem. Kāds vairs nevēlas dzīvot pēc arhaiskiem likumiem, rodas jauktas laulības, lai atbrīvotos no grupas viedokļa uzspiešanas.

“Šajos noteikumos ir svarīga ģimenes labā slava. Jāseko jaunatnes uzvedībai, lai nekristu ēna uz ģimeni par nepienācīgu uzvedību,” skaidro D. Kretalovs. 

Čigānu likuma sekas – iekšējs dalījums sociālās grupās. Tā sanācis, ka vienas ģimenes pieder zemākai kastai, citas tiek uzskatītas par labākām. Kopš dzimšanas tiek noteikta piederība kastai, kas jaunatnei raisa noteiktu fatālismu: ja jau viss iepriekš noteikts, tad kāpēc censties kaut ko mainīt?

Vietām saglabājas romu sociālā stratifikācija, taču daudzi iebilst vecajiem uzskatiem – patstāvīgi izvēlas sev dzīvesbiedru, iegūst izglītību, lai uzlabotu sociālo stāvokli, skaidro D. Kretalovs. Šodien dzīve pēc vecajiem likumiem vairāk ir izņēmums nekā romu dzīvesveida raksturīgā iezīme.

Cenšas saglabāt savu valodu

Kalupes romi Veronika un Mihails Beinaroviči ģimenē runā čigānu valodā, to iemācījuši arī saviem desmit bērniem un cenšas mācīt 15 mazbērniem.

Romualds Beinarovičs brīvi runā krievu, latviešu, latgaliešu un čigānu valodā. Dzimto valodu iemācīja vecāki, savukārt viņš iemācījis to saviem bērniem, taču ikdienā ģimenē to nelieto. Mājās sarunājas krieviski, ar mazmeitām – latviski. Viņaprāt, čigānu valoda pamazām izzūd, jo čigāni precas ar citu tautību pārstāvjiem un valoda vairs netiek lietota.

“Mājās mēs runājam krieviski. Vīrs - latvietis, un vēlas, lai bērni runā latviski. Čigānu valodā es runāju tikai ar mammu,” stāsta Žanna Astapkoviča. Arī viņas novadnieks Mihails Tumaševičs čigānu valodā runā tikai ar māti. Bērniem speciāli šo valodu nav mācījis, taču meita Marija pati sāka interesēties, jo draudzējas ar romu bērniem. Mihails viņai no interneta lejupielādējis čigānu valodas mācību grāmatu.

Daudzbērnu ģimenes – izzūdoša tradīcija

Daudz bērnu romu ģimenē agrāk bija ierasta lieta. Kalupes vecākie romi Veronika un Mihails Beinaroviči izaudzinājuši 10 bērnus. Mihaila vecākiem Mikam un Rozai bija astoņi bērni.  

Romualds Beinarovičs izaudzis desmit bērnu ģimenē. Pašam gan tikai trīs bērni. Dana Tumaševiča atzīst, ka viņu rados nav kuplu ģimeņu. Viņi ar brāli ir divi vien saviem vecākiem, arī tēva brālim ir divi bērni.  

Ivans Levickis ir vienīgais bērns ģimenē. Lai gan vecmammai bija pieci, bet tēvocim trīs: “Tagad ir normāli, ja ģimenē ir 1-2 bērni.”

Agrāk čigāni sev par dzīvesbiedri izvēlējās tikai savas tautības pārstāvi, turklāt šo izvēli bieži vien veica jauniešu vecāki. Mūsdienās bieži tiek veidotas jauktas ģimenes. Lidija Čubreviča uzskata, ka romu kopiena nav tik liela, lai varētu izdzīvot pati par sevi, tāpēc asimilācija ir neizbēgama.

Romualds Beinarovičs par sievu apņēmis latvieti Lidiju. Lai gan abu vecāki sākumā iebilduši, taču uzvarēja mīlestība. Arī viņa vecākās māsas noprecējušas citu tautību vīrus - krievu, poli un baltkrievu.

Krāslavietis Mihails Tumaševičs apprecēja krievieti rīdzinieci Alīnu. Viņa māte neiebilda pret laulību. Mihaila tēvs arī bija krievs. Viņiem pašlaik ir viskuplākā daudzbērnu ģimene pilsētā – 12 bērni. “Esmu vienmēr vēlējies lielu ģimeni, un mēs izlēmām – laidīsim pasaulē tik, cik Dievs dos,” saka ģimenes galva. 

“Tagad čigāni ir tādi pat kā citi, arī viņiem viss notiek kā pārējiem. Tradīcijas pakāpeniski paliek pagātnē,” saka Roza Čubreviča no Daugavpils. Viņa apprecējās, bet jau pēc dažiem gadiem laulība izjuka, un viņa izaudzināja abus dēlus.

“Romu bērni ciena vecākos, tas ielikts gēnos. Taču viss, protams, atkarīgs no ģimenes. Ja vecāki ir strādīgi, audzināti un ciena savus senčus, tad arī bērni būs tādi pat. Bet, ja ģimenē ir buršanās, zīlēšana vai zagšana, arī bērni tādi izaugs. Skolā bērni skatās uz skolotājiem, arī no viņiem daudz atkarīgs.”

Kārtīga māja un tikai brunči sievietēm

Kalupes romi koncentrējušies ap Dienvidu ielu – tieši šī iemesla pēc savulaik iela ieguvusi šādu nosaukumu. Turpat dzīvo vecākie Kalupes čigāni Veronika un Mihails Beinaroviči. Neliela krāsota koka māja, sakopts pagalms, grēdās glīti salikta malka. Saimniece viesus laipni aicina istabā un sēdina pie galda, liek priekšā cepumus un Liepājas šķīstošo kafiju. Iedzīve pieticīga, bet istabas tīras, kārtīgas. Māju uzcēluši saviem spēkiem, blakus iekopuši dārzu. 

Skrindu dzimtas muzeja speciāliste Ilze Ozoliņa sava pētījuma gaitā apmeklējusi vairākas čigānu ģimenes Kalupē. Viņa ievērojusi, ka romu sociālais līmenis atšķiras. Ja vienā ģimenē dzīvo pārtikuši, bērni izskoloti un strādā, tad citā nav varējuši atrast darbu un dzīvo uz sociālajiem pabalstiem. Taču romu mājās vienmēr valda tīrība.

Ilze Ozoliņa izpētījusi, ka ģērbšanās stilā romi pieturas indiešu tradīcijām – sievietēm gari svārki, īss topiņš, jaka ar kuplām piedurknēm un lakats. Apģērbā dominē košas krāsas un spīguļi. Agrāk arī līgavas tērps bijis košs, bet mūsdienās ir tradicionālā baltā kleita. 

Lidija Čubreviča atzīst, ka ģērbšanās ziņā vecās tradīcijas tiek piekoptas, piemēram, čigānietes nedrīkst valkāt bikses, tas atļauts tikai meitenēm līdz 13 gadu vecumam.

Danas Tumaševičas garderobē lielākoties esot tikai kleitas, džinsu bikses valkājusi vien bērnībā, bet tagad uzvilkt bikses atļaujas tikai sportošanai.

“Laikam esmu nepareizā čigāniete,” saka Žanna Astapkoviča. Es lielākoties staigāju biksēs, nepiespiedīsiet mani mājās vai laukā uzvilkt brunčus. Bet, kad atbrauc radi-čigāni, es, protams, esmu brunčos.”

Kāzas un bēres – svarīgākie notikumi

Ilze Ozoliņa izpētījusi, ka senāk romi saviem bērniem dzīvesbiedru izvēlējās paši, turklāt bieži vien jau uzreiz pēc piedzimšanas. Mūsdienās tas gan vairs nav aktuāli. “Čigāni laulību slēdz baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā, bet senāk laulība tika uzskatīta par likumīgu, ja vecāki paši savienojuši savus bērnus,” saka Ilze.

Tā būtībā notika ar Žannu Astapkoviču. Viņai tagad ir 33 gadi, bet 17 gadu vecumā viņu izprecināja ar romu. “Līdz tam brīdim savu vīru nekad nebiju redzējusi. Sākumā viss bija labi, taču vēlāk viņš sāka mani iekaustīt, un es aizbēgu. Toreiz sev zvērēju, ka nekad vairs neprecēšos ar čigānu.”

Mihails Beinarovičš smejas, ka savu līgavu izzadzis no Višķu pagasta, taču Veronika stāsta, ka abus iepazīstinājusi tante un viņi kādu laiku draudzējušies. “Es biju ļoti lepna, neļāvu sevi pat nobučot līdz kāzām,” smaida sirmgalve.

Lidija Čubreviča atzīst, ka izzūd saderināšanās tradīcija, tagad bērni paši sev izvēlas dzīvesbiedru: “Agrāk romi precējās agri, jau no 14 gadu vecuma, tagad vairs tā nenotiek. Pati apprecējos pēc 20 gadu vecuma, kad romu sievietes jau tiek sauktas par vecmeitām.”

Tikpat nozīmīgas kā kāzas ir arī čigānu bēres, stāsta Lidija Čubreviča. “Tu vari būt pliks un izsalcis, bet savs tuvinieks tev jāapbedī cienīgi. Roms ielīdīs parādos, bet bēres sarīkos lepnas. Uz bērēm cilvēki brauc nelūgti, tu nezini, cik atnāks. Ja esi bijis labs cilvēks, cilvēku sabrauks ļoti daudz.”

Tuvinieki pie nelaiķa pavada vairākas diennaktis, arī naktī bēru mājā notiek rosība, nāk pieminēt nelaiķi.

Ilzei Ozoliņai Kalupes romi stāstījuši, ka pēdējā vakarā pie nelaiķa pulcējas sieviņas un dzied katoļu garīgās dziesmas. “Nakti pirms bērēm pie nelaiķa notiek savdabīgs tusiņš – sanākušie iedzer un atceras aizgājēju, deju gan neesot.”

Vienīgais ansamblis un tas bez čigāniem

Pirms gadiem desmit Krāslavā bija romu deju kolektīvs, kas tika aicināts uz dažādiem pasākumiem. Tolaik novadā dzīvoja ap 300 romu ģimenēm, tagad palikušas tikai 49. 

Lidija Čubreviča cenšas aktivizēt romu jauniešus, veido jauniešu deju un dziesmu kolektīvu. Ne tikai tradīciju dēļ, bet lai romu bērni te justos vajadzīgi un neklaiņotu pa ielām.

Dana Tumaševiča iecerējusi savā dzimtajā Grīvas skolā atvērt romiem teātra pulciņu, lai bērni lietderīgi pavadītu laiku un attīstītu savu talantu.

Čigānu mūzikas kolektīvs “Čarger” (“Uzlecošā zvaigzne”) izveidots pirms 5 gadiem Griškānu kultūras namā (Rēzeknes rajons). Kolektīvā ir 11 sievietes un neviena no viņām nav čigāniete. Nolēmuši dziedāt čigānu dziesmas latviešu un krievu valodā, jo viņiem ir tuva šīs tautas kultūra. Ansambļa vadītāja Ludmila Ulsone stāsta, ka jūtas kā īstas čigānietes, kad gatavojas uzstāties, pārģērbjas un iziet uz skatuves.

“Mums ir čigānu dvēsele. Vēl astoņdesmito gadu sākumā spēlēju ģitāru, man čigāniete mācīja dziedāt un dejot. Šī kultūra man vienmēr bijusi tuva. Nesen uzzinājām, ka vienas mūsu dalībnieces vecmāmiņa strādāja par grimētāju čigānu teātrī.”

Viņiem bieži vaicā, vai ir īstas čigānietes. “Čigānu dziesmas reti kuru atstāj vienaldzīgu. Mūs labi uzņem, cilvēkiem patīk svētki,” saka Ludmila. Viņa piemeklē jautru repertuāru, skumīgas dziesmas kolektīvs nedzied. Katru gadu aprīlī kolektīvs, kura nosaukumu var tulkot kā “uzlecošā zvaigzne”, svin starptautisko romu dienu.

Latvijas mērogā notiek romu kultūras dzīvē nozīmīgākie notikumi, bet Latgales čigāni tajos nepiedalās.  Tas ir starptautiskais romu kultūras festivāls “Roma World”. Normunds Rudevičs  to sauc par vienu no pašiem ievērojamākajiem mūzikas un kultūras pasākumiem Latvijā. Festivāls notiek jau vairākus gadus. Vairāku dienu laikā uz skatuves kāpj pasaulē zināmi romu dziedātāji un mūziķi no malu malām, skatītāju vidū ir valstsvīri, diplomāti, pazīstami kultūras darbinieki. “Galvenais festivāla mērķis – iepazīstināt Latvijas iedzīvotājus ar romu senajām bagātīgajām tradīcijām, parādīt, ka Latvijā un jebkurā citā valstī romi ir neatņemama nācijas daļa, lai mainītu attieksmi pret viņiem, laužot stereotipus caur mākslu un kultūru.” N. Rudevičs uzsver, ka festivāls – tas ir vēl viens ieguldījums Latvijas ekonomikā, jo mākslinieki vairākas dienas dzīvo valstī un tērē šeit savu naudu. 

Uz zīlēšanu raugās skeptiski

Čigāni allaž asociējas ar zīlēšanu, taču mūsdienu romi šo arodu vairs īpaši nepiekopj. Lidija Čubreviča stāsta, ka zīlēt vai izlikt kārtis neprot kura katra čigāniete. Zīlēt pratusi Lidijas vecmamma un vecvecmamma. “Vecvecmamma zīlēja pēc rokas, es neprotu. Mana vecmamma neprata lasīt, toties viņa spēja pareģot. Lidija uzsver, ka spēja zīlēt neiedzimst, bet tiek nodota dzīves laikā.

Dana Tumaševiča uzskata, ka zīlēšana romu sievietēm tiek nodota caur paaudzi. Zīlēt pratusi viņas vecvecmāmiņa, arī mamma to prot. Romiem ir pieņemts, ka nedrīkst zīlēt svētdienā, saviem ģimenes locekļiem un sev.

Pēc krāslavieša Mihaila Tumaševiča teiktā, viņa vecmāmiņa čigāniete bija ļoti cienījama un spēcīga zīlniece. Arī pēc viņas nāves cilvēki brauca uz Krāslavu un viņu meklēja. “taču mēs paši pret zīlēšanu izturamies negatīvi,” saka Mihaila sieva Alīna. “Es lasīju, ka zīlēšana ļoti spēcīgi iespaido pašu čigāniešu veselību, viņu enerģētiku,” piebilst Mihails.

Roza Čubreviča stāsta, ka zīlējusi viņas vecmamma un mamma, arī pati. Taču līdz noteiktam laikam. Kad Roza smagi saslima, sāka lūgties: “Man nekas cits vairs neatlika. Ārsti neko labu neprognozēja. Man palīdzēja lūgšana.” Ar laiku Roza sāka uzmeklēt cilvēkus, kuriem savulaik zīlējusi, lai atvainotos. “Es aicinu čigānu tautu mest malā zīlēšanu un zagšanu. Tas ir liels grēks. Lai pazūd šis čigāniem uzliktais zīmogs.”

Tautību klasifikators

Latvijā ir tautību klasifikators. Statistikā ir divas sadaļas “čigāns” un “čigāns (roms)”. Kā skaidro Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, līdz 2016. gadam pastāvēja kods 211 – čigāns, bet no 2016. gada 31. maija to vairs nelieto. Tā vietā parādījās kods 313 — čigāns (roms).  Tādejādi PMLP statistikā “čigāni” – ir visi tie, kas atzīmēja savu tautību līdz 2016. gada maijam. Pēc šī datuma atzīmē čigāns (roms)”.  Faktiski tautība tā pati, bet juridiski atšķiras. Pašlaik klasifikatorā ierakstītas 330 tautības.

R Media projekta noslēdzošais materiāls būs veltīts Latvijas un Latgales romu vēsturei. 

Roza Čubreviča

Mihails Tumaševičs ar jaunākajiem bērniem

Dana Tumaševiča

Romualds Beinarovičs

Mihails un Veronika Beinaroviči

Lidija Čubreviča

Festivāls “Roma World” Rīgā

Ansambļa “Čargers” vadītāja Ludmila Ulsone

“Čargers” viesizrādēs

R Media: Jelena Ivancova, Sergejs Kuzņecovs, Inese Minova