Diemžēl krāpšana un šmaukšanās ir visur. Daudzi cilvēki tiek apkrāpti un tiem tiek atņemts viss, ko tik skaisti sasolījuši krāpnieki un vēl vairāk. Man vienmēr likās, ka ar mani, vai maniem tuviniekiem tā notikt nevar, ka tā notiek ar visiem, bet tikai ne ar maniem draugiem vai tuviniekiem. Taču es maldījos, stipri maldījos. Šodien gribu pastāstīt par to, kā man tuvus cilvēkus, kuru vārdus es neminēšu, apkrāpa līdz pat “pēdējam diedziņam.”
Mana drauga ģimene dzīvo netālu no Rīgas. Dzīvoja viņi teikšu - ne slikti. Manuprāt, viņiem bija viss, ko vien vajadzēja – labiekārtots četristabu dzīvoklis, vēl viens dzīvoklis, kuru viņi izīrēja, četras garāžas, no kurām trīs viņi arī izīrēja, un liels dārzs, kurā mēs ar draugiem vasarās labi pavadījām laiku, cepām šašliku, sēdējām pie ugunskura un vienkārši “tusējām”, kā jau tīņi mēdz darīt. Abi mana drauga vecāki strādāja labā darbā, māte par grāmatvedi lielā uzņēmumā un arī tēvs tajā pašā firmā par šoferi. Par dzīvi viņi nesūdzējās, bet laikam, kad dzīvē ir pārāk daudz labumu, dažiem cilvēkiem gribas vairāk un vairāk. Viņiem nepietiek ar to, kas ir…
Kādā brīdī drauga māte izdomāja vēl vienu - alternatīvu variantu, kā iegūt naudu papildus nopelnītajai darbā. Detaļas man nav zināmas un arī draugu es negribu izjautāt, tāpēc rakstīšu tikai to, kas man zināms. Drauga māte iesaistījās kaut kādā finanšu piramīdas shēmā internetā, kur viņai kāds “prasmīgs” vīrs bija iestāstījis, kā var nopelnīt naudu. Par to es uzzināju pagājušās vasaras vidū, kad mēs ar draugu pēc “tusiņa” gājām mājās. Viņš stāstīja, ka viņa mamma ir iesaistījusies, kaut kādā finanšu piramīdā, kurā firmu akcijām krītot uz leju vai ceļoties uz augšu, var nopelnīt labu naudu. Es īsti par to neko vairāk nezinu. Zinu tikai, ka tam vajag starta kapitālu, un, jo vairāk naudas ieliec, jo vairāk saņem. Draugs stāstīja, ka mammai no firmas, kura ar to nodarbojas, palīdz visu saprast un pieņemt lēmumus kāds vīrietis, kurš visu zina un par % no nopelnītā ir gatavs viņai palīdzēt nopelnīt tūkstošus, vai pat miljonus! Viss esot tikai viņas rokās, un viņai vajag tikai starta kapitālu. Protams, jo lielāks ir starta kapitāls, jo vairāk un ātrāk viņa saņems atpakaļ ieguldīto naudu un tad jau drīz vien pa virsu vēl pāris desmitus tūkstošus. Viņš par to stāstīja ar ļoti lielu entuziasmu, bet man bija savāda sajūta. Atcerējos, ka mans brālēns bija kaut ko tādu jau darījis… Protams, viņš bija ieguldījis ne jau tūkstošus, bet gan simtus un viņam nekas nebija sanācis. Viņš bija ieguldījis visu savu naudu un to zaudējis! Bet ko nu mans brālēns, viņš ir jauns un neprasmīgs, es nodomāju. Drauga mamma taču ir grāmatvede, un viņa jau zinās, kā jārīkojas ar naudu. Biju par to pārliecināts. Bet, tomēr, man šī ideja nelikās tik “super” laba, kā draugs par to jūsmoja. Varbūt man skauda, vai arī es vienkārši nesapratu, kāpēc vajag vēl vairāk, ja jau viss tāpat ir labi, pat kolosāli viņa gadījumā. Bet, es neiejaucos, tikai klausījos, cik viss būs labi un ka jau līdz nākamās vasaras sākumam drauga ģimene kļūs par simtiem tūkstošu bagātāka. Viņš teica, ka mamma aizņēmās pāris desmitus tūkstošus no savas māsas, kura arī pēc viņa stāstītā, dzīvoja situēti. Es tikai piebildu: “Ja nu viss izdosies, neaizmirsti par mani! Nopirksi mums abiem “močus”, jo mēs esam labākie draugi, un brauksim beidzot apceļot visu Latviju!” Draugs apsolīja. Vasara beidzās. Atgriezos pēc brīvlaika Krāslavā, turpināju mācības tehnikumā, biju jau gandrīz aizmirsis drauga stāstīto. Bet tad viņš piezvanīja un stāstīja, ka jau grasās kārtot motocikla tiesības, un teica, ka, ja es gribu ar viņu uz “moča” braukāt, man arī jānoliek tiesības līdz nākošai vasarai. Es atbildēju, ka mācos autoskolā un sākumā ceru iegūt autovadītāja tiesības. Ja esmu to sācis, tad ne soli atpakaļ.
Viss bija labi, tuvojās mana dzimšanas diena un vakarā pirms tās, piezvanīja mans draugs. Es pajautāju, vai saruna nevar pagaidīt līdz rītdienai, jo es jau grasījos iet gulēt. Viņš teica, ka nē, jo viņš un viņa ģimene ir “galīgā bedrē”. Draugs satraukti stāstīja, ka visa viņa mammas ieliktā nauda ir pazudusi, kopā ar to kungu, kurš bija pieteicies palīdzēt nopelnīt.. Pateica arī to, ka viņa mamma nebija aizņēmusies naudu no savas māsas, bet gan bija paņēmusi no uzņēmuma, kurā strādāja. Protams, priekšniecībai par to nesakot ar cerību, ka nopelnīs iecerēto summu un uzreiz ieliks to atpakaļ kasē. Es biju “maigi” sakot - šokā. Draugs “spēra vaļā” visas savas emocijas, kas viņam bija sakrājušās un pastāstīja, ka firma, no kuras mamma paņēma naudu, piedāvāja divus variantus. Vai nu atgriezt visu summu, vai viņai draud cietums. Protams uz cietumu neviens negrib, tāpēc nāksies atdod visu summu. Bet ieguldītā nauda jau bija tālu prom, kopā ar afēristu, kurš tik skaisti sasolīja bagātību. Jautāju, vai afēristu nevar nodot policijai, bet draugs atbildēja, ka tas nav tik vienkārši, jo viss esot likumīgi! Protams, naudas nav, tāpēc nāksies pārdod visu īpašumu. Visu! Foršo četristabu dzīvokli, kurā es bieži tiku ciemojies. Visas garāžas, kuras tā bija lolojis viņa tēvs. Otru dzīvokli un mammas mīļo, lielo dārzu, kurā katru vasaru mēs tik labi pavadījām laiku, sapņojot par nākotni! Viss. Nekā. Nekā vairāk nebūs. Mamma ar tēti vai nu brauks uz ārzemēm strādāt, lai sāktu visu no sākuma, vai nu turpinās strādāt Latvijā. Viņš savukārt ar mazo māsu, dzīvos pie mammas radiem, bet tas vēl nav īsti zināms.
Dažreiz, kad biju vēl naivs pusaudzis, man skauda, cik ļoti laba ir mana drauga dzīve, jo savu bērnību pavadīju ne tik labos apstākļos. Vienmēr, skatoties amerikāņu filmas, sapņoju par lielu ģimeni, kurā ir daudz brāļu un māsu, lielu ģimenes māju. Sapņoju par izbraukumiem kempingā pie ezera, pie kura ir liels koks ar šūpolēm, no kurām var ielēkt ezerā. Gribēju būt par futbola komandas kapteini, cīnīties par pirmo vietu reģionā… Bet tagad, mācoties no citu kļūdām, es saprotu, ka vajag mīlēt un cienīt to, kas tev ir. Man ir mīloša mamma, kura man vienmēr cenšas palīdzēt, viņa ir tā, kuras iespaidā es rakstu šo rakstu. Mums ir lauku mājas, kurās es pavadīju savas labākās vasaras… Tur nebija liela ezera, bet bija koks ar lielu un spēcīgu zaru, uz kura karājās “tarzanka”. Uz tās es Lieldienās izšūpojos, tā, ka mani odi vispār nekoda. Varbūt tie gluži nebija mani sapņi, toties man dzīvē viss nedevās tik viegli un es iemācījos būt patstāvīgs, un cīnīties par labāku nākotni. Tāpēc, cienījamie lasītāji, nevajag ticēt tiem, kas jums ļoti labi “pastaigā pa ausīm”, jo krāpnieki ļoti labi māk to darīt. Nebūtu jau tad viņi krāpnieki, ja nemācētu. Pat, ja nolemjat iestāties kaut kādās ne līdz galam saprotamās shēmās, aprunājaties ar tuviniekiem un trīs simti reižu pārbaudiet un pārliecinieties par iecerēto, jo pēc tam būs jau par vēlu. Un novērtējiet to, kas jums ir. Sargiet un mīliet savus tuviniekus, jo laimīgs ir nevis tas kuram vajag vairāk laimes, lai kļūtu pats laimīgākais. Laimīgs ir tas, kurš spēj savu laimi novērtēt un ir par to pateicīgs.
Aleksandrs Adrians KOVAĻOVS
