Baltā Ziemassvētku egle

Pagājušos Ziemassvētkus es pavadīju Vācijā. Esmu ļoti pateicīga Dievam un cilvēkiem, ka man bija iespēja šos skaistos svētkus izbaudīt tieši tur – ciemojoties pie Härtlingu ģimenes, precīzāk – pie Hansa Härtlinga, jo viņa vienīgais dēls ar ģimeni dzīvoja citā pilsētā un apciemoja tēvu iespēju robežās.

Pirmssvētku dienas ritēja rāmi, bez steigas, un es ar interesi klausījos cienījamā kunga stāstus par viņa dažādiem notikumiem piesātināto dzīvi. Härtlinga kungs pastāstīja, ka dzimis Ginsheim-Gustavsburgā 1925. gada augustā, turpat arī sācis skolas gaitas. Interesanta epizode no bērnības – mājas pagrabstāvā, kur vēlāk izbūvēta viesību zāle, atradusies mazgājamā telpa, kur mazgājuši veļu un mazgājušies arī paši. Lielajā vannā sākumā nomazgājies tēvs, tad māte un tikai pēc tam mazais Hanss. Puišelis bijis dusmīgs, kad ciemojusies kāda tante, jo tad viņam bija jāmazgājas pēc tās. Jautāju, ko tolaik vajadzēja taupīt – ūdeni vai malku? Hanss nemācēja atbildēt. It kā visa pietika, bet tāda bijusi tradīcija.

Hanss daudz stāstīja par skolas gadiem, par klasesbiedriem, par skolas laika mīlestību, ar kuru vēlāk izveidoja ģimeni. Bet pirms tam bija karš... Iemīlējies puika 16 gadu vecumā tika iesaukts armijā un pēc neilga laika, vienā no pirmajām kaujām zaudēja kāju... Mīļotā meitene no viņa neatteicās, gluži otrādi – visu mūžu viņu atbalstīja un iedvesmoja. “Viņa neļāva man sevi žēlot un justies kā invalīdam“ stāstīja Hanss “bez viņas es daudz ko nebūtu sasniedzis. Atceros, kā kādu reizi pilsētas tirdziņā sieva tirgoja saldējumu, tas gāja uz beigām, bet rinda nekļuva mazāka. Tad mana dārgā lika man atgādāt saldējumu no mājām. – Ņem velosipēdu un brauc! Ātri! – Attapos, ka braucu ar velosipēdu... ar vienu kāju!“

Kopā viņi strādāja, vadīja kosmētikas uzņēmumu, kuru vēlāk nodeva dēlam, nosvinēja Zelta un Dimanta kāzas, bet tad mīļotā pēkšņi šķīrās no dzīves. Tas Hansam bija smags trieciens. Savu mīļo Emmi viņš nekad neaizmirsa, pie sievas portreta mājās vienmēr ziedēja rozes, bet kapsētā viņš, sēdēdams ratiņkrēslā, ar mīļoto sarunājās.

Man ļoti patika Härtlingu ģimenes tradīcija, kad katru rītu pie brokastu galda tika teikta īsa runa – pateicība Dievam par šo dienu, ko viņš devis, par ēdienu, ko baudīsim un par izdošanos visas dienas garumā. Dažreiz runā neuzkrītoši ievijās humors vai kāds filozofisks teiciens. “Rīta stundai zelts mutē – un tās nav domātas zelta protēzes” vienā no rītiem mani sasmīdināja Hanss.

Tā nesteidzīgi pienāca pirmssvētku diena. Pirms tam, veikalā redzēju pārdošanā egli, kas nebija dārga, bet Hanss par egli neko netika minējis, tāpēc atmetu domu par tās pirkšanu, domājot, ka sirmajam vīram tas nav svarīgi.  Pie vakariņu galda Hanss stāstīja par to, kā agrāk mājās gādājuši un rotājuši Ziemassvētku egli, kā dēls, vēlāk mazdēls tēvam uz pleciem uzcelts, vainagojis egli ar spožu galotni. “Ko nu vairs tagad...” Hansa balsī izskanēja visas pasaules skumjas. Sapratu, ka Ziemassvētku egle viņam ir ļoti svarīgs svētku atribūts. Bet kur lai vēlā vakarā Vācijā dabū egli?

Dodoties uz savu istabu, atvēru pieliekamā durvis. Atcerējos, kad liku tur savu ceļojumu somu, redzēju tapešu rulli, kas bija palicis pēc remonta. Jā, tās tur bija – baltas, biezas tapetes. Cienījamās audzinātājas mani sapratīs – pirmsskolas skolotājs – tas ir asinīs ! Ko tik mēs neprotam! Atcerējos jaunību un sameistaroju stilizētu egli ar visām bumbām un zvaigzni galotnē.

No rīta egle rotājās viesistabā.  Hansa neviltotais pārsteigums un sajūsma mani mulsināja. Es pēkšņi biju kļuvusi par varoni, kurš paveicis neiedomājamu varoņdarbu. “Kā? Kā tu to varēji izdomāt un tad arī izveidot?” nerimās Hanss. Patiesībā tas bija ļoti vienkārši, vajag tikai ļoti gribēt kādu iepriecināt.  Visaugstākā atzinība, ko esmu saņēmusi par savu darbu pagājušajā gadā, bija sirmā vācieša Hansa Härtlinga vārdi: “Ziniet, kas bija vislabākais šajos Ziemassvētkos? Šī baltā egle!”

Kad uzzināju par Hansa aiziešanu viņsaulē šī gada pavasarī, manas skumjas bija gaišas. Kā jau sākumā teicu – esmu neizsakāmi pateicīga par šo iespēju - patiesi kādu iepriecināt.

Sirdsiltus Ziemassvētkus visiem vēlot 

Iveta LEIKUMA