Biruta Stivriņa: “Vienmēr uz priekšu, pretēji visām intrigām”

img

Turpinot rakstu sēriju par dažādu tautību cilvēkiem mūsu novadā, pateicoties kolēģiem, es tikos ar Krāslavas iedzīvotāju, kuras saknes ir Lietuvā. Biruta Stivriņa (dzimusi Varnas) ir aktīva un pozitīva pensionāre, vēl nesen deju grupas “Mežrozīte” dalībniece un vokālā ansambļa “Retro” dibinātāja. Viņa ir atbildīgs cilvēks, kas rūpīgi glabā visa veida arhīvu dokumentus par saviem radiniekiem. Bet par visu pēc kārtas. Viesojoties pie Birutas Pavlovnas, viens no maniem pirmajiem jautājumiem, protams, bija par viņas ģimenes vēsturi.

 

Biruta Pavlovna, pastāstiet par savām saknēm.

Faktiski arhīvu dokumentu un datu meklēšana par mūsu dzimtu ir mana brāļa Vitauta no Ādažiem ideja, kurš šo jautājumu risināja ar degsmi, bet es palīdzēju, cik varēju.

Lietuviešu diaspora parādījās mūsu novadā pēc tam, kad 1893. gada decembrī 16 ģimeņu pārstāvji nopirka grāfa Plātera īpašumu. Viens no pircējiem bija mans vectēvs Joahims Varnass, kurš, domājams, organizēja šo darījumu un nopirka 12 daļas no 152. Vēl par viņu ir zināms, ka viņš nācis no Kovenas guberņas Vilkomiru apriņķa (tagad Ukmerge). 1885. gada vasarā viņš apprecējās ar Domicellu. Par Joahimu Varnasu kā pircēju 1894. gada maija ievadlapā ir rakstīts, ka viņš izskatās salīdzinoši izglītots. Uz daudziem tā laika dokumentiem ir ieraksti: “..un viņa (viņas) rakstītnepratēja vietā parakstījās zemnieks Joahims Varnass”. Tiek pieminēta arī informācija, ka Joahims 1867. gadā pabeidzis trīsgadīgo skolu. Viņam ir arī brālis Osips, kurš viņam rakstīja vairākas vēstules, taču Osipa liktenis nav zināms. Dvinskas apriņķa pārvaldes 1906. gada 21. jūnija ziņojuma oriģināls vēsta, ka “Iekšlietu Ministrs Jūs (J. Varnass) no šī gada 11. jūnija ieceļ par Dvinskas apriņķa pašvaldības locekļa kandidātu uz trīs gadu periodu – 1906.-1908. gadam.» Ievadlapas sastādītājs Vitebskas apgabaltiesas tiesu izpildītājs Aleksandrs Ivanovičs Morevs atzīmē, ka jaunie Lielindricas īpašuma saimnieki izsniedza aizdevumus, noslēdza nomas līgumus, kopīgi pirka loterijas biļetes, pārdeva savus parādus un tiesības tos iekasēt, kā arī ne vienu vien reizi tiesā risināja savas problēmas – un gandrīz vienmēr veiksmīgi.

Vectēvs bija diezgan pārticis, Lietuvā viņš tirgoja Krievijā iepirktus audumus un, pārceļoties uz dzīvi šurp, viņam bija zelts. Šeit, iegādājies apmēram 120 hektārus zemes, viņš nodarbojās ar tās apstrādi.

Vēl ir jāpiemin, ka Joahims bija ļoti reliģiozs cilvēks. Koka baznīca Indricā joprojām glabā atmiņas par Varnasa dāvinājumiem, jo   tieši viņš par saviem līdzekļiem uzstādīja zvanu, kas sver 35 pudus. Zvana iekšpusē ir saglabājies uzraksts lietuviešu valodā, ka šī ir Joahima Varnasa dāvana, bet ārpusē ir vēl viens uzraksts, tulkojumā – “Zvani Dieva godībai un cilvēku labā”. Viņš arī samaksāja par baznīcas iekštelpu noformējumu, proti, ģipša bareljefiem, kas attēlo Kristus ceļu uz Golgātu. 

Līdz mājai viņš iestādīja divsimt metru garu bērzu aleju un tādu pašu līdz ģimenes kapiem. Tagad, protams, alejas ir jāstāda no jauna.

Starp citu, no Domicellas Varnass (dzim. Aboroviča) lūgumraksta Vitebskas gubernatoram var saprast, ka Domicellai bija māsa Uršuļa Aboroviča, kas noslēdza nomas līgumu ar Joahimu Varnasu par savu īpašuma daļu izmantošanu. Papildus abām iepriekšminētajām māsām, Aboroviču ģimenē bija Mihails (priesteris), Kristaps un Anna. Kristaps bija precējies ar Praksedu, dzīvoja Idoltu sādžā. Viņu bērni: Pēteris (nebija precējies), Pāvels apprecējās ar Juzefu, piedzima meita Irēna, kura dzīvo Rīgā; Marijai bija meita Ļena; Kunigunda apprecējās ar Julianu Sviļu un dzemdēja dēlu Vladislavu un meitu Mariju; Aļdžunija nomira zīdaiņa vecumā.

Domicellas māsai Annai arī ir daudz pēcnācēju. Viņa apprecējās ar Ciciānu un viņiem bija bērni: Pēteris (viņa bērni Stefans un Boguslavs), Rihards, Antons, Roberts, Veronika, Albīna un Fiļma.

Runājot par manu vecvecāku ģimeni, viņiem bija 11 bērni. Divi - Dominiks un Antonijs nomira bērnībā. Meita Tekla tika audzināta Sv. Katrīnas baznīcas skolā Sanktpēterburgā, kur ieguva mājas skolotājas specialitāti. Vēlāk viņa devās uz klosteri. Mums izdevās no arhīva saņemt vairākas Teklas vēstules tēvam (1928.-1939. gads) pateicoties tam, ka Polijā man ir trīs tantes un viena no manām trešā ceļa māsīcām atrada saraksti. Vēstules ir rakstītas lietuviešu valodā, katra ir skaisti noformēta un vienmēr beidzas ar vārdiem: «Skūpstu rokas un kājas.»

Dēli Mihails, Pāvels un Staņislavs ir apbedīti ģimenes kapos Indricā, meitas Ludviga, Felomeja un Tekla – Polijā, Marina – Krāslavā, Klotilde – Rīgā. Viņu brālis Roberts 1912. gadā devās uz Ņujorku. Diemžēl ar saviem Latvijas radiem viņš kontaktus neuzturēja, taču saskaņā ar pieejamo informāciju viņa pēcnācēji ar uzvārdu Warno dzīvo Ilinoisas štatā. Roberta dzīves ceļš pārtrūka 1975. gadā.

1913. gada kalendārā saglabājies ieraksts par to, ka vasarā mans tēvs Pāvels devās mācīties uz Krāslavu. Apskatot šo ierakstu, var skaidri redzēt vienas valodas ietekmi uz otru (latviešu un krievu valodu uz lietuviešu valodu) un to savstarpējo izmantošanu. Tēvs apprecējās 1931. gadā. Manai mātei arī bija liela ģimene – seši bērni. Viņu māte nomira agri, tāpēc manu māti pieņēma audzināšanā bezbērnu tante. Būdama septiņus gadus veca meitene, viņa ieradās Lielindricā, kur arī iepazinās ar manu tēvu Pāvelu. Mammai un tētim bija seši bērni

Pastāstiet par sevi, savu likteni.

Esmu dzimusi 1939. gada novembrī Lielindricā. Mana bērnība bija kara un pēckara gadi, kā arī kolhozu kolektivizācija. Kopš bērnības mūs mācīja veikt dažādus lauksaimniecības darbus. Skola atradās sešu kilometru attālumā no mājām, kas bija jāpārvar katru dienu. Pēc vidusskolas beigšanas 1957. gadā sapņoju par iestāšanos Rīgas Piensaimniecības tehnikumā, bet kolhoza valde mani nosūtīja mācīties uz kolhozu grāmatvežu skolu Daugavpilī. Pēc absolvēšanas atgriezos dzimtajā kolhozā “Jaunā dzīve”. Pēc trim gadiem mani ievēlēja par ciema padomes deputāti un iecēla sekretāres amatā. Pēc tam es iestājos Rīgas uzskaites un kredīta tehnikumā, specialitātē “Valsts budžets”, kvalifikācijā “Finansists”. Pēc trīs gadu darba ciema padomē mani pārcēla uz darbu rajona izpildkomitejas finanšu nodaļā par vecāko ekonomisti kolhoznieku sociālajā apdrošināšanā.

Tālāk es turpināju darbu lauksaimniecības darbinieku arodbiedrības rajona komitejā par instruktoru-revidentu. Pilnveidojot kvalifikāciju, pabeidzu viena gada neklātienes kursus Maskavā Arodbiedrību kustības augstskolā par tēmu «Ražošanas vadības ekonomika». Saistībā ar kolhozu un padomju saimniecību likvidēšanu 1993. gadā turpināju darbu rajona valsts zemes dienestā par galveno grāmatvedi. Darba pieredze man ir vairāk nekā 45 gadi. Paralēli pamatdarbam darbojos arī sabiedriskajā darbā: vairāk nekā 15 gadus rajona izpildkomitejas administratīvajā komisijā biju Lauksaimniecības zinātniski tehniskās biedrības ārštata grāmatvedis.

Man tika piešķirti dažādi apbalvojumi. Piemēram, Vissavienības Centrālās arodbiedrību padomes Goda raksts par daudzu gadu aktīvu darbu arodbiedrībās, Zinātniski tehniskās biedrības valdes Goda raksts par aktīvu un ilggadēju darbu, kā arī citas pateicības un Goda raksti. 

Vai, strādājot tādā tempā, ir atlicis laiks personīgajai dzīvei?

1962. gadā apprecējos ar Ādolfu. Viņš bija kolhoza veterinārārsts. Dažus gadus vēlāk piedzima mūsu dēls Ilmārs. Es mācīju viņam mazliet lietuviešu valodu, bet baidījos to iemācīt nepareizi, tāpēc viņš zina tikai dažus dzejoļus un nedaudz vārdu.

Pēc tēva nāves 1975. gadā mātei veselības apsvērumu dēļ bija jāpamet Indrica. Mana tēva māsa

Kleotilde Āboliņa (manu krustvecāku māte) man uzdeva rūpēties par ģimenes kapiem un viņas vecāku mājām.

1984. gadā mana māte Marija Varnas uzrakstīja testamentu uz manu vārdu.

Es atceros to laiku, kad ar arodbiedrības ceļazīmēm devāmies atpūsties. Nopirkām automašīnu „Žiguļi” un uzbūvējām garāžu. Likās, ka dzīve ir tikai sākusies. Bet 1985. gadā pēc divām kuņģa operācijām pēkšņi nomira mans vīrs. Tas bija kā sitiens no zila gaisa. Dēls atgriezās no armijas un tika atjaunots institūtā. Saistībā ar finanšu stāvokļa pasliktināšanos bija jāsāk nodarboties ar lauksaimniecību. Lai iegūtu papildu līdzekļus, tika stādīti 30 maisi kartupeļu, desmitiem kilogramu sīksīpolu, audzēti jēri. Pensionējos sešdesmit gadu vecumā, daudz nodarbojos ar sabiedrisko darbu: 4 gadus piedalījos Pensiju padomes valdē, 2 gadus Sarkanajā Krustā, 11 gadus deju kolektīvā «Mežrozīte», 9 gadus vokālajā ansamblī «Retro». Es nevaru sēdēt vienā vietā. Vasarā man patīk pavadīt laiku vasarnīcā. Nav brīnums, ka mans dēls, apsveicot mani jubilejā, sacīja: “(..) Indricā mamma ir lauku cilvēks. Rokās lāpsta, grābeklis, kaplis, cepurīte galvā. Bet pilsētā – princese. Mētelis, kurpītes un platmale.”

Jums ir ne tikai izdevies saglabāt savu senču piemiņu, bet arī ar citu radinieku palīdzību organizēt dzimtas saietus. Jā. Dzimtas saietu organizēšanā aktīvi piedalās Egils Muskars, Ilona Aprupe, Česlavs Varnass un citi. Pirmais saiets notika 2012. gadā, tajā piedalījās ap 60 cilvēku. Tikšanās augustā sākās ar dievkalpojumu Indricas baznīcā, pēc tam turpinājās kapos un noslēdzās Kalniešu pagasta tautas namā. Šeit daudzi viens otru ieraudzīja pirmo reizi, pateicoties filmai iepazina savu dzimtas stāstu un varēja apmainīties ar kontaktiem nākotnei. Trīs gadus vēlāk, 2015. gadā, notika vēl viena tikšanās, kurā pieņēma Varnasu dzimtas himnu un karogu, kuru rūpīgi glabā Ilona Aprupe. Nākamo dzimtas saietu plānojam 2020. gadā. Mēs nekļūstam jaunāki, daudzi sliktas veselības dēļ nevar piedalīties sapulcēs, daži jau ir miruši.

Starp citu, mēs pat saņēmām no Krāslavas domes Goda rakstu par dzimtas saietu rīkošanu.

Ko jūs novēlat mūsu lasītājiem Jaunajā gadā?

Mieru, laimi un, protams, veselību.

Jeļena AVSJUKEVIČA

Attēlā Marijas un Pāvela Varnasu kāzas 1931. gadā