Diplomātiska intoksikācija. Marija Zaharova - nediplomātiskākā diplomāte

Kad seko sašutuma pilna reakcija uz Krievijas Federācijas Ārlietu ministrijas oficiālās pārstāves provokācijām, Zaharova paziņo, ka viņu "pārprata", bet atvainojas par viņu ministrs Lavrovs vai prezidents Putins. Pārsteidzošākais ir tas, ka visi viņas mājieni un apzināti nepatiesas informācijas izplatīšana nekādā veidā neietekmē viņas karjeru. Gluži pretēji! Pirms trim gadiem Zaharovai tika piešķirts "Draudzības ordenis", ar kuru tiek apbalvoti "par īpašiem sasniegumiem miera, draudzības, sadarbības un cilvēku savstarpējās sapratnes stiprināšanā". Un pagājušajā gadā Marija kļuva par "ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku", kas ir augstākais diplomātiskais rangs.

Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve ir īpaši dedzīga Krievijas un trīs Baltijas valstu "savstarpējās sapratnes stiprināšanas" jomā. Pavisam nesen Zaharova atkal izvirzīja apsūdzības Lietuvai, Latvijai un Igaunijai, nosaucot visas trīs valstis par "toksiskām". Kas tad izraisīja mums tik nepatīkamu Marijas Zaharovas reakciju?

Citēju: “Baltijas valstīs varas iestādes un specdienesti praktizē dažādus spiediena paņēmienus uz pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem, žurnālistiem, kuriem ir atšķirīgs viedoklis no oficiālā viedokļa par valsts iekšējo un ārējo politiku. Protams, tas attiecas arī uz vēsturi. Šis ietekmes metožu arsenāls ietver aicinājumu uz preventīvām sarunām, dzīves sociālekonomisko apstākļu pasliktināšanu, iesaistot banku struktūras. <…> Principā toksiskas atmosfēras radīšana”.

Zaharova ir emocionāla, tieša dāma. Tomēr visiem viņas izteikumiem ir kaut kāds dīvains raksturs, tāls no diplomātijas valodas. Kas ir šie "pilsoniskās sabiedrības aktīvisti", par kuriem Ārlietu ministrijas pārstāve ir tik noraizējusies? Acīmredzot tie ir tie paši propagandisti, kuri ar savu taisnību, bet visbiežāk - melu palīdzību mēģina uzspiest prokrievisku viedokli ārpolitikā un iekšpolitikā, laikam žēl, ka tas neizdodas. Un, kad viņi, kā pierasts, pārkāpj likuma robežas, notiek “preventīvas sarunas”. Acīmredzot oficiālam ārpolitikas departamenta pārstāvim ir grūti iedomāties, ka Baltijas valstīs likumi attiecas uz visiem, arī uz krievu propagandistiem. Pieļauju, ka "sarunas" likuma ietvaros noritēja ar tiem, kuri polemikas karstumā nonāca tik tālu, ka radīja draudus valsts drošībai.

Īpaši mani ieinteresēja frāze "sociālo un ekonomisko dzīves apstākļu pasliktināšana, iesaistot banku struktūras". Tas, atvainojiet, kā? Miglaini un nesaprotami. Kā banka var ietekmēt dzīves apstākļus? Tikai vienā gadījumā, ja persona, kura paņēmusi kredītu, to, nevar atmaksāt laikā. Tikai galu galā banku maz interesē jūsu uzskati vai viedokļi par iekšpolitiku, galvenais ir tas, vai jūs ievērojat līguma nosacījumus vai nē.

Klausoties vai lasot kārtējo Zaharovas runu, mani pārņem pretrunīgas jūtas. Es vienkārši atsakos ticēt, ka diplomāts, izglītots cilvēks, no sirds tic tam, ko saka. Jo tam ticēt nav iespējams. Tomēr tas nav tik neiespējami. Es ļoti labi atceros skolotāju grupu no Krievijas, kas uzturējās mūsu pilsētā, apmeklēja “Varavīksnes” skolu. Es pavadīju kolēģus uz Rīgu, kur vadīju viņiem ekskursiju, un pēc tam aizvedu uz Doma laukumu, kur tieši tajā laikā notika rudens gadatirgus - svinēja Miķeļdienu. Tātad es pamanīju, ka krievu kolēģi, ejot gar iepirkšanās kiosku rindu, izturējās kā kurlmēmie. Viņi bakstīja ar pirkstu precēm, kas viņiem patika, ar interesi skatījās uz tirgotājiem, kuri, atbildot, pārgāja uz starptautisko zīmju valodu. Es biju apmulsis. Aizbraucot viesi, pavēstīja, ka ir pārliecināti, ka viņus neapkalpos, viņiem neko nepārdos, tiklīdz izdzirdēs krievu valodu. Man tas nebija smieklīgi. Es sāku domāt, ka propaganda darbojas veiksmīgi.

Kad tika pasniegti “Draudzības ordeņi”, apbalvošanas ceremonijas laikā prezidents Putins sacīja, ka “visus apbalvotos izceļ augstākā līmeņa prasmes, spēja strādāt ar pilnu atdevi un, pats galvenais, prasme sasniegt nospraustos mērķus”. Es piekrītu prezidentam: Marija Zaharova kā gandrīz galvenā Krievijas propagandiste sasniedz savus mērķus un strādā ar pilnu atdevi.

Protams, šeit būtu iespējams pastāstīt, kā profesionāla vēsturniece un pat vēstures zinātņu kandidāte Marija Zaharova žonglē ar vēstures faktiem, kā nepareizi interpretē, kā neobjektīvi pasniedz informāciju, kā atklāti vēlamo dēvē par esošo. Es to nedarīšu, es nevēlos, kļūst kauns par Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālo pārstāvi. Ne tikai kauns, bet arī satraukums. Varbūt drīz Marija Zaharova pati vairs nespēs atšķirt patiesību no meliem. Tad sāksies īsta traģēdija... Es neteikšu ne vārda par vēsturnieces sirdsapziņu un ētiku, jo Zaharovas runās nav ne pirmā, ne otrā...

Andrejs JAKUBOVSKIS