“Varavīksnes” vidusskolas “pasaku teicēju” jaunais ceļojums – no Polockas līdz Vitebskai un atpakaļ

img

Krāslavas “Varavīksnes” vidusskolas Jaungada pasakas veidotāju un dalībnieku tradicionālais ceļojums šogad notika jau pēc izlaiduma eksāmeniem un svinībām, tas bija veltīts skolas absolvēšanai. Daļēji tas saistīts ar brauciena organizēšanas īpatnībām, daļēji – ar laikapstākļiem un vēlo pavasari. Atšķirībā no iepriekšējām ekskursijām šī nebija pārāk tāla, taču solīja daudz jaunu iespaidu; mūsu lielo un draudzīgo grupu (gandrīz pussimts cilvēku) gaidīja divas senas Baltkrievijas pilsētas – Polocka un Vitebska.

Transportu grupai nācās pameklēt, talkā nāca firma “Miks”, sens un pārbaudīts partneris. Ērtā autobusa divos stāvos mēs izvietojāmies diezgan brīvi, agrā 13. jūnija rītā sākās mūsu ceļojums. Gaidīšana uz divām robežām nebija pārāk nogurdinoša, neaizņēma arī daudz laika. Vēl pāris stundas ceļā un, lūk, jau Polocka – senās kņazistes, kuras sastāvā kādreiz ietilpa arī Krāslavas zemes, galvaspilsēta. Pirmā pietura – Kadetu korpuss. Polocka ir Baltkrievijas senais kultūras centrs, pilsētnieki ir pārliecināti, ka tieši šeit atrodas valsts kultūras galvaspilsēta. Kadetu korpusa ēka pašlaik pieder Polockas Valsts Universitātei, bet pilsētas un visa reģiona vēsturē tā ir senākā mācību iestāde, kuras vēsture sākās vēl XVI gadsimtā, kad Stefans Batorijs deva savu piekrišanu vidējās mācību iestādes atklāšanai Polockā jezuītu paspārnē. Par “kolēģijas” pirmo rektoru kļuva dižais sludinātājs Pjotrs Skarga…



1812. gadā “kolēģija” ieguva universitātes tiesības, taču drīz vien tās zaudēja, jo lielākā daļa jezuītu pasniedzēju tika izsūtīti ārpus impērijas robežām. Pēc tam vairākus gadus šeit atradās garīgā skola, tad kadetu korpuss… Sarežģītā un samezglotā Polockas vēsture ieviesa daudz detaļu ēkas arhitektūras izskatā, bet kompetenta un skrupuloza restaurācija ļāva atjaunot ne tikai ārējās kontūras, bet arī radīt pašu korpusa, universitātes, kolēģijas atmosfēru… Gids bija daiļrunīgs un aizrautīgs. Vienā no mācību iestādes auditorijām mums demonstrēja pārsteidzošu izgudrojumu – atjaunoto “runājošo galvu”, kuru kādreiz radīja kolēģijas pārsteidzošais un mīklainais pasniedzējs Gabriels Grūbers. Galva “darbojas” kā agrāk, sniedz atbildes uz jebkuru jautājumu. Nedaudzi no mūsu grupas uzdrošinājās uzdot jautājumu brīnišķīgajam mehānismam, bet katru reizi galvas atbilde pārsteidza ar savu precizitāti, dziļumu un gudrību. Apbrīnojuši universitātes pulksteni ar slavenu polockiešu figūrām, nofotografējušies uz senās akas fona, devāmies tālāk.



Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 47 (20.06.2017.)