Vēstures grāmatas bieži raisa garlaicību. Sauss faktu apraksts, dokumentu, cēloņu, seku analīze... Sen aizritējušo gadu apraksts šķiet bezpersonisks, neitrāls... Vai tieši otrādi - pretenciozs, sagrozīts... Šīs mācību grāmatas tik bieži tiek pārrakstītas, mainot saturu, interpretācijas... Pavisam kas cits ir aculiecinieku atmiņas. Tās vienmēr ir nenovērtējama informācija, kas itin bieži paslīdējusi garām profesionāļiem un pētniekiem. Ignatija Buko, kurš dzimis Robežnieku pagasta Skuķu ciemā, atmiņas redakcijā parādījās ar mazmeitas Annas Grišānes palīdzību. Saudzīgi iešūtas 9 burtnīcas cietos vākos - kopija. Liels, skaidrs un precīzs rokraksts, vienkārši teikumi... Atmiņas par Pirmo pasaules karu, apbrīnojama iespēja “redzēt” to laiku ar sava tautieša-karavīra acīm. Mēs sākam publicēt Ignatija Buko (18921986) atmiņu fragmentus, ko viņš apkopoja 1965. gadā, mūsu laikraksta lappusēs.
Priekšvārds Kopš aprakstītajiem manas dzīves notikumiem ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts. Katram cilvēkam ir savs dzīvesstāsts, un no tā var sacerēt interesantu romānu, ja šajā dzīvē bijis pietiekami daudz notikumu, priecīgu vai traģisku. Laika gaitā, protams, lielākā daļa notikumu tiek aizmirsta, at
miņā paliek tikai pats svarīgākais no piedzīvotā. Tā kā man bija daudz jāpārdzīvo, es vēlos aprakstīt visu, kas palicis atmiņā, neko nepieliekot. Esmu mācījies maz. Pabeidzu tautas skolas trīs klases, pareizrakstībā daudz ko aizmirsu, it īpaši pieturzīmes. Lasot šo stāstu, dārgais lasītāj, izliec pieturzīmes pats...
Andrejs JAKUBOVSKIS
(turpinājums sekos)
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.16
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
