Lai nerastos šaubas par Dieva eksistenci, Viņš paralēli dabiskajiem likumiem visos laikos ir sūtījis cilvēkiem arī pārdabiskas atklāsmes. Pēdējos gadsimtos šīs atklāsmes visbiežāk nākušas caur Dievmāti. Dzīves laikā klusajai, labestīgajai un pazemīgajai Dieva kalponei Visuaugstais tagad dod vārdu, jo ir pienācis Saulē Tērptās Sievietes laiks, kā tas teikts Atklāsmes grāmatā. Marija vairs nedzīvo virs zemes, bet kā īpašs Dieva darbarīks nāk pie mums no Debesīm.
Lurda, Fatima, Gvadelupe, La Saleta, Medžugorje... Jēzus Māte Marija ir devusi Savas klātbūtnes apliecinājumu katrā tautā. Latviešiem tā ir Aglona, lietuviešiem — Šiluva, kur 1608. gada septembrī Dievmāte parādījusies bērniem, klātesot kādam protestantu mācītājam.
Atzīmējot šī brīnuma piemiņu, Šiluvā ik gadu no 8. līdz 15. septembrim notiek lielas svinības, kur katra diena veltīta kādai nozarei. 12. septembrī, karavīriem un nacionālajiem partizāniem veltītajā dienā, šo svētvietu mariāņu tēva Alberta Cimanovska vadībā apmeklēja arī ticīgo grupa no Krāslavas un Aglonas draudzes. Daudzo svētceļnieku vidū ar savu stalto stāju izcēlās visu vecumu militārpersonas dažādu bruņoto spēku formas tērpos. Pirms galvenās sv. Mises, kurai jau viss bija sagatavots laukumā bazilikas priekšā, viņi pulcējās ar karogiem un citiem atribūtiem svinīgajam gājienam.
Netālu no bazilikas, kurā pašlaik, gatavojoties 400. jubilejai kopš Dievmātes parādīšanās, notiek restaurācijas darbi, atrodas krāšņā kapliča ar lielu Dievmātes ar Jēzus Bērnu uz rokām statuja. Kapliča uzcelta parādīšanās vietā. Blakus statujai un altārim — akmens, uz kura stāvējusi Jaunava Marija. Šī relikvija tiek īpaši godāta. Tie, kuriem lielajā drūzmā palaimējās uz ceļiem apiet apkārt statujai, noteikti noskūpstīja vai vismaz pieskārās vietai, kur Dievmātes kājas minušas šo zemīti.
Dievs vienmēr ir ar katru no mums. Viņš tikai gaida, kad mūsu pagurušo dvēseļu durtiņas atvērsies, lai piepildītu mūs kā tukšu trauku. Šiluva ir viena no tām īpašajām vietām uz pasaules, kur šī atvēršanās var notikt ar katru kristieti. Par to, ka Dievmāte dala sava Dēla žēlastības katram, kas to sirsnīgi lūdz, pārliecinājāmies sv. Misē, ko kapličā noturēja tēvs Alberts.
Vai spējat iedomāties Dieva žēlastībām piepildīto gaisotni dažādu tautību ticīgo pārpildītajā svešas zemes dievnamā, kur nelielai mūsu svētceļnieku grupai tiek celebrēta sv. Mise dzimtajā latgaliešu valodā? Tās bija neaprakstāmas izjūtas, spilgts Jēzus un Viņa Mātes mīlestības apliecinājums. Svētā Gara spēkā pat mūsu ne pārāk muzikālās balsis, vietējiem dziedātājiem klusējot, izskanēja kā vesels koris.
Šajā svētceļojumā mēs arī pārliecinājāmies, ka pārāk maz pazīstam priesteri, kurš katru svētdienu krāslaviešiem notur sv. Misi. Pirms dievkalpojuma bija patīkami dzirdēt tēvu Albertu brīvi uzrunājam klātesošos lietuviešu valodā. Arī ceļā viņš vadīja vienas Rožukroņa daļas lūgšanu vairākās valodās: latgaliešu, krievu, poļu, lietuviešu un igauņu. Uzzinājām, ka tieši Šiluvas Dievmātes kapličā tēvs Alberts izjutis savu paaicinājumu uz priesterību, tāpēc uzskata par savu pienākumu katru gadu kopā ar kādu svētceļnieku grupu apmeklēt šo svētvietu lielajos Dievmātes svētkos, lai pateiktos par saņemtajām žēlastībām.
Savā gandrīz astoņpadsmit stundu ilgajā svētceļojumā mēs apmeklējām desmit Lietuvas baznīcas. Par katru no tām varētu gari un plaši stāstīt, jo tās patiešām ir izcili vēstures, arhitektūras un sakrālās mākslas pieminekļi. Piemēram, Kupišku baznīca, kas paredzēta 900 dievlūdzējiem, ir trešā lielākā Baltijas valstīs. Panevēžas katedrāle izceļas ar mūsdienīgu interjeru, apsildāmu grīdu. Ieejot 1614. gadā celtajā, senām skulptūrām un gleznojumiem bagātajā Tituvenas baznīcā, dzirdējām aiz lielā altāra skanam saviļņojošu dziedājumu, tāpat kā tas bijis pirms 200 gadiem, kad te darbojās bernardieru klosteris. Bet blakus esošajā Svēto pakāpienu kapelā pie Kristus ciešanu altāra svētceļotāji parasti dodas uz ceļiem. Ķelmes baznīcas altāri mums šķita nedaudz līdzīgi Rēzeknes katedrāles altāriem. Pēckara gados atjaunotā Šauļu bīskapa baltā katedrāle atšķīrās no pārējām ar savu gaišumu un vienkāršību. Rokišku diev- namā redzējām ļoti daudz kokgriezumu, koka skulptūru — uz altāriem, biktskrēsliem, ambonas.
Mūsu svētceļojums beidzās starptautiskajā svētvietā, kas labi pazīstama arī Latvijas cilvēkiem — Krusta kalnā netālu no Šauļiem. 1993. gada 7. septembrī Krusta kalnu apmeklēja pāvests Jānis Pāvils II un no turienes svētīja Lietuvu un visu Eiropu. Pēc gada te tika uzstādīts Svētā Tēva dāvātais krucifikss. Uzstādīti lielāki un mazāki krusti, kuru te ir daudzi tūkstoši, uzraksti uz tiem liecina, ka šī svētā vieta dievbijīgajiem lietuviešiem un citiem dažādu tautību apmeklētājiem ir kļuvusi par cilvēku moku, cerību un neuzvarētās ticības simbolu.
Arī mums Lietuvas svētvietu apmeklējums kļuva par dārgu Kunga Jēzus un Dievmātes dāvanu, stiprinājumu ticībā, cerībā un mīlestībā.
Genovefa KALVIŠA
