Psalmu dziedāšana - smags darbs!
Lai izrādītu cieņu mirušajiem, mēs rīkojam bēru ceremonijas ar krāšņiem vainagiem un bagātīgiem cienastiem, kopjam savu radinieku, draugu, labdaru kapu kopiņas, uzstādām tiem pieminekļus - gan vienkāršus, gan dārgus un greznus, pat ar lielu māksliniecisko vērtību. Tas ir mīlestības apliecinājums mūžībā aizgājušo miesai, un tas nav peļami. Bet cilvēks sastāv no miesas un dvēseles. Ticīgo skatījumā vērtīgākā cilvēka daļa ir dvēsele, jo tā spēj dzīvot arī viena un tai pieder mūžība. Tāpēc arī Baznīca augstāk par visu vērtē lūgšanas par mirušo dvēselēm.
Sena latgaliešu ticīgās tautas ieraša aizlūgumos par mirušajiem ir psalmu jeb ekzekviju dziedāšana - baznīcā, kapličā un mājās bēru gadījumos, Dvēseļu dienā un citos mirušo piemiņas dievkalpojumos. Dziedāt ekzekvijas par mirušajiem latgaliešus esot iemācījuši jezuīti - katoļticības pamatlicēji. Tātad šī tradīcija pastāv jau vairākus gadsimtus.
Pētot Krāslavas draudzes vēsturi, atrodamas ziņas par ekzekviju dziedāšanu baznīcā daudzos gadījumos. Piemēram, 1801. gada augustā Annas Plāteres-Ževuskas nāves dienas atcerē pēc viņas vīra Augusta Plātera lūguma baznīcā tika noturētas triju dienu ekzekvijas. Sv. Donata relikviju pārvietošanas uz kapliču svinību dienās 1818. gada septembrī tika noturētas ekzekvijas par Tadeuša Kostjuško, pēc tam arī par baznīcas dibinātāju un draudzes locekļu dvēselēm. Katrā vai gandrīz katrā draudzē arī šodien ir kaut neliela psalmu par mirušajiem dziedātāju grupiņa. Galvenokārt, tās ir dievbijīgās pensionāres un pat pavisam vecas māmuļas, kuras šo skaisto tradīciju pārņēmušas no vecākiem vai vecvecākiem un uzskata to par ļoti atbildīgu pienākumu, svarīgu žēlsirdības darbu.
Vecākā gadagājuma krāslavieši, kombulieši un tuvākās apkārtnes cilvēki vēl atceras nu jau mūžībā aizgājušo dievticīgo psalmu un citu garīgo dziesmu pazinēju un dziedātāju Augustu Solimu. Pirmajos atmodas gados viņš stāstīja, cik daudz labu psalmu dziedātāju esot bijis kādreiz Kombuļu pagastā. Bērēs sanākusi pilna istaba, vīriešu vien - vesela rinda. Tieši vīrieši arī bijuši galvenie balsu turētāji un Svēto Rakstu lasītāji. Pats Augusts varējis dziedāt 4-5 dažādās balsīs: no viszemākās līdz visaugstākajai.
Psalmi par mirušajiem iegūluši viņa atmiņā jau agrā bērnībā. Uz tuvākām bēru mājām tēvs ņēmis Augustu līdzi, un, sēžot viņam klēpī, zēns savā jūtīgajā sirdī burtiski “iesūcis” šīs žēlabainās, sāpju pilnās un neizskaidrojama spēka caurstrāvotās melodijas. Sākumā klausījās, iegaumēja, vilka līdzi. Un tad daudzus gadu desmitus ar apbrīnojamu pacietību un neizsīkstošu enerģiju pats vadīja dziedātāju pulku, pat tad, kad sirmā galva jau bija sākusi trīcēt kā apses lapiņa. Sešdesmitajos gados vīram līdzi izvadīt mirušos sāka iet arī viņa laulātā draudzene Lūcija. Kaut gan viņa nekad nav uzskatījuši sevi par izcilu dziedātāju, tomēr neatsaka dziedāt bērēs arī tagad, ja vien veselība atļauj.
Cerams, ka pēc gara un raženi nodzīvota mūža Augustu aizsaulē sagaidīja vesels pulks dvēselīšu, par kurām viņš bija lūdzies savas dzīves laikā. Kapu kalniņā nu jau arī cita spoža soprāna īpašniece un ilggadējā psalmu dziedātāja Marija Balode. Paldies Dievam, ka viņi abi vēl paspēja izskolot jaunāku dziedātāju paaudzi. Ar sirsnīgu pateicību savus skolotājus atceras tagadējās Krāslavas dziedātājas Irina Aleidzāne, Regīna Mukāne, Olga Ungure un citas.
Mirušo izvadīšana nav tāda viegla padziedāšana, tas ir smags, dvēseles spēkus prasošs darbs. Pirmkārt, aizgājēja mājās, kur bieži vien lielas bēdas, jāiet pašam ar mierinošu vārdu, ar līdzjūtības pilnu sirdi. Vairāku stundu garais ekzekviju dziedājums prasa koncentrēšanos, līdzdomāšanu, noskaņošanos. No katra dziedātāja tas paņem gan garīgos, gan fiziskos spēkus. Un aicinājumu bērēs ir daudz, lielākajās draudzēs - pat katru nedēļu.
“Uzskatu to par katoļa pienākumu: cik varēšu, tik iešu!” Šos vārdus vai kaut ko tamlīdzīgu esmu dzirdējusi no mirušo izvadītājām Krāslavā, Dagdā, Robežniekos, Šķaunē, Asūnē, Izvaltā, Kombuļos un citviet. “Par sevi nedomājam, bet gan par dvēseli, kurai jāatvieglo pāriešana mūžībā. Tuvinieki lūdz, un mēs ejam, pametot pusdarītus vai nedarītus savus darbus,” saka Stefānija Mileiko no Augstkalnes.Viņa nepiekrīt tiem, kuri uzskata, ka nevajag lūgties par mirušo, ja viņš nav gājis uz baznīcu. Par tādu jālūdzas visvairāk, jo mēs patiesībā nezinām, kādās attiecībās viņš bijis ar Dievu. Arī Vanda Rutkovska no Šķaunes izteica nožēlu par tiem mirušo tuviniekiem, kuriem nav sapratnes par sv. Mises un lūgšanu par mirušajiem vērtību. Daudzi padomju laikos bijām tālu no ticības, no Dieva. Tieši tāpēc jāaizlūdz par mirušajiem, jo viņi, savukārt, lūdzas par mums.
Pustiņas draudzes dziedātāja Mečislava Medzjuta ar rūgtumu un sāpēm sirdī izteicās: mēs vēl izvadām ar dziesmu, bet kas mūsu bērēs dziedās? Viņai jau esot pieredze, kad uz Skaistas draudzi nācies aizdot ierakstīto psalmu kasetes. Mečislava nav vienīgā šajās raizēs. Daudzviet patiešām vairs nav, kas varētu palīdzēt priesterim bērēs, bet esošie bieži vien ir tik vārgi un slimi, ka lielo slodzi nespēj izturēt.
Jaunākās paaudzes izvaltiete Anna Sprūģe, kurai ir laba balss un kura bija sākusi apgūt psalmu dziedāšanas mākslu, atzīst, ka tas patiešām ir smags un atbildīgs pienākums. Viņa vairs nevarot turpināt iesākto, jo ļoti noslogota savā tiešajā apsēklošanas un veterinārajā darbā. Bet daudziem vidējā gada gājuma cilvēkiem vienkārši neesot vēlmes to darīt.
Tiešām, vajadzīga ļoti liela vēlme, lai no jaunākajām paaudzēm rastos šī patiesi svētā darba turpinātāji. Terēze Neumane, kurai no Dieva bija dotas gaišreģes spējas, 1927. gadā tēvam Tomasam Gumpenbergam OFMC, kurš gatavojās braukt uz Latviju, paskaidroja: “Latviešu tauta ir dzīvotspējīga tādēļ, ka tā daudz lūdzas par saviem mirušajiem.”.
Vai mēs vēlamies arī nākotnē būt dzīvotspējīga tauta?
“Katra palīdzība slimajiem, katra palīdzība nabagiem, katrs iepriecinājuma vārds nelaimīgajiem, katra dedzīga lūgšana, kat-ra sv. Mise, sv. Komūnija, katrs uzupurēšanās akts ir liels atvieglojums dvēselēm šķīstītavā.”
Svētīgais Honorāts
Svētīgais kapucīnu tēvs Honorāts Kozminskis (1829-1916) dibinājis vairākas bezhabita (pasaulei apslēpto) māsu kongregācijas, lai tās uzņemtos rūpes par tautas garīgo un morālo atdzimšanu, apus-tulējot starp cilvēkiem viņu dzīves un darba vietās. Māsu Palīdzētāju Dvē-selēm Šķīstītavā kongregācijas māsas - honoratkas - darbojas arī Krāslavā.
Genovefa KALVIŠA
