Gavēnis — iekšējais svētceļojums pie Dieva

“Maizes laušana” — kā sākotnēji dēvēja Euharistiju — vienmēr ir bijusi Baznīcas dzīves centrā, — raksta pāvests. Caur to Kristus pārejošā laikā dara klātesošu savas nāves un augšāmcelšanās noslēpumu.

Savas Miesas un Asiņu euharistisko Upuri Kristus iedibināja Pēdējo vakariņu laikā pirms savām ciešanām, — tajā naktī, kad Viņu nodeva. Mūsu Pestītājs gribēja savu upuri uz krusta darīt mūžīgi klātesošu gadsimtu gaitā, līdz Viņš atkal atnāks godībā. Viņš gribēja, lai mums paliktu piemiņa par mīlestību, ar kuru Viņš mūs “mīlēja līdz galam” (Jņ. 13,1), līdz pat savas dzīvības upurēšanai. Euharistija ir apliecinājums Kristus neprātīgajai mīlestībai pret cilvēku.

Katrā sv. Misē konsekrācijas (pārvēršanas) laikā priesteris tur rokās maizi un vīnu, un atkārto Pēdējās vakariņās Kristus teiktos vārdus: “Tā ir Mana Miesa!.. — Tās ir Manas Asinis!” Šajā brīdī mūžīgā godībā un apskaidrotībā no debesu troņa pie mums nokāpj mūsu Kungs un Glābējs. Notiek atpestīšana. Kristus Pats ir upura priesteris. Tas ir liels ticības noslēpums, caur kuru mēs ieejam Kristus mistērijā.

Katoļu Baznīca visos laikos ir īstenojusi un turpina īstenot pielūgsmes kultu, ko jāvelta Euharistijas sakramentam ne tikai sv. Mises laikā, bet arī ārpus tās, piemēram, izstādot konsekrētās Hostijas, lai ticīgie tās varētu svinīgi godināt.

Aglona ir vienīgā Rēzeknes-Aglonas diecēzes svētnīca, kur nu jau desmit gadus nepārtraukti ir uzstādīts Vissvētākais Sakraments, kur gan dienas, gan nakts stundās kopā ar dzīvo Jēzu Kristu zem maizes zīmes pavada vairāki vai vismaz viens ticīgais, pielūdzot savu Pestītāju, pateicoties Viņam, godinot lūgšanās un dziesmās, lasot Svētos Rakstus, sarunājoties no sirds uz Sirdi vai vienkārši mīlestībā uzlūkojot Viņu.

12. februārī Aglonas bazilikā valdīja svētsvinīga gaisotne. Te V.E. bīskaps Jānis Bulis kopā ar Latgales katoļu draudžu priesteriem celebrēja pateicības sv. Misi sakarā ar 10 gadu jubileju, kopš Vs. Sakramenta nemitīgās adorācijas uzsākšanas. Dievkalpojumā piedalījās ticīgie ne vien no vietējās draudzes, kuri uzņēmušies vislielāko slodzi euharistiskā Jēzus sardzē, bet arī pārstāvji, galvenokārt visčaklākie adoranti no citām vietām — no Preiļiem, Dagdas, Krāslavas, Daugavpils, Šķaunes...

Bīskaps J. Bulis, uzsākot dievkalpojumu, pateicās adorācijas organizatoriem un dalībniekiem, kā arī uzsvēra to lielo vērtību, kāda ir lūgšanai Vs. Sakramenta klātbūtnē. Klātesošie ar lielu interesi noklausījās Ekselences sprediķi par Euharistijas būtību.

“Pirms savām ciešanām Jēzus Kristus ņēma maizi, svētīja, lauza un sacīja apustuļiem: “Ņemiet un ēdiet...” tā vairs nebija parastā maize, bet Kristus Miesa, klātesošs, dzīvs Jēzus. Maize zaudēja savu būtību, bet piepildījās ar Kristus klātesamību. Un Golgātas kalna upuris ir klātesošs tajā brīdī, kad priesteris Mises laikā izsaka šos pašus vārdus par maizi un vīnogu vīnu. Maize ir kaut kas tik pierasts, vienkāršs, ikdienišķs, bez kā mēs nevaram iedomāties savu dzīvi. Maizes sa-stāvdaļas spēj aprakstīt visu mūsu dzīvi. Maize ietver sevī dienas un gadalaikus, kas paiet, līdz tā ir gatava, tā ietver sevī kalnus un jūras, saules lēktus un rietus, lietu, laukus, zemnieka darbu, bez kura nebūtu iespējams izaudzēt un savākt no graudaugiem smagās vārpas. Maize ietver sevī laiku un daudzu cilvēku darbu, jo garš ir grauda ceļš līdz maizes klaipam uz mūsu galda. Maize ietver sevī Dieva dāvanas, tās personas, kuras mums ir tuvas, ģimeni, paaudzes. Un arī saucienu: “Nāciet! Jau gatava, var ēst, var ņemt maizi...”

Daudz varētu pastāstīt par mūsu ģimeņu un paaudžu tradīcijām, par to, ka maize jāciena, ka vajag par to pateikties Dievam. Pirms sākam griezt klaipu, mums jālūdzas, lai tās nekad netrūktu. Mums ir mācīts, ka maizi nedrīkst izmest ārā, bet, ja kāds gabaliņš nokrīt no galda zemē, tas jāpaceļ, un vecie ļaudis, to paceļot, pat noskūpstīja.

Un, lūk, Dievs ir izvēlējies tieši maizi, lai nāktu pie mums tās zīmēs. Līdzīgi kā maize Viņš grib būt kopā ar mums vienmēr. Tāpat kā laicīgais cilvēks nevar iedomāties savu dzīvi bez maizes, tā ticīgais cilvēks nevar iedomāties savu garīgo dzīvi bez Euharistijas, bez Vs. Sakramenta, bez sv. Komūnijas, kurā mēs vienojamies ar Jēzu, kas dod garīgo spēku izvēlēties labu un noraidīt ļaunu.

Maize un vīns, Jēzus Kristus Miesa un Asinis — ticības noslēpums, kaut kas tik ļoti vērtīgs un tuvs mums — rokas izstiepiena attālumā. Katrs no mums ir aicināts uz Kunga Mielastu vai, kā mēs parasti sakām, — pie Dievgalda. Lai paliktu kopā ar mums, Dievs negribēja nekādu komplicētu, sarežģītu veidu — Viņš izvēlējās mums tik ierasto maizi.

Dievs ir svēts, bet mēs, par nožēlu jāsaka, visi esam grēcinieki. Dievmāte mums atgādina, ka Dievs negribēja, lai starp viņu un cilvēku būtu grēku bezdibenis. Tāpēc Viņa aizlūdz par mums un ved pie Sava Dēla. No Dievmātes mēs varam mācīties nest Jēzu citiem. Mariju mēdz dēvēt par pasaulē pirmo Tabernakulu. Mēs katrs, kad pieņemam Jēzu svētajā Komūnijā, kļūstam kā dzīves monstrances, kurās tiek nests Vs. Sakraments — Jēzus mazā baltā maizes gabaliņā, lai cilvēki Viņu redzētu un pielūgtu. Līdzīgi arī mēs pēc sv. Komūnijas nesam savā sirdī Jēzu tur, kur ejam paši, — mājās, uz ielas, darbā. Cik tas ir svētīgi, ka cilvēks tādā veidā atzīst šo noslēpumu, tic tam un praktizē! Un pielūdz šo noslēpumu.

Šodien mēs ar sevišķu prieku visi kopā pateicamies Dievam, ka Viņš aicina mūs jebkurā diennakts stundā būt kopā ar Jēzu, būt Viņa tuvumā, pielūgt Viņu, runāt ar Viņu. Izsaku pateicību to draudžu locekļiem, kuri atnāk vai atbrauc uz adorāciju Aglonā, lūdzas te stundām un pat naktīm ilgi. Tā ir svēta vieta, kur mēs tiekamies ar Dzīvo Dievu, — kā Mozus Sinaja kalnā, kā Vecās Derības augstais priesteris, kurš ienāca vissvētākajā vietā, lai būtu Dievam tuvāk. Paturēsim prātā šo noslēpumu, šo Sakramentu, ko iedibināja Jēzus Kristus, un arī izmantosim Viņa ielūgumu, kas izteikts mums visiem: “Ņemiet un ēdiet!” Tas ir vajadzīgs mūsu svētumam, mūsu dvēseļu pestīšanai, tas ir vajadzīgs, lai mēs nekad neatteiktos no savas ticības, lai ticība būtu pirmajā vietā gan mūsu, gan arī nākamo paaudžu dzīvē. Āmen.”

Sagatavoja Genovefa KALVIŠA