“Hosanna Dāvida Dēlam! Svētīgs, kas nāk Kunga vārdā!” — tā gavilēja tauta, sagaidot Jēzu Kristu Jeruzalemē, liekot zem Viņa kājām savas drēbes un palmu zarus. Katru gadu mēs ne tikai atceramies, bet arī paši piedzīvojam šo notikumu, iedami uz dievnamu Pūpolu jeb Kunga Ciešanu svētdienā, lai pasvētītu pūpolus un piedalītos procesijā. Mūs arī bieži vien pārņem prieks, svinīguma sajūta, jo taču pavisam drīz, pēc nedēļas, svinēsim Lieldienas! Tomēr nē... Priecāties vēl ir par agru. Dievkalpojuma laikā skan Kristus Ciešanu apraksts... Pareizi, priekšā taču vēl ir Lielā Piektdiena — klusuma, pārdomu, gavēšanas, lūgšanu diena. Kārtējo reizi būs jādzird, kā pūlī ļaudis skandina: “Sit viņu krustā! Sit viņu krustā!” Bet neaizmirsīsim, ka viņi bija tie paši cilvēki, kas tikai pirms kāda laika dziedāja “Hosanna”.
Kas notiek? Kāpēc mēs esam tik nepastāvīgi? Kāpēc tikai lielākajos svētkos baznīcas ir pārpildītas un tad gada garumā viens otrs dievnams ir pustukšs? Vai tajā visā ir vainojams cilvēka vājums, lepnums, egoisms, slinkums, mīlestības trūkums, mazticība? Varbūt mums pietrūkst gribasspēka, lai aptuveni pusotru stundu nedēļā (svētdienās un svētku dienās) veltītu Dievam un savas dvēseles izaugsmei? Jā, praktizēt savu ticību nav tik vienkārši, droši vien tāpēc daudzi iet vieglāko ceļu, kurš ne vienmēr ir tas pareizākais. Lai izvēlētos pareizo virzienu, mums visiem ir vajadzīgs atgriešanās, atjaunošanās gars. Kur to iegūt? Pie Kristus.
Tieši Klusās nedēļas Liturģija mūs īpaši tuvina pašam Dievam, liek mums piedzīvot Lieldienu noslēpumu un gūt prieku, optimismu, spēku un jēgu savai dzīvei.
Lielās Ceturtdienas rītā visi draudžu priesteri un laji dodas uz dzimto diecēžu katedrālēm, lai kopā ar savu bīskapu ņemtu dalību tā sauktajā Hrizmas svētajā Misē, kuras laikā tiek svētītas eļļas Baznīcas vajadzībām. Arī šogad pēc iespējas kuplākā skaitā Lielās Ceturtdienas agrajās rīta stundās dosimies uz Rēzeknes Jēzus Sirds katedrāli, lai parādītu vienotību ar savu bīskapu Jāni Buli, bet caur viņu — ar visu Baznīcu, un stiprinātu viens otru ticībā! Tās pašas dienas vakarā draudzes mēdz pulcēties savos dievnamos, lai piedalītos Pēdējo Vakariņu svētajā Misē, izjustu prieku par Priesterības un Vissvētākā Altāra sakramentu iedibināšanu, dalītos savstarpējā mīlestībā un piedzīvotu Kristus apcietināšanu. Dievnamos pārstāj skanēt zvani un ērģeles. Iestājas saviļņojošs miers.
Nodevība. Cietums. Tiesa. Krustaceļš. Nāve...
Lielā Piektdiena — Pestītāja nāves diena. Viss apstājas, apklust... Kungs ir paņemts no mums. Raud un vaimanā debesis un zeme. Šajā dienā netiek svinēta svētā Mise, dievlūdzēji stingrāk gavē, piedalās Krustaceļos, kas jau tradicionāli tiek rīkoti pa pilsētu un ciematu ielām. Māte Baznīca mūs aicina uz dievkalpojumu, kura laikā vēlreiz lasa Kristus Ciešanu aprakstu, lūdzas par visiem cilvēkiem, pagodina krustu, pārdomā Kunga nāvi pie Viņa kapa...
Kaps. Vai tās ir beigas? Noteikti nav!
Kaut arī Lielajā Sestdienā ticīgie vēl turpina lūgties pie Pestītāja kapa, tomēr jau šīs pašas dienas vēlā vakarā sākas Kristus Augšāmcelšanās — vislielāko kristiešu svētku vigilijas dievkalpojums. Uguns svētīšana un ienešana baznīcā, svinīgi dziedājumi, vairāki lasījumi no Vecās un Jaunās Derības, priecīgs Alleluja. Zvanu un ērģeļu ieskandināšana, ūdens svētīšana, Kristības sakramenta piešķiršana un solīju-mu atjaunošana — tas viss liek mums mosties no “garīgā miega”, atjaunoties garā un, piedaloties svinīgajā Kunga Aug-šāmcelšanās svētku procesijā, dziedot tradicionālo “Priecīga mums ir šī diena”, piedzīvot patiesu, gaišu prieku un tajā dalīties ar visu pasauli: “Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi ir augšāmcēlies! Viņš ir dzīvs! Mēs esam dzīvi un nekad nemirsim! Nāve, grēks, tumsības spēki ir uzvarēti! Alleluja!”
Ja Kristus nebūtu augšāmcēlies, mūsu ticībai nebūtu nozīmes (sal. 1 Kor 15, 17). Bet Viņš parādījās saviem mācekļiem, joprojām būdams klātesošs mūsu sirdīs, mūsu vidū. Viņš dzīvoja, dzīvo un dzīvos mūžīgi! Vēl vairāk — Viņš apsolīja, ka arī mēs, neskatoties uz mūsu ticēšanu vai neticēšanu, piedzīvosim augšāmcelšanos laiku beigās. Uz to mēs ceram un gaidām. Kristus Augšāmcelšanās ir noslēpums, kuru mēs nespēsim izprast līdz galam. Bet reizē šis fakts ir reāls un dod mums tik lielu prieku, ka mēs priecājamies un svinam šos svētkus ne divas (Pirmās un Otrās Lieldienas), pat ne astoņas (Lieldienu oktāva, kas beidzas Baltajā jeb Kunga žēlsirdības svētdienā), bet veselas piecdesmit dienas līdz pat Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem! Priecājamies, ka šogad Lieldienas varam svinēt reizē ar brāļiem un māsām no citām konfesijām. Tas ir kārtējais aicinājums mums visiem — apvienoties, mīlēt vienam otru.
Kristus ir augšāmcēlies kā pirmais no mirušajiem (sal. 1 Kor 15, 20) — tā ir viena no mūsu ticības pamatpatiesībām, kas atšķir mūs no citām reliģijām. Bet kas tad īsti notika ar Kristus miesu pēc tās guldīšanas kapā? Svētie Raksti uz šo jautājumu atbild īsi: “Dievs piecēla Kristu no mirušajiem” (sal. Apd 2,32; 3,15; 4,10; 10,40) vai Kungs ir augšāmcēlies” (sal. Lk 24, 34). Arī Baznīca, apliecinot savu ticību, saka: “Trešajā dienā augšāmcēlies”. Šim notikumam nebija aculiecinieku. Kungs to paveica savā dievišķajā spēkā. Mācekļi atrada kapu tukšu un satikās ar Jēzu, kas jau bija augšāmcēlies. Pats augšāmcelšanās moments ir mistērija, kuru nespēs attēlot neviens, pat visapdāvinātākais mākslinieks, tēlnieks vai režisors. Bet skaidrs ir tas, ka Kunga augšāmcelšanās notikumam ir izņēmuma raksturs. Tā nav tikai miesas reanimācija vai atgriešanās cilvēka miesā, kura atkal piedzīvotu nāvi. Tas ir cits dzīvošanas veids, kur vairs nav vietas nāvei (sal. Rom 6, 9-10; Atkl l, 17-18). Tā ir dzīve tajā pašā, bet reizē pārveidotajā miesā. Kopš augšāmcelšanās brīža Kristus cilvēciskā daba tika pagodināta ar nemirstību.
Jaunā Derība apgalvo, ka arī visi kristieši jau tagad, šajā dzīvē, ņem dalību Pestītāja nāvē un augšāmcelšanās (sal. Kol 2, 12; 3, 1; Ef 2, 6). Caur Kristības sakramentu un savu ticību kristietis vienojas ar Kristu, kas ir augšāmcēlies, kā arī ņem dalību Viņa uzvarā pār nāvi. Tātad redzam, ka Kristības sakramentam ir cieša saistība ar Kunga Augšāmcelšanās svētkiem. Tāpēc šis sakraments jau kopš kristietības sākumiem ir iekļauts Lieldienu vigilijas svinēšanā. Bērniņš vai pieaugušais caur Kristību piedzimst jaunai dzīvei. Šī dzīve tomēr pa-liek apslēpta ar Kristu Dievā (sal. Kol 3. 3), bet “mēs zinām, ka no nāves esam pārgājuši dzīvībā, ja mīlam brāļus, kas nemīl, tas paliek nāvē” (1 Jņ 3, 14). Par cilvēka garīgo augšāmcelšanos kopā ar Kungu sevišķi liecina viņa mīlestība uz līdzcilvēkiem, it īpaši “ienaidniekiem”. Mīlēt ir grūti, bet iespējami. Cik nepieciešama ir nesavtīgā, patiesā mīlestība mūsdienu pasaulei, sabiedrībai, ģimenei, katram cilvēkam!
Cienījamie lasītāji! Centīsimies visai nopietni rūpēties par savu garīgo dzīvi, sevišķi domāsim par saviem bērniem — Latvijas un visas pasaules nākotni. Jo tieši tagad ir žēlastības laiks, tieši tagad ir pestīšanas diena! Nekad neatliksim šos jautājumus uz rītdienu. Darīsim visu, lai Evaņģēlija mācība tiktu sludināta ne tikai dievnamos, bet arī skolās, pansionātos, mūsu mājās! Lai šī gada Lieldienas liek mums pārdomāt savu rīcību un no jauna piedzīvot atgriešanās žēlastību! Lai mūsu Kungs Jēzus Kristus, kurš patiesi ir augšāmcēlies, valda mūsu sirdīs, ģimenēs, visā pasaulē!
Andrupenes draudzes prāvests
Mihails SIVICKIS
