Aglona ir viena no tām īpašajām vietām, kur varam nojaust, ko Dievs vēlas dāvāt cilvēkiem caur Dievmātes aizbildniecību. Šeit atkarībā no mūsu sirds atvērtības varam sadzirdēt mūsu Debesu Mātes balsi un Viņas aicinājumu atgriezties uz pestīšanas ceļa. Mūsu Aglonas Māte vēlas, lai mēs Viņas svētvietā sajustu, ka Dievs ir visdziļākais mūsu dzīves pamats.
Katru gadu lielos Māras zemes Karalienes svētkus Aglonā apmeklē vairāki simti tūkstošu svētceļnieku. Un pamatoti rodas jautājums — kāpēc?
Domājams, ka lielākā daļa šeit ierodas ar mērķi caur Mariju satikt Jēzu, dziļāk Viņu iepazīt, ciešāk ar Viņu vienoties. Protams, viņu vidū sastapsim dažādu ticības pakāpju cilvēkus. Vieni katru dienu dzīvo vienotībā ar savu Pestītāju, atvēlot Viņam pirmo vietu. Citi ir mazāk pieredzējuši kristieši. Vēl citi Dieva meklējumus varbūt uzsākuši pavisam nesen. Kā liecina pieredze, nav mazums arī to, kuri savā ticības izaugsmē apstājušies sākumskolēnu līmenī un uzskata, ka kādreiz bērnībā gūtās katehisma patiesības ir pietiekama barība dvēselei līdz kapa malai. Ir vēl arī remdenie tradīciju un paražu ievērotāji. Netrūkst līdzskrējēju, ziņkārīgo un izklaidi meklējošo.
Padomāsim un izvērtēsim, kurai kategorijai piederu tieši Es.
Lai atdzimtu Kristū caur Mariju
Ticība ir dzīva, dinamiska, tā vai nu pieaug, vai iet mazumā, bet nekad nestāv uz vietas. Vai mana ticība pieaug? Dievs vēlas, lai mēs katrs sasniegtu ticības dziļumu, tāpēc var pakļaut cilvēku diezgan smagiem pārbaudījumiem. Marija, kurai zemes dzīves laikā bijis tik daudz ticības pārbaudījumu, nepārtraukti sacīja: “Kungs, lai notiek Tavs prāts!” Bet es? Vai pazemībā pieņemu visu, ko Dievs man sūta? Vai meklēju īstu, glābjošu ticību? Vai esmu lūgšanu cilvēks? Vai saprotu, ka cik lielā mērā lūdzos, tik lielā mērā esmu kristietis? Vai man ir mīļš Rožukronis? Jo iemīļot Rožukroni nozīmē iemīļot Evaņģēliju, Mariju un visas tās lietas, kuras Viņa glabāja un pārdomāja savā sirdī. Lūdzoties Rožukroni, mēs atdarinām savu Debesu Karalieni, pārdomājot Jēzus un Viņa Mātes dzīves noslēpumus.
Tāpat kā daudzi ticīgie, varbūt arī es Aglonā došos pie biktskrēsla, lai izlīgtu ar Dievu. Bet kāda ir mana grēksūdze? Vai es nožēloju grēkus mīlestības uz Jēzu dēļ, lai iepriecinātu Viņu; vai varbūt tāpēc, lai nomierinātu savu sirdsapziņu?
Vai esmu upurgatavs un pazemīgs cilvēks? Vai bez kurnēšanas pieņemu neērtības, ciešanas, pārdzīvojumus, atteikšanos, sevis aizliegšanu, par ko neviens neuzzina? Vai man raksturīgas apceres klusumā?
Tādi noteikti ir tie, kuri 13. un 14. augusta naktī Dieva mīlestības dēļ atsakās no miega un piedalās vigilijas nakts dievkalpojumos un Vs. Sakramen- ta adorācijā, kuri mēro simtiem kilometru kājām, paciešot nogurumu un ceļa grūtības, kuri ar sirdi un dvēseli izdzīvo Jēzus ciešanas Tautas Krustaceļā, Viņa glābjošo upuri un reālo klātbūtni sv. Misēs.
Bet cik svarīga sv. Mise ir man? Vai es tajā piedalos cienīgi? Vai varbūt manā Euharistijas svinēšanā jau iezadzies ieraduma un paviršības spēks, kas ir tik kaitīgs ticībai? Vai es uzmanīgi ieklausos Svēto Rakstu lasījumos, caur ko Dievs atklāj sevi cilvēkiem? Vai saprotu, ka Evaņģēlijā ir klāt dzīvais Dievs, kurš uzrunā tieši mani?
Marija 30 gadus pastāvīgi tvēra sava Dēla domas, vēlmes, gribu, tā pamazām kļūdama arvien ciešāk vienota ar Viņu. Arī man, tāpat kā Marijai, jātver Jēzus domas un vēlmes, uzmanīgi ieklausoties Svētajos Rakstos un tos apcerot, lai ar Dieva gribu piepildītu savu dzīvi.
Un kā es pieņemu Jēzus Miesu svētajā Komūnijā? Cik dzīvi es ticu tam, ka uz manām lūpām tajā brīdī ir pats Dievs, kurš ienāk manā sirdī, ka es nupat esmu pieskāries neizdibināmam, varenam un majestātiskam noslēpumam? Manas lūpas, kas pieņem Jēzu, vienmēr ir netīras. Cik reižu tās izrunājušas ļaunus vārdus, otram cilvēkam svētības vietā nesušas sāpes? Aglonā apņemsimies lūgt Mariju, kura vienmēr ir bijusi tīra un bezvainīga, lai Viņa “pieņem” Kunga Miesu mūsu vietā.
Dievam vajadzīga mūsu uzticība un atdošanās. Cik tuvu es ļauju Jēzum sevi pievilkt klāt? Lai nonāktu uz ceļa, kas ved uz glābšanu, mums vajadzīga dievišķā vadība. Vai es atveru savu sirdi un ļauju Svētā Gara ugunij sevi pārveidot? Vajadzīgs tikai mans: “Jā!” vienotībā ar Marijas: “Jā!”, un Svētais Gars darbosies, lai manī piepildītos Dieva griba. Tad katrs no mums piedzīvos to pašu, ko apustuļi kopā ar Mariju piedzīvoja Vasarsvētkos, un mūsu dzīve kļūs bezgrēcīgāka, svētāka, piepildītāka ar mieru un prieku.
Tradīcija, ieraduma spēks
Pirms pāris gadiem biju lieciniece šādam atgadījumam Aglonā. 15. augusta galvenā sv. Mise sakrālajā laukumā tuvojās nobeigumam, ticīgajiem tika izdalīta sv. Komūnija, kad izdzirdēju netālu stāvošās, padzīvojušās sievietes diezgan skaļo uzsaucienu: “Kurp tad tu tā drāzies ar pilniem ūdenstraukiem?” Šajā dievkalpojumā jau nez kuro reizi tiku atrauta no Svēto Rakstu un sprediķa klausīšanās, no lūgšanām un iedziļināšanās sv. Mises upurī blakusstāvētāju skaļo sarunu dēļ. Neviļus nācās noklausīties vēl vienu. Tā, kura “drāzās” garām, klāstīja savai paziņai, ka nepaspējusi uz sv. Misi, jo gandrīz trīs stundas nostāvējusi rindā, lai tiktu pie “Dievmātes”, tad pusotru stundu — pēc avota ūdens. Vēl vajagot paspēt ieskriet bodītēs, kāds suvenīrs taču jāaizvedot arī mājās.
Prātīgāka izrādījās mana kaimiņiene, kura aizrādīja, ka sv. Mise tomēr esot svarīgāka par garās rindas izstāvēšanu pie “Dievmātes”. Ziedojumu varot nolikt arī pie mazā āra altāra, bet brīnumdarītājas svētbildes priekšā vērtīgāka lūgšana ir bazilikā, kur uzstādīts Vs. Sakraments. Uz to ņiprā skrējēja iebilda, ka tādējādi viņai nāktos atkāpties no tradīcijas, ko viņa svēti ievērojot katru gadu. Bet Mise esot bijusi dzirdama arī rindā stāvētājiem. Tā, lūk: dzirdama... Bet kā tad ir ar Baznīcas baušļa izpildi, kas katolim liek kā pienākumu svētdienās un svētku dienās “cienīgi piedalīties” sv. Misē?
Tā vietā, lai mēs balstītos vienīgi uz Dievu, mēs bieži manipulējam ar Dieva klātbūtnes zīmēm. Ticība ir atbalsta meklēšana vienīgi Dievā pašā, Viņa spēkā un mīlestībā, nevis piesaistīšanās svētbildēm, svētītām lietām, pat ne garīgām dāvanām vai svētajai Komūnijai, nemaz nerunājot par vienkāršu avota ūdeni, kaut arī no Aglonas.
Un kā ir ar mani? Vai es atzīstu, ka viss ir mazsvarīgs, izņemot Dievu? Varbūt arī mana piedalīšanās sv. Misē ir vienīgi formalitāte, ieradums, tradīcija? Bet tajā taču Kristus atkārto savu Golgātas upuri, tikai bezasiņu veidā. Un kāda ir mana lūgšana? Vai tā man ir vitālas nozīmes nepieciešamība dvēselei, vai tikai ārēja darbība?
Sv. apustulis Jānis uzsver, ka ļaunāks par grēku ir garīgais remdenums, garīgā vienaldzība. Atklāsmes grāmatā lasām: “Bet tā kā tu neesi ne auksts, ne karsts, bet remdens, Es tevi sākšu izmest no savas mutes” (Atkl. 3,16). Dievam nav pieņemama mana remdenība, Viņš nevar mani tādu paciest. Man jāizdara izvēle: jākļūst vai nu labākam, vai arī... sliktākam, vai nu Gaismas, vai arī tumsas bērnam — vidusceļa nav.
Dzīve liecina, ka šī dvēseles slimība kā drausmīga sērga iespiedusies cilvēku vidū un sagādā tai ļoti lielus zaudējumus. Varbūt arī es esmu pilnīgi apmierināts ar saviem sasniegumiem garīgajā dzīvē? Vai savā pašapmierinātībā es redzu savus garīgos trūkumus un nepilnības?
Vai arī man negadās bez sirdsapziņas pārmetumiem baznīcas apmeklēšanu apvienot ar skaudību un aprunāšanu, grēksūdzi — ar nepārtrauktiem strīdiem ģimenē, svēto Komūniju — ar netaisnību un meliem ikdienas dzīvē? Vai man nav raksturīga tāda garīgā remdenuma pazīme kā vājas zināšanas ticības lietās un nevēlēšanās tās dziļāk un plašāk iepazīt? Vai sprediķa laikā es uzmanīgi ieklausos priestera vārdos, vai arī nemaz nedzirdu, ko viņš runā? Varbūt arī gavēnis man šķiet nevajadzīgs aizspriedums?
Vienaldzīgais nekad nesaka, ka viņš ir neticīgs. Nē, viņš apgalvo: “Es taču ticu Dievam, es nekad neaizliedzos savas ticības; es gribu, lai pēc nāves mani apbedītu katoļu kapos un pavadītu priesteris.” Jā, mēs it kā ticam Dievam, gribam nonākt debesīs, bet negribam visu savu dzīvi pakļaut Dieva gribai, Dieva likumiem. Kamēr mēs dzīvojam, Dievs ir žēlsirdīgs, bet pēc mūsu nāves Viņš mums būs tikai taisnīgs. Kaut arī man sava mūža beigās nenāktos dzirdēt Jēzu sakām: “Es nezinu, no kurienes tu esi, atkāpies no manis, ļauna darītāj!”
Jēzus Kristus mums norāda līdzekli stāvokļa labošanai: “Tos, ko mīlu, Es pārbaudu un pārmācu. Tad nu kļūsti dedzīgs un gandari! Lūk, Es stāvu un klauvēju.” (Atkl. 3, 19 - 20).
Tas, kura ticības izaugsmes rati iestiguši inertuma dangā, Dieva darbam nav derīgs, jo viņa kalpošana ir bez dzīvības. Un tā jau ir dvēseles traģēdija.
Lai apmierinātu ziņkāri, izklaidētos
Vai jums kādreiz ir nācies noskatīties 15. augusta galvenās sv. Mises translāciju LTV no Aglonas? Ja ir, tad jūs noteikti ievērojāt, ka pa sakrālā laukuma ietvēm visos virzienos nepārtraukti plūst gājēju straumes. It kā tas būtu parks, kāda izklaides, pa- staigu vieta, nevis svētvieta, kur notiek vissvarīgākais dievkalpojums. Dievmātes svētkos Aglonas bazilikas sakrālais laukums vairākkārt kļūst par dievkalpojuma vietu. Un tur jāievēro tāda pati kārtība kā baznīcā. Ļaužu masveida pulcēšanās vietā katram jābūt vēl atbildīgākam par savu uzvedību, lai netraucētu citus.
Bet vai tiešām šie visi šurpu un turpu klīstošie ieradušies tikai apmierināt savu ziņkāri, patīkami pavadīt laiku un gar Dievu viņiem nav nekādas daļas? Protams, netrūkst arī tādu. Tomēr — vai arī man, ticīgajam, nav gadījies sv. Mises laikā kļūt par šādu ziņķārīgo, patīkamu izklaidi meklējošo? Vai, sākoties dievkalpojumam, es izslēdzu savu mobilo telefonu? Bet varbūt man svarīgāk ir satikties un parunāties ar kādu sen neredzētu draugu, radinieku vai paziņu? Vai Dieva Vārdu klausīšanās vietā man nav patīkamāka tērzēšana, neņemot vērā citu dievlūdzēju intereses? Un kurp es tā steidzos, kad sākas Euharistiskā procesija? Vai tiešām pagodināt zem maizes zīmes apslēpto Kristu monstrancē? Bet varbūt apmierināt savu ziņkāri par augstajiem viesiem, viņu tērpiem?
Mums katram būtu jāizsver — kādi kristieši mēs esam. Vai ar savu dzīvi, savu rīcību mēs sludinām Kristu tādā mērā, ka neticīgais, tas, kurš vēl nepazīst Dievu, varētu sacīt: “Jā, arī es Viņu gribu iepazīt!” Diemžēl daudzi fakti liecina par pretējo. Nu, kaut vai sakrālā laukuma piegružotā teritorija pēc lielā Tautas Krustaceļa. Ja jums gadījās to redzēt nākamā rīta agrā stundā, pirms daudzie brīvprātīgie palīgi nav paspējuši visu sakopt, jūs varat secināt: te nemaz nav labāk kā pēc roka festivāla Ventspilī vai “Jaunā Viļņa” konkursa Jūrmalā, kur ālējušies alkohola un narkotiku apdullinātie.
Dievs, protams, mūs mīl un pieņem tādus, kādi esam. Taču Viņš negrib, lai mēs tādi arī paliktu. Citādi Viņš nebūtu mūsu pestīšanas dēļ miris uz krusta.
Neviens cilvēks nespēj pats sevi labot. Jēzus ir mūsu vienīgā iespēja un cerība. Sauksim uz Kungu psalmista vārdiem: “Dievs, nestāvi tālu prom no manis, mans Dievs, jel steidzies man palīgā!” (Ps.70).
Mīļā mūsu Debesu Māte, māci savus zemes bērnus iet Dieva Dēla pēdās!
Genovefa KALVIŠA
