Jau sen mēģināju apjaust, kāpēc cilvēki iet svētceļojumos. Mērot tālu ceļu kājām, pārvarēt fiziskās sāpes, būt tālu no ierastās ikdienas un burzmas, lai sasniegtu galamērķi — svētvietu. Šovasar man radās iespēja uzzināt, ko cilvēkiem nozīmē uzņemties svētceļojumu, pārbaudīt arī savus spēkus.
Kā jau katru gadu, arī šogad daudzi kristieši piedalījās svētceļojumā uz Aglonas baziliku pie Svētās Dievmātes. Ar pilsētas prāvesta Eduarda Voroņecka svētību, uzsverot, ka tā nav nekāda vienkāršā pastaiga, bet laiks, kad katrs var padomāt par savu dzīvi, no Krāslavas Sv. Ludviķa baznīcas 11. augusta rītā izgāja arī mūsu svētceļnieku grupa. Kopā bijām 47 cilvēki vecumā no 8 līdz 47 gadiem, tie bija ne tikai krāslavieši, bet arī daugavpilieši un rēzeknieši. Daudziem tas bija pirmais svētceļojums viņu dzīvē, tāpēc bija īpašs, nozīmēja daudz.
Svētceļojums bija labi organizēts: padomāts par labām naktsmājām, ēdienu, rūpīgi izstrādāts maršruts un svētceļojuma aktivitāšu programma. To rīkot uzņēmās divas jaunietes — Solvita Kivliņa un Anna Kačāne. Abas jau vairākus gadus organizē svētceļojumus, arī šī gada augustā atrada brīvu laiku, lai palīdzētu izdarīt visu nepieciešamo svētceļojumam uz Aglonu. Meitenes bija ļoti saprotošas un zinošas, sniedza palīdzību un atbalstu ikvienam, kam bija nepieciešams. Kad grūti bija iet, mēs sadevāmies rokās, un, viņu uzmundrināti, gājām tālāk.
Mūsu grupas garīgais vadītājs bija seminārists no Varakļānu draudzes Arturs Mozga. Andrupenes prāvesta Mihaila Sivicka un Krāslavas prāvesta Edvarda Voroņecka atbalstīts, viņš ir praksē Krāslavas katoļu baznīcā un piekrita vadīt svētceļojumu, iegūstot labu pieredzi izvēlētajā profesijā. Arturs pastāstīja, ka arī viņam tas ir pirmais svētceļojums, kura laikā viņš cer iegūt vērtīgu pieredzi, kontaktējoties ar cilvēkiem, it īpaši ar jauniešiem.
„Man bija nepieciešams dialogs ar cilvēkiem. No šī svētceļojuma es mācos uzrunāt cilvēkus kā nākamais priesteris, mēģinu palīdzēt viņiem pārvarēt grūtības un garīgi noskaņoties svētceļojumam,” paskaidroja Arturs. Rast kopīgu valodu nebija grūti, jo Arturs pats ir tikai 21 gadu vecs, bet vairākums gājēju uz Aglonu bija jaunieši. Viņš atzina, ka mūsdienu jauniešiem ir grūti, jo pastāv daudz iespēju un alternatīvu, kā pavadīt savu brīvo laiku, tāpēc ir vajadzīgs „gans”, kas parādītu īsto ceļu.
Arturs paskaidroja, ka svētceļojums: tas ir īpašs meditācijas, lūgšanas un pārbaudījumu savienojums, kura laikā cilvēkam ir iespēja individuāli vai kopīgi apcerēt un apdomāt ticības patiesības, dzīves jēgu un mērķi, uz ko mēs tiecamies. Mūsu grupas mērķis — pārvarēt grūtības triju dienu laikā un, Dievmāti aizlūdzot, pārdomāt, kādu lomu mūsu dzīvē ieņem draudzība un mīlestība.
Uz jautājumu — kas cilvēkus mudina piedalīties svētceļojumos — Arturs atbildēja:”Ar savu svētceļojumu katrs var izlūgt to, ko visvairāk vēlas. Tas ir kā upuris Dievam. To var salīdzināt ar ceļazīmi, ko izskaidro kā paļāvību Dievam”.
Es vaicāju, kas jādara, lai mūsu lūgšanas tiktu uzklausītas, un atbilde bija tik vienkārša un patiesa: „ Lai lūgšana piepildītos, jālūdzas no visas sirds!”
Beidzot mūsu grupas garīgais vadītājs novēlēja visiem svētceļniekiem: ”Lai tie, kas meklē, atrod to ar Aglonas Dievmātes palīdzību!”
Kopā pavadījām 5 dienas, veicām vairāk kā 80 kilometrus, taču, salīdzinot ar citām svētceļnieku grupām, piemēram, no Liepājas, kas veica 470 kilometrus, tas šķita tīrais nieks.
Nesām arī simboliku, lai apzīmētu savu grupu. Tie bija krusts un karogs ar uzrakstu: „Dieva mīla, nāc!” Tas kļuva par mūsu moto. Aiznesām arī kastīti ar mūsu pateicības vārdiem un aizlūgumiem Aglonas Dievmātei.
Pirmajā dienā veicām apmēram 35 kilometrus līdz Dagdai. Saule karsēja. Tas bija īsts pārbaudījums mūsu kājām, tomēr kopīgais grupas garastāvoklis palīdzēja veikt ceļu ar godu. Mūsu “ieroči” bija rožukronis, slavas dziesmas un lūgšanas Dievam un Dievmātei, tāpēc iet bija daudz vieglāk. Tāpat pateicības vārdus lūgšanās izteicām Dievam par tiem cilvēkiem, kas veldzēja mūs, piedāvājot ūdeni un novēlot vieglu un laimīgu ceļu. Tika sarīkota arī klusēšanas pusstunda, kas nākamajā dienā ilga pat vairākas stundas, kad svētceļotāji ejot sarunājās tikai ar Dievu un Svēto Mariju. Tas bija laiks pārdomām un savu domu sakārtošanai.
Otrajā dienā piedalījāmies rīta dievkalpojumā Dagdas baznīcā. 12. augustā jau veicām mazāk kilometru, un dienas galamērķis bija Andrupene, kur varējām apskatīt Andrupenes baznīcu un piedalīties dievkalpojumā. Vakarā organizatores sarīkoja lekciju par jauniešu attiecībām, par ko var uzzināt interneta adresē: ttp://www.istamilestibagaida.lv , un par kustību „Youth defence” Īrijā. Par līdzīgu kustību Latvijā pastāstīja vieslektore Anita Sosna, kas pārstāvēja kustību „Par dzīvību”, kuras tēma bija abortu iznīcinošā ietekme uz cilvēkiem, arī par to var uzzināt ko vairāk internetā: http://www.prolife.lv . Katru vakaru svētceļotāji dalījās iespaidiem par pavadīto dienu.
Nākamajā dienā mēs sastapām vairākas svētceļnieku grupas, kas lika noprast, ka Aglona jau tuvojas. 13. augustā mēs beidzot sasniedzām savu mērķi un ienācām Aglonā. Sajūta bija neaprakstāma! Protams, ka katram šis ceļojums nozīmēja ko savu, dziļi personisku. Kāds izteicās: “Šīs sajūtas dēļ bija vērts iet!” Ar to viss ir pateikts, jo bez šīm grūtībām, ar ko nākas sastapties svētceļotājam, šīs sajūtas un tik spēcīgas garīgās tuvības ar Dievu nebūtu.
14. augustā notika svētceļotāju grupu prezentācijas. Visus sveica arī kardināls Jānis Pujats. Bet vakara kulminācija, bez šaubām, bija Krustaceļš, kad tūkstošiem svecīšu gaismiņu iedegās laukumā ap baznīcu. Tas bija iespaidīgi! Notika arī brīnišķīga adorācija Aglonas bazilikā ar slavas dziesmām mūsu Kungam un Dievmātei.
15. augustā plkst. 12 norisinājās svētku galvenā sv. Mise, litānija Dievmātei un Euharistiskā procesija. Mūsu svētceļnieku vidū bija arī četras meitenes - Viktorija Baranovska, Anita Kivliņa, Aija Uzula un Iveta Uzula — no bērnu un jauniešu kora, kuras dziedāja kopkorī pie Aglonas bazilikas.
Tā beidzās mūsu svētceļojums, no kura noteikti daudz ieguvām. Tagad zinu, ka, esot svētceļojumā, cilvēks garīgi izaug, tas ļauj pārdomāt daudzas lietas savā dzīvē, ko mēs darām nepareizi, kas bieži sāpina Dievu un apkārtējos cilvēkus. Ikdienas steigā mēs aizmirstam ieklausīties tajā, ko no mums vēlas Dievs. Mēs neaizdomājamies par galveno, par svarīgākajiem jautājumiem savā dzīvē. Pavadot dienas svētceļojumā, var sakārtot savas domas, varbūt pat pieņemt kādu svarīgu lēmumu savā dzīvē.
Daudzi, kas kļuva par svētceļotājiem pirmo reizi, izteica vēlmi iet arī nākamgad. Tika pārrunāti jauni iespējamie maršruti līdz Aglonai un idejas, kā padarīt svētceļojumu interesantāku, tāpēc tiek gaidīti jauni, aktīvi cilvēki, kas būtu ar mieru piedalīties svētceļojumu organizēšanā.
Ilona RACIŅA
