5. augustā Rēzeknes Jēzus Sirds katedrālē V.E. bīskaps Jānis Bulis iesvētīja par priesteriem trīs diakonus — Jāni Beču (Ciskādu draudze), Antonu Prikuli (Rēzeknes Sāpju Dievmātes draudze) un Māri Laurecki (Rēzeknes Jēzus Sirds draudze).
Pērnā gada vasarā Rīgas Teoloģijas institūta 4. kursa students Māris Laureckis bija praksē Krāslavas draudzē. Bet šogad augusta pēdējā svētdienā jaunais dvēseļu gans vadīja šeit draudzes patrona sv. Ludviga godam veltīto sv. Misi, klātesošajiem deva savu jaunpriestera svētību, uzliekot rokas, kā arī atbildēja uz laikraksta “Ezerzeme” ārštata korespondentes jautājumiem.
— Kādas sajūtas ir jauniesvētītājam priesterim, kurš Kristus vārdā un kopā ar Kristu pirmoreiz pielieto viņam piešķirto varu pārvērst maizi un vīnu Kristus Miesā un Asinīs, pirmoreiz paceļ svētībai roku un izsaka absolūcijas vārdus, piedodot grēkus?
— Protams, tīri cilvēciski esi uztraucies. Tomēr sajūtas vārdos grūti izskaidrot, jo reizē arī brīnies, cik lielas lietas Dievs dara mūsu vidū. Tas ir vienreizēji, pārsteidzoši, cik lielu varu Dievs nodod vienkārša cilvēka rokās. To grūti izprast, vari tikai apbrīnot Dieva darbus.
— Jums bija dota iespēja veselu gadu pārbaudīt sevi, kalpojot par diakonu. Vai pārliecinājāties, ka neesat kļūdījies savā paaicinājumā?
— Jā. Jūtos priecīgs un laimīgs, jo esmu atradis īsto vietu, kur varu kalpot Dievam un cilvēkiem.
— Priesteriskā vara tiek dota Dieva izredzētajiem. Kad un kādā veidā jūs sajutāt paaicinājumu uz priesterību?
— Īpašs moments man bija 2000. gada 23. aprīlī — Lieldienās. Šajā jubilejas gada dienā sirsnīgi izsūdzēju grēkus. Pēc svētās Komūnijas pieņemšanas radās tāda iekšēja doma, sajūta, ka man jāiet mācīties uz Garīgo semināru. Taču līdz šai atziņai, protams, bija noiets sagatavošanas ceļa posms. Tā bija mūsu katoliskā ģimene, kura iesēja labo ticības sēklu. Katru svētdienu mēs gājām uz baznīcu. Es no 8 vai 9 gadiem piekalpoju pie altāra kā ministrants. Droši vien jau toreiz, vai varbūt pat agrāk dievišķās liesmas dzirksts iekrita manā sirdī. Runājot par senčiem, jāsaka, ka konkrēti vecmāmiņas bija man labs ticības paraugs. Viņas bieži gāja uz baznīcu, daudz lūdzās. Ģimenes garīgā dzīve, ikdienas lūgšanas, sakramentu regulāra pieņemšana palīdzēja šim aicinājumam attīstīties un beidzot ļāva pieņemt galīgo lēmumu. No mums tiek prasītas šīs konkrētās lietas, un Dievs darbojas tavā dzīvē.
— Ko uzskatāt par svarīgāko, kad uzsāksiet kalpošanu kādā no draudzēm, kur Jūs nominēs bīskaps?
— Viss ir svarīgs, katrs sīkums. Dievam patīk uzticība mazās lietās. Kad tu sakārto mazās lietas, viss notiek arī lielās lietās. Jābūt uzticīgam ikdienas lūgšanā, ikdienas mazajos darbiņos. Tas viss ved uz uzticību kalpojumā lielās lietās.
— Mūsu draudzēs trūkst priesteru. Ko jūs ieteiktu jauniešiem, kuri izjūt vēlmi vest cilvēkus pie Dieva?
— Dievs visos laikos ir aicinājis jauniešus uz šo īpašo kalpojumu, būt dziļākās attiecībās ar Viņu; mūsu dienās daudzi baidās atsaukties balsij, ko viņi sadzird. Es gribu jauniešus iedrošināt nebīties. Ja jau ienāk doma par garīgo kārtu, tad jāsaprot, ka viņam dota liela Dieva žēlastība — aicinājums sekot Viņam. Nevajag no šīs lielās dāvanas atteikties, to vajag pieņemt. Tas nesīs lielu svētību gan viņam pašam, gan draudzei, gan visai Latvijas tautai. Drosmi! Kā ir teicis Jānis Pavils II: nebaidieties, atveriet savu sirdi Dievam; Dievs neko neņem, Viņš tikai dod.
— 13. augusta vigilijas naktī Aglonas bazilika bija jauniešu pilna. Un man radās iespaids, ka viņi daudz labāk nekā mēs — vecākā paaudze — prot atvērt savas sirdis Dievam. Ko vajadzētu, lai vecā un jaunā paaudze labāk sadarbotos, viens no otra mācītos, nevis tikai kritizētu un nosodītu?
— Pirmkārt, vajadzīga labvēlība, vienkāršs cilvēciskums, smaids. Mums visiem kādreiz uznāk kārdinājums nosodīt: lūk, viņš ir tāds un šitāds. Bet vajadzētu uzlūkot otru cilvēku, kā to dara Dievs. Mums jābūt labiem Dieva bērniem un jāpieņem jebkura persona, kura radīta Dieva mīlestības dēļ. Tas ir ļoti grūti — mīlēt katru. Tāpēc mums vajadzīga dievišķā palīdzība, dievišķā mīlestība. Un to varam iegūt caur vienkāršām, konkrētām lietām — katru vakaru visai ģimenei kopā jālūdzas. Tādā veidā ļoti labi nokārtojas attiecības, mēs viens otram veltām laiku. Lūgšana un labvēlība — lūk, divas galvenās prasības, kas palīdz nokārtot attiecības un atvērt sirdis. Kaut vai vienkārši jāpasniedz otram ūdens krūze.
Nedrīkst aizmirst pirmo Dieva bausli — jāmīl Dievs, tad pakāpeniski sakārtosies arī paaudžu attiecības, labāk sapratīsim viens otru.
— Ko jūs gribētu novēlēt Krāslavas draudzes un citiem ticīgajiem?
— Mīliet savu baznīcu. Te Vissvētākajā Sakramentā taču klātesošs ir pats Pestītājs. Neaizmirstiet šo lielo dāvanu. Lūdzieties, kopiet savu dievnamu. Ja lūgšanu talkās un darba talkās iesiet kā viena liela ģimene — būs liels prieks pašiem un citiem. Lai Dievs visus svētī!
— Arī Jums vēlam vajadzīgās Dieva žēlastības, Jaunavas Marijas palīdzību, spēku un izturību jūsu kalpojumā.
Genovefa KALVIŠA
