Katoļi šos svētkus atzīmē 14. septembrī, pareizticīgie — 27. septembrī.
Pareizticīgo svētais moceklis arhibīskaps Fadejs (Uspenskis) par šo svētku vēsturi rakstīja sekojošu.
Šos svētkus Baznīca iedibināja, atceroties Kunga Krusta atrašanu. Šis notikums, kā apraksta vēsturnieki, bija šāds: Konstantīns Lielais, jūtot godbijību pret Kunga Krustu, pateicoties kuram viņš bija guvis daudzas uzvaras, kā pateicību Dievam vēlējās Golgātā uzcelt dievnamu. Šī paša iemesla dēļ 326. gadā, dodoties uz Jeruzalemi, Konstantīna godbijīgā māte Helēna tāpat karsti vēlējās atrast Kunga Krustu.
Pēc ieraduma krustu parasti apraka nāves soda izpildes vietas tuvumā. Tā tika atrasts Kunga Krusts, bet kopā ar to vēl divi krusti. Atrastais Kunga Krusts uzreiz kļuva slavens ar brīnumdarbiem — mirušo augšāmcelšanu, slimo izdziedināšanu.
Kristus krusta koks vairākus gadsimtus bija apslēpts zemē. II gadsimtā pēc imperatora Adriana pavēles vieta, kur atradās Kunga Krusts, tiks pārklāta ar akmeņiem un uz tās saimniekoja pagāni. Šķita, ka Krusts zudis uz mūžiem, bet Pats Dievs to atklāja, kad bija pienācis laiks.
Krusta paaugstināšana, kura atgriešanu it kā nejauši uzsāka cariene Helēna, sakarā ar to, ka To vēlējās redzēt ļoti liels skaits cilvēku, ieguva dziļi nozīmīgu jēgu: tā atgādina, ka Tas Pats, kas uzgāja pār visām debesīm, lai visu piepildītu, pirmāk nonācis pasaules zemajās vietās (Ef. 4, 9-10).
Pagodināsim Kristus Krustu arī ar savas dzīves krusta ceļu, jo, kurš noraida Krustu, tas noraida arī Pašu Kristu.
Genovefa KALVIŠA
