Caur Mariju — pie Jēzus

Marija aizvien ir palīdzējusi cilvēkiem augt kristīgās dzīves svētumā. Viņa māca mūs katru dienu darīt to, kas ir patīkams Jēzus Sirdij.

Pa pilnīgas uzticības uz Vissvētāko Jaunavu Mariju, Viņas mātišķo Bezvainīgo Sirdi ceļu iet Dievmātes mīļotie dēli — Priesteru Mariāņu kongregācijas tēvi. Šodien saruna ar vienu no viņiem — Izvaltas un Borovkas draudzes prāvestu Albertu Cimanovski, MIC.

— Jūs esat ne vien priesteris, bet arī Priesteru Mariāņu kongregācijas tēvs. Tas laikam nozīmē, ka Vissvētākajai Jaunavai Marijai Jūsu dzīvē aizvien ir bijusi īpaša loma.

— Protams. Tāpat kā laicīgajā dzīvē nevar pārvērtēt savas mātes nozīmi, garīgajā dzīvē tā ir Dievmāte. No kā tu esi cēlies? No kā arī Jēzus Kristus, mūsu Atpircējs, ir cēlies?

Māte ir sākums cilvēka dzīvei, tādēļ labi saprotams, ka Dievmāte Marija var būt visas Baznīcas Māte. Kad mācījos Garīgajā seminārā, tēvs Viktors Pentjušs, MIC mani viegli pārliecināja, ka, kļūstot par mariāni, būšu vēl tuvāk Dievam, varēšu vēl labāk palīdzēt Baznīcā cilvēkiem.

Mana mamma stāstīja, ka pāris nedēļu vecumā es esot saslimis ar plaušu karsoni. Tad viņa no Aglonas Dievmātes esot man izlūgusi veselību. Dievmātei ir īpaša loma arī manā paaicinājumā uz priesterību, jo to skaidri apzinājos Šiluvas Dievmātes kapličā Lietuvā.

— Nupat jūs atgriezāties no Mariāņu kongregācijas dibinātāja Staņislava Papčinska beatifikācijas svinībām Liheņā (Polijā). Ar kādiem iespaidiem?

— Iespaidi par Liheņas svētkiem ir ļoti spēcīgi, brīnišķīgi. Tajos piedalījās septiņi kardināli, 45 bīskapi, apmēram 420 priesteru, t. sk. arī četri no Latvijas: Priesteru Mariāņu kongregācijas Latvijas provinciālpriekšnieks Pāvils Zeile, MIC — Rēzeknes dekanāta dekāns, Andris Ševels, MIC — Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests, Rinalds Stankevičs, MIC (tēvs Benedikts) no Viļāniem un es. Beatifikācijas sv. Misē laukumā Liheņas Dievmātes bazilikas priekšā 16. septembrī bija klāt vairāk kā 100 tūkstoši ticīgo, plīvoja to 17 valstu karogi, kurās darbojas mariāņi. Dievkalpojumu vadīja V. Em. kardināls Tarcisio Bertone — Apustuliskā Krēsla valsts sekretārs, kurš ir otrā persona Vatikānā pēc pāvesta.

Bet svinības sākās jau dienu iepriekš. Varenā Liheņas bazilika, kurā ir ap 2500 sēdvietu, sestdienas vakarā bija piepildīta. Kardināls Bertone vadīja Vesperes un lūgšanas par mieru pasaulē, bet Polijas Primass, V. Em. kardināls Jāzeps Glemps — Marijas apelu un sveču profesiju. Tad sekoja sv. Mise par paaicinājumiem uz garīgo kārtu un nakts vigilija.

Svētdien pirms sv. Mises un svinīgā Beatifikācijas rita tika atvērta tēva Staņislava Papčinska lielā bilde uz bazilikas ārsienas. Sekoja mariāņu kongregācijas prezentācija un jaunā svētīgā dzīves apraksts. Staņislavs Papčinskis ir dzimis 1631. gada 18. maijā Podegrodzā. Pēc piāristu un jezuītu skolu beigšanas 1654. gadā viņš iestājās piāristu kongregācijā. 1661. gadā tika iesvētīts par priesteri. Tēvu Papčinski jau 1663. gadā Varšavā pazina ne tikai kā retorikas pasniedzēju, bet arī kā izcilu sprediķotāju un biktstēvu, kurš garīgos padomus sniedza daudzām ievērojamām personām. 1673. gadā viņš nodibināja pirmo mariāņu klosteri Puščā Korabievskā, tagadējā Puščā Mariaņskā. Tēvs Staņislavs bija visā Baznīcā pirmais vīriešu kongregācijas dibinātājs, kurš to veltīja Vissvētās Jaunavas Marijas Bezvainīgajai Ieņemšanai — gandrīz divus gadsimtus pirms šīs dogmas pasludināšanas. Savai kongregācijai viņš saskatīja trīskāršu mērķi: Dievmātes Bezvainīgās Ieņemšanas kulta veicināšana, palīdzības sniegšana dvēselēm šķīstītavā, kā arī pastorālā darbība draudzēs. Kongregācijas pamatlicējs nomira 1701. gada 17. septembrī svētuma slavā Gura Kalvārijā, netālu no Varšavas, kur Pēdējo Vakariņu baznīcā atdusas viņa miesas.

Svētīgais tēvs Papčinskis, MIC, savu godu gaidīja vairāk kā trīssimt gadus. Pirmdien, 17. septembrī, jaunā svētīgā “dzimšanas debesīm” 306. gadadienā pie viņa kapa Gura Kalvārijā, laukumā aiz baznīcas, notika pateicības sv. Mise.

Pēc tam vietējās skolas zālē bija patīkama tikšanās, kur varēja savstarpēji kontaktēties un tuvāk iepazīties visas pasaules mariāņi, kā arī bīskapi; citi lūgtie viesi, vietējie iedzīvotāji. Atmosfēra atgādināja absolventu tikšanos.

— Cik mīļš Jums ir Rožukronis?

— Sākumā šķiet, ka Rožukronis ir visvieglāk iemācāmā lūgšana. Taču patiesībā to ir grūti lūgties. Četras daļas ar apdomāšanu prasa arī laiku — kādas divas stundas. Lūdzoties Rožukroni, kopā ar Dievmāti apceram Viņas un Viņas Dēla dzīvi. Caur šo lūgšanu mēs varam daudz ko lūgt, kā arī pateikties, slavēt Dievu kopā ar Mariju. Lūgties Rožukroni var strādājot, ejot, braucot mašīnā — visur un vienmēr. Tomēr jābūt uzmanīgiem, lai šī svētīgā un skaistā lūgšana nepārvēršas par mehānisku “Esi sveicināta, Marija...” atkārtošanu, bezdomīgu rožukroņa zīlīšu virpināšanu pirkstos. Man, piemēram, katrai desmitei parasti ir savs lūgšanas nodoms. Pirms Rožukroņa lūgšanas jāizvirza konkrēts mērķis. Jādomā arī par katra noslēpuma saturu, piemērojot to savai dzīvei vai to cilvēku dzīvei, par kuriem lūdzamies. Jābūt paļāvībai uz Dieva Apredzību, jo Rožukronis ir saruna ar Dievu caur Mariju.

— Ko Jūs ieteiktu ticīgajai tautai? Kādu vietu mums savā dzīvē būtu jāierāda Dievmātei?

— Ar ko sāku, ar to arī beigšu: kādu vietu tu ierādi savai mātei, būdams labs bērns, tāda tavā garīgajā dzīvē ir arī jāierāda Dievmātei. Ne velti pie Pestītāja krusta Viņa kā garīgā Māte tika novēlēta apustulim Jānim, kurš, pārstāvot nākošo Baznīcu, Viņu arī pieņēma. Caur Mariju mēs varam atrast vistiešāko ceļu uz Viņas Dēla Jēzus mīlošo Sirdi. Un ne tikai Aglonā vai Liheņā, bet ikvienā dievnamā, arī savās mājās, savās dvēselēs. Caur Dievmāti mēs varam nonākt tuvāk pie Dieva. Tas arī ir mūsu dzīves mērķis. Viņa caur Rožukroņa noslēpumiem pamāca, kā šis ceļš ejams.

— Paldies par sarunu.

Genovefa KALVIŠA