Par aizkapa dzīvi

Grāmatas autore svētīgā Fulla Horaka (1909-1993) par darbību Dzimtenes armijā 1944. gadā tika izsūtīta uz Sibīriju, no kurienes Polijā atgriezās tikai 1957. gadā kā invalīde. Kādreiz viņa ir bijusi vienaldzīga ticībā, pat karojusi pret Dievu, drudžaini meklējusi patiesību, uzstādījusi Dievam noteikumus un pieprasījusi zīmi no Debesīm. Pēc daudziem izmisīgu cīņu gadiem viņa saņēma iespēju tiešā veidā kontaktēties ar svētajiem, tajā skaitā ar sv. Magdalēnu Sofiju Baratu, Svētās Sirds ordeņa pamatlicēju, ar beļģu kardinālu Mersjē, ar sv. Terēzi no Bērna Jēzus, ar vācu stigmatiķi Annu Katrīni Emmerihu un daudziem citiem svētajiem. Tie mācīja viņu, kā vajag dzīvot, lai glābtu sevi un palīdzētu citiem sasniegt Debesis.

Nāve

Brīdī, kad dvēsele šķiras no miesas, cilvēks, pat būdams bezsamaņā vai miegā, arī acumirklīgas nāves gadījumā — uz kādu sekundes daļu jūt apziņas uzplaiksnījumu, apzinās pats savu nāvi. Un pat, ja cilvēks ir sagatavojies nāvei, ja ir to vēlējies un pirms tam nav baidījies no tās, izšķirošajā mirklī izjūt ne ar ko nesalīdzināmas šausmas.

Pēc nāves dvēsele stājas Augstākās Taisnības Tiesas priekšā. Vientuļa, neaizsargāta tā gaida taisnīgo spriedumu. Līdz apbedīšanas brīdim dvēsele vēl neattālinās no zemes, tai vēl ir ļauts neizsakāmās ciešanās neredzamai klīst starp cilvēkiem. Palīdzības vienīgā forma un mīlestības vai draudzības apliecinājums, kādu dvēsele gaida no cilvēkiem, ir lūgšana, labie darbi vai kāds tieši tai veltīts upuris. Asaras un skumjas vienīgi apgrūtina dvēseles jau tā smago pārejas posmu.

Vissmagākajām ciešanām dvēsele bieži vien ir pakļauta arī bēru laikā, vispēdējos mirkļos, kad tā vēl ir saistīta ar šo pasauli. Ģimene krīt izmisumā par savu pašas izmisumu, bet radi un paziņas vairāk vai mazāk vienaldzīgi soļo aiz zārka, neviens nedomā par lūgšanu, par klusumu, negrib kaut vai šo gājienu uz kapsētu upurēt par nabaga dvēseli, kas bēdīga, izbijusies klīst viņu vidū. Neviens neliekas zinis, ka tā visu redz, dzird un saprot, un cieš — kā tikai dvēsele var ciest.

No miesas apbedīšanas mirkļa dvēseles saites ar zemi uzreiz pārtrūkst un viņa dodas uz tai nolemto vietu, no kurienes viņai sāksies ceļš uz mūžīgo svētlaimi debesīs vai mūžīgām mokām ellē, vai arī uz mums nezināmu laiku ciešanām šķīstītavā. Jau pirmajā mirklī pēc šķiršanās no miesas dvēsele ir satriekta vai arī iepriecināta, apjaušot jaunās pasaules varenību un milzīgumu — pretstatā visam sīkajam un niecīgajam, ko viņa ir atstājusi. Sajūt arī pēkšņu apskaidrību.

Nolemtā uz šķīstītavu dvēsele jau uzreiz pēc nāves zina, ka viņai vajadzēs gandarīt par visām vainām un atstrādāt visas nolaidības. Un cik viņa ir laimīga, ka varēs! Ar vienu, visaptverošu skatienu dvēsele ierauga savas nolaidības, trūkumus, ļaunprātības un neizmantotās iespējas darīt labu. Saprot, ka šeit priekš sevis tā vairs neko nevar izdarīt. Redz arī to, ka katrs labais darbs, kaut vissīkākais mēģinājums pārvarēt savu samaitāto dabu, kas darīts aiz mīlestības pret Dievu, katrs domas lidojums pie Viņa dvēselei tiks ieskaitīts, atvilkt no parādiem.

Dvēsele pēc nāves saglabā visas garīgās sajūtas. No brīža, kad miesas acis aizveras uz visiem laikiem, uz visiem laikiem atveras dvēseles acis. Pēc nāves dvēselei nav citu lietu, izņemot gara lietas. Tā cieš pat par vismazāko novirzīšanos no Dieva iezīmētā ceļa, pa kuru tai bija jāiet. Tā apzinās un apbrīno Dieva taisnīgumu un, pat smagi ciezdama, nepretojas Viņa spriedumam. Un, ja arī tai pēkšņi pirms laika pavērtos brīvs ceļš uz Debesu priekiem, viņa pati tur neietu, jūtot, ka nav vēl ne pilnīga, ne gatava. Neviens tur nevar un negrib izlikties par to, kas viņš nav, nevar un negrib iegūt kaut ko ar viltu vai formas pēc. Katra dvēsele skaidri apzinās savas pilnības pakāpi un redz to patiesības gaismā.

Šķīstītava

Šķīstītava pastāv. Un kāds briesmīgs pārsteigums ikviena neticīgā cilvēka dvēselei būs viss, ko viņai nāksies sastapt pēc nāves! Cik nelabprāt cilvēks domā par to! Bet to iespējams atvirzīt tikai līdz nāves brīdim. Nezināšana cilvēku neglābs.

Šķīstītavas ciešanu un moku dažādība ir tik liela, ka to nav iespējams aptvert ar prātu. Katrai vainai ir savas, atbilstošas ciešanas.

Visšausmīgākās dvēseles mokas ir ilgas pēc Dieva, kuras tā izjūt pastāvīgi. tas ir tāpat kā metāla skaidiņas nepatvaļīgi tiecas uz tās pievelkošo magnētu.

Šķīstītavu veido neskaitāmi visdažādākie loki. Pirmais un visbriesmīgākais ir Klejošanas loks. Tas ir laiks, kad dvēsele riņķo zemes tuvumā, bet viņai ar to vairs nav nekādu sakaru. Dvēsele neatceras to, kas bijis, nezina, kas to sagaida, tā pazīst tikai kaut kādu dīvainu, mokošu tagadni. Neko nesaprot. Reizēm tā sastop veselus pūļus klejojošu dvēseļu, ar kurām nevar saprasties, no kurām baidās, taču neprot paiet tām garām. Nav ne miera, ne atvieglojuma. Vienīgais, kas dvēselei šeit eksistē, ir apziņa par savu vientulību. Šajā lokā vēl joprojām atrodas daži no nenotiesātajiem Kristus slepkavām.

Arī nākamajā — Tumsības lokā — dvēsele vēl neko nezina par Dievu. Nezina arī to, kas viņu sagaida nākamībā. Toties viņai nepārtraukti visos sīkumos ir jāatceras savas vainas, grēki, maldi, kļūdas un nolaidības. Viņu moka apziņa par savu bezspēcību, jo vairs nav iespējams kaut ko izlabot vai atsaukt atpakaļ. Rūgtuma un žēluma pilns izmisums, pamestības sajūta, pretīgums pret pašas rīcību — šī ir tā nedziestošā uguns, kas viņu moka.

Elkdievības lokā atrodas visi, kuri agrāk bija pārkāpuši pirmo bausli, kuri pirmajā vietā bija turējuši paši sevi vai pasaulīgās lietas. Tagad vēlētos slavēt un godināt patieso Dievu, nevis elkus, taču atmiņā nepārtraukti redz savas kādreizējās aplamās pielūgsmes.

Līdzvainības lokā visvairāk ir tādu, kurus bija vienojusi grēcīga mīlestība un kurus tagad dedzina nožēla un kauns. Neizsakāmi sāpīgs ir Seku apzināšanās loks, jo dvēsele redz, ka katra atkāpšanās no Dieva prasībām atriebjas bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. Vientulības lokā mokās tie, kuri dzīves laikā bija bezjēdzīgi meklējuši troksni, kņadu un izpriecas un kuri nav domājuši par dvēseles vērtībām. Absolūtā vientulībā tagad viņi apdomā šādā veidā pavadīto gadu nožēlojamo tukšumu.

Nemierpilno moku lokā atrodas to cilvēku dvēseles, kuri augstprātības, nicinājuma, egoisma un pievēršanās tikai sev dēļ nebija paveikuši neko labu. Slāpju loks paredzēts tiem, kuri dzīvojuši nešķīstības grēkos, uzdzīvē, novirzēs un izlaidībā.

Svētie Fullai Horakai ir vēl stāstījuši par Pievilto cerību, Atbilstoša gandarījuma, Iedomu, Izsalkuma, Baiļu, Šausmu, Mocību lokiem. Vienīgais un pēdējais Šķīstītavas loks, kurā dvēsele vairs necieš, tikai gaida, ir Neitrālais loks.

Vienas dvēseles te paliek tik ilgi, kamēr atspirgst pēc pārciestajām mokām un pieņemas spēkā, lai pēc tam varētu ieiet pirmajā Debesu lokā. Citas dvēseles, kuras jau ir izpirkušas visas savas vainas, šeit vēl gaida, kamēr uz zemes kāds izlabos to, ko viņas bija noniecinājušas vai pametušas novārtā. Piemēram, šeit ir priesteri, kuri bija necienīgi un pavirši turējuši sv. Mises. Viņiem ir jāgaida, kamēr virs zemes kāds dievbijīgi noturēs sv. Misi par viņiem.

* * *

“Tajā pusē” rēķināts tiks ne tikai pēc tā, ko cilvēks labu vai sliktu darījis, bet arī — vai viņš bija paveicis visu labo, ko dzīves laikā varēja paveikt. Tātad viss, kā dvēselei pietrūks līdz Dieva visaugstākajām prasībām, un viss, kas pārsniegs Viņa vislielāko labvēlību, tai būs jāatgūst vai jāatlīdzina caur šķīstīšanās ciešanām.

Dvēseļu dienā

Gadā ir tāda viena brīnumjauka diena, kad uz diennakti tiek atceltas visas šķīstītavas mokas. Tā ir Dvēseļu diena. Tad visos neskaitāmajos šķīstīšanas lokos iestājas miers un klusums. Dvēseles atpūšas. Dvēseles nemokās. Kā svaiga vēja plūsma tās veldzē Svētceļojošās Baznīcas kopīgā lūgšana. Kāds tas ir atvieglojums! Kāda žēlsirdīga atelpa! Visa kristīgā pasaule vienā lielā līdzjūtības, ilgu un mīlestības uzplūdā lūdz Debesis dāvāt mūžīgās gaismas žēlastību mirušajiem. Dvēseļu dienā pastiprinās garu darbība virs zemes.

Pēc F. Horakas grāmatas “Par aizkapa dzīvi un svēto sadraudzību”

Genovefa KALVIŠA