Ik gadu, sākot ar Adventa pirmo svētdienu, Baznīca, pateicoties svētdienu ciklam un svētkiem, cenšas mums no jauna parādīt Dieva atpestīšanas darbu cilvēces vēsturē, cilvēkos un pasaulē. Tieši tāpēc “adventus”, tātad “atnākšana”.
Dievs nāk pie cilvēka. Tas ir mūsu ticības pamatā. Dzīvojam ticībā, kad atveramies uz “Dieva atnākšanu”, kad paliekam “adventā”. Lūgšana “Kun-ga Eņģelis” mums atgādina, ka Vissvētākā Jaunava Marija bija atvērta uz Dieva atnākšanu, Viņa ievada mūs Adventā.
Jānis Pāvils II
Adventa simboli un tradīcijas
2. decembrī iedegsim pirmo Adventa vainaga svecīti. Aicinājums atgriezties, gavēnis, savienots ar lūgšanu un klusumu Dieva priekšā, žēlastības dāvanu došana — tie ir svarīgākie kristīga cilvēka Adventa laika dzīves elementi. Jēzus Bērniņa gaidīšanas laiks ir dažādu simbolu piepildīts. Viena no visvairāk izplatītākajām zīmēm ir Adventa vainags, ko gatavo no priežu, egļu, tūju vai kadiķu zariņiem un pasvēta baznīcā. Šī tradīcija radās Vācijas austrumos. Kristieši gaismas liturģijas simbolikai piešķīra kristīgu nozīmi. Baznīca iesaka Adventa vainagu rotāt ar četrām svecēm, kuras simbolizē četras Adventa svētdienas, un kuru krāsa līdzinās liturģiskajai krāsai, tātad trīs sveces violetā krāsā un viena rozā (III Adventa svētdienai, kuras vadmotīvs ir “gaudete” — “priecājieties”). Sveces Adventa vainagā var iedegt ģimenes kopējās lūgšanas, kā arī tikšanās un ēdienreižu laikā. XIX gs. beigās, visticamāk Amerikā, radās tradīcija veidot Adventa koku vai celmu (pēc pravietojuma par Jeses celmu). Mūsdienās tā ir izplatīta Rietumeiropā un citur pasaulē. Visbiežāk šādu Adventa celmu izgatavo no zaraina koka vai celma, rotā ar svecēm, zaļiem zariem un sūnām, kas simbolizē Dieva radītās dabas skaistumu. Adventa kokus jau vairākus gadus novieto arī Viļānu baznīcā.
Baznīcās uz Dievmātes altāra un mājās pie Dievmātes attēla vai skulptūras tiek novietota un iedegta gara baltas krāsas Rorātsvece, rotāta ar baltu lentīti un mirtes zariņiem. Tā simbolizē Jēzus Māti Jaunavu Mariju, kura tumšajā Adventa laikā savās miesās nes Kristu, gaismu pasaulei — Patieso Gaismu.
Adventa liturģiskā laika gaismas elements ir arī lampiņas, kas izgatavotas no balta papīra vai kartona. Daudzās valstīs tajās ievieto sveci, ko iededz, kad rītos bērni steidzas uz baznīcu, lai piedalītos Rorātes Misē, kas veltīta Dievmātes godam.
Katrs no mums ir aicināts Adventa laikā darīt labus darbus. Franču tautai ir skaista tradīcija, kad Adventa sākumā ģimenē katrs bērns no saviem vecākiem saņem tukšu silīti, kurā paredzēts Ziemassvētku priekšvakarā ievietot mazo Jēzus Bērniņa skulptūriņu. No šī brīža vakara lūgšanas laikā bērns pārdomā nodzīvoto dienu un silītē ievieto tik daudz siena salmiņu, cik labu darbu veicis šīs dienas laikā. Tā ir bērna dāvana mazajam Jēzus Bērniņam Viņa dzimšanas svētku piemiņai. Katoliska, salīdzinoši jauna tradīcija ir rakstīt vēstules vai izgatavot zīmējumus mazajam Jēzum, kur bērni izsaka savas vēlmes. Ziemassvētku dāvanas simbolizē vislielāko Dāvanu, kādu pasaule saņēma jau pirms 2000 gadiem — Dieva Dēlu un kopā ar Viņu arī garīgās un pārdabiskās dāvanas un žēlastības. Arī mēs esam aicināti apdāvināt viens otru, taču nekādā gadījumā nedrīkstam to pārvērst par iepirkšanās “bumu”. Dāvanām jābūt vairāk simboliskām un nelielām (piem., laba reliģiska grāmata, kalendārs, rožukronis, garīgās mūzikas ieraksti). Latviešu tautas tradīcijā ietilpa arī kopā sanākšana un reliģiski izdzīvoti garie Adventa vakari — vakarēšana. Sādžu un ciematu iedzīvotāji pulcējās kādā ģimenē, kopā lūdzās, dziedāja reliģiskās dziesmas, lasīja garīgo literatūru, vienlaicīgi veicot dažādus darbus. Īpašs ir Ziemassvētku vigilijas jeb Kūču vakars baznīcā un ģimenē ar Ziemassvētku eglītes rotāšanu, pasvētīto oblātu dalīšanu, vēlējumu izteikšanu un lūgšanām. Pēdējie Latvijas bīskapu konferences noteikumi paredz, ka gavēnis vigilijas dienā, 24. decembrī, ilgst līdz plkst. 18.00. Vēlāk drīkst lietot uzturā arī gaļas ēdienus.
Pāvests Jānis Pāvils II Ziemassvētku vigilijas vakarā vienmēr savas privātās bibliotēkas logā Vatikānā novietoja aizdegtu lielu vigilijas sveci. Tādā veidā atverot durvis uz visu pasauli un katru cilvēku atsevišķi, lai mūsos varētu iemājot Jēzus. Šī tradīcija arvien biežāk tiek praktizēta arī ticīgajās ģimenēs Latvijā, aicinot vientuļos un nabagos pievienoties kopīgā svētku svinēšanā. Pēc vigilijas vakariņām ģimene kopā dodas uz baznīcu, piedalās Sv. Misē, pieņem cienīgi Kungu Jēzu svētajā Komūnijā, kopīgi lūdzas. Lai mazais Jēzus Bērniņš mūs visus svētī un sargā!
(Pēc Tēvu Mariāņu grāmatiņas “Advents. Gaidām Tavu atnākšanu”)
Sagatavoja Genovefa KALVIŠA
