Pavisam drīz sāksies Advents — Jēzus Bērniņa priecīgais gaidīšanas laiks. Vai mūsu Latvijas mātēm bērniņa gaidīšanas laiks ir tikpat svētīgs un mīlestības piepildīts kā Marijai? Par to mūsu saruna ar pieredzējušu ginekoloģi, SIA “Latgales ģimenes veselības centrs” direktori un psihoterapeiti Annu Krumpāni.
— Diemžēl ne visas mūsu māmiņas saprot, ka bērniņa gaidīšanas laiks ir pats svētīgākais laiks sievietes dzīvē. Marija, uzzinot, par Dieva plānu Viņas dzīvē, pazemībā, lielā mīlestībā, ar uzticēšanos teica: “Lai notiek Tavs prāts!” Viņa bija pārliecināta savās izjūtās. Mūsu sievietes bieži vien dzīvo stresā, nesaskaņās, nestabilās ģimenes attiecībās, bez laulības, bez ticības Dievam. Viņas nesaprot, ka no mātes sajūtām, viņas emocionālā stāvokļa, mīlestības atkarīga gaidāmā bērniņa fiziskā un garīgā veselība un attīstība, pat viņa dzīvība.
Apmēram pirms četriem gadiem Latvijā atsākām perinatālās kustības semināru organizēšanu, kur mēs sievietēm stāstām, cik svarīgs ir bērniņa gaidīšanas laiks. Pie mums Daugavpilī darbojas Māmiņu skola, kur tiek daudz runāts par mīlestību, par attiecībām, pielietojot jaunās nozares — perinatālās psiholoģijas metodes. Nodarbību apmeklētājas mācās, kā viņām jāuzvedas grūtniecības periodā, kā var atbrīvoties no negatīvām emocijām, lai tās nekaitētu bērniņam, visai viņa turpmākajai dzīvei. Bērns jau no ieņemšanas brīža jūt, vai viņš ir gaidīts un mīlēts vai nē. Caur manām rokām 25 darba gados ir izgājuši apmēram 17 tūkstoši jaundzimušo bērnu. No šīs bagātās pieredzes zinu, cik daudzi bērni piedzimst neplānoti un negribēti. Un rezultātā — arvien lielāks skaits nervozu, nevaldāmu bērnu. Mātes stress grūtniecības laikā nonāk pār nenobriedušo augli viņas klēpī.
Pie manis patlaban uzskaitē ir apmēram simts sievietes gaidībās. Man ir liels prieks par tām sievietēm, kurām ziņa par grūtniecības apstiprināšanu ir laimīgs pārdzīvojums: manī ir jauna dzīvība! Taču ne mazums ir tādu, kuras saka: “Es viņu negribu. Viņš man nav vajadzīgs!” Kā iemeslu daļa min to, ka nav izveidota ģimene, nav uzturlīdzekļu, citām bērniņš pieteicies neplānots, vēl citām — jāpabeidz mācības utt. Tiek aizmirsts, ka ieņemtais bērniņš ir Dieva dāvana, Viņa mīlestības apliecinājums, kas prasa uzupurēšanos. Tas ir pārbaudījums.
Bērniņa piedzimšana ir divu cilvēku mīlestības auglis. Sirds asiņo, kad kristīga ģimene, kur noslēgtas laulības baznīcā, nevēlas trešo vai ceturto bērnu un to iznīcina. Mani nepatīkami pārsteidz tas, ka viņi spriež apmēram tā: viņš taču tikko ieņemts, kas tad tur liels! Nesaprot, ka no brīža, kad savienojas divas šūnas, iesākas dzīvība, kam Dievs dod dvēseli. Tas jau ir cilvēks! Savukārt, lielu cieņu jūtu pret tiem vecākiem, bieži vien nekristīgiem, kuri ieņemto bērnu uzskata par svētumu.
— Uzzinot, ka piedzimis nākamais Izraēlas Valdnieks, varaskārais Hērods pavēlēja Betlēmē un tās apkaimē nonāvēt visus jaundzimušos bēr-nus. Evaņģēlists liecina, ka Rahēle apraudāja savus bērnus un nebija iepriecināma, “jo viņu vairs nav” (Mt. 2,18). Mūsdienās mātes pašas izvēlas nogalināt savus nedzimušos bērnus. Latvijā abortos katru stundu tiekot nonāvēti divi nedzimušie bērni. Kāpēc mēs tik tālu esam nonākuši?
— Jā, statistika ir graujoša. Latvijā katru gadu piedzimst apmēram 20 tūkstoši bērnu, bet 14-15 tūkstoši tiek nonāvēti abortos. Daugavpilī ir vislielākais skaits abortu uz katriem simts dzimušajiem. Vistraģiskākais ir tas, ka visvairāk abortu veic meitenes vecumā no 15 līdz 18 gadiem. Tas nozīmē, ka tā ir bijusi viņu pirmā grūtniecība. Šādai neapdomīgai rīcībai 40% gadījumos ir bēdīgas sekas — neauglība, kas turpmāk liek sievietei ļoti daudz ciest. Arī mums nākas ar viņām ļoti daudz noņemties, ārstējot pārsteidzīgā soļa sekas. Varbūt tas ir Dieva sods par nepaklausību Viņam?
Manas domas ir tādas, ka jau bērnudārzā jaunajai paaudzei jāstāsta par dzīvības svētumu, cieņu pret to. 7.-8. klasēs tiek runāts par attiecībām starp zēnu un meiteni. Te obligāti jāuzsver, ka mīlestības pamatā ir bērnu dzimšana, ka ar mīlestību ir tieši tāpat kā ar uguni: ja seksuālo attiecību pamatā ir mīlestība — tās silda, bet postošā uguns sadedzina visu jauko un pāri paliek tikai pelni. Tāpat notiek ar tām nepilngadīgām meitenēm, kuras jau pirmajā vakarā pēc iepazīšanās pieļauj dzimumsakarus, kam bieži vien seko grūtniecība, aborts vai saslimstība ar seksuāli transmisīvām slimībām. Kad iestājas grūtniecība, puisis jau sen ir pazudis. Bet meitenes iekšējā pasaule, viņas dvēsele jau ir sadedzināta, izpostīta. Viņas attieksme pret vienaudžiem, pret vīriešu dzimumu ir mainījusies, un ne jau uz labo pusi. Turpmākajās attiecībās vairs nav svētuma.
Ja padomju laikā viss bija aizliegts, tad tagad viss ir atļauts. No viena grāvja esam nonākušo otrā. Mazi bērni jebkurā laikā var ieslēgt televizoru un redzēt visu, ne vien erotiku, bet arī pornogrāfiju. Diskotēkās pusatkailinātās pusaudzes kārdina savus vienaudžus, kam šajā vecumā hormoni tāpat trako. Kad viss saskatīts, rodas kārdinājums to izmēģināt, izbaudīt, vieglprātībā nedomājot par sekām. Ar aizliegumu neko panākt nevar. Mums jāturas pie vidusceļa: divu dzimumu attiecībās ieaudzināt vairāk cieņas. Mums jāpalīdz saviem bērniem šajā grūtajā nobrieduma periodā, jāparāda robeža, ko drīkst un ko nedrīkst, un kāpēc. Tas pirmām kārtām jādara ģimenei, pēc tam skolai, dažādiem klubiem un organizācijām. Taču jābūt kopējai motivācijai, lai nebūtu tā, ka labā roka nezina, ko dara kreisā. Vecākiem jābūt par paraugu saviem bērniem, kuri ar mīlestību un cieņu izturas viens pret otru.
Arī baznīcā, draudzē par to biežāk jārunā. Jau kad bērni tiek gatavoti pirmajai svētajai Komūnijai, jāstāsta par cieņu vienam pret otru.
— Baznīcas un pāvesta misiju lūgšanu nodoms novembrī ir — lai visi, kas kalpo medicīnas jomā, un tie, kuri ir iesaistīti likumdošanā, vienmēr padziļinātu cieņu pret cilvēka dzīvību no ieņemšanas brīža līdz tās dabiskajām beigām. Jūs esat viena no nedaudzajiem kristīgajiem ārstiem-ginekoloģiem, kura ir atteikusies no abortu veikšanas.
— Kad pēc Medicīnas institūta beigšanas 80. gados sāku strādāt Ventspilī, ostas pilsētā, ginekoloģijas nodaļā man ik dienu bija 10-12 aborti. Tanī pašā laikā es arī dežūrēju dzemdību nodaļā. Tad man bija tāda savāda sāpīga sajūta. Dežūras laikā man bija jāpieņem 5-6 bērniņi. Mammas parasti bija ļoti laimīgas, redzēju prieka asaras. Naktīs dažreiz tiku izsaukta arī uz spontāniem abortiem. Tad redzēju sieviešu asaras par zaudētiem bērniņiem. Nākamajā dienā man bija jāiet uz savu nodaļu, kur sievietes labprātīgi bija gatavas uz grūtniecības pārtraukšanu. Toreiz, pirms 25 gadiem, tāpat kā tagad, valstī bija atļauti aborti līdz 12 grūtniecības nedēļām. Jau toreiz es sev uzdevu jautājumu: kā es to varu — ar vienu un to pašu roku dāvāt jaunu dzīvību un iznīcināt to?
Es ar sevi cīnījos apmēram desmit gadus, no dienas dienā. Kattreiz, kad devos kārtējā atvaļinājumā, apņēmos: pēc atvaļinājuma es pie abortiem vairs neķeršos klāt. Tomēr to izdarīt bija patiešām grūti. No 1989. gada es strādāju Krāslavā. Tur bija viens garš koridors ar starpsienu pa vidu: vienā pusē raudāja jaundzimušie bērniņi, aiz sienas — abortēto bērnu dvēseles. Kad man piedzima puika, es beidzot pieņēmu galīgo, ļoti grūto lēmumu, jo daudz zaudēju materiālajā ziņā. Tas notika Medžugorjē, lūdzot padomu Dievmātei. Kad braucu prom, kāds nepazīstams mākslinieks man uzdāvināja ļoti skaistu gleznu, kur bija attēlots saules apstarots mazs bērniņš uz cilvēka plaukstas. Skaidrāku vīziju man nevajadzēja. tas bija tāpat kā Tomam, kad viņš aptaustīja augšāmcēlušā Kristus rētas. Sapratu, ka tā ir Dievmātes atbilde. Atgriezusies darbā, es paziņoju: viss, es atsakos no abortiem.
Lai nebūtu problēmu ar kolēģiem un pacientiem, nācās pārbraukt uz Daugavpili. Ģimene palika Krāslavā. Dēlam toreiz bija nepilni trīs gadi. Bez vīra un māsas atbalsta es neizturētu. Vīra priekšā man jānoņem cepure, jo viņš mani spēja saprast šajā grūtajā profesionālajā izvēlē. Kopā mums izdevās pārvarēt visus sarežģījumus, atrisināt problēmas, saglabāt ģimeni un cieņu vienam pret otru.
Pagājuši desmit gadi, un šodien es pateicos Dievam, kurš visu ir šādā veidā nokārtojis. Vajag uz Viņu tikai paļauties. Arī citām sievietēm es iesaku jebkurā stresā, krīzes situācijā uzticēties Dievam. Katrai sievietei, kurai bijis aborts, par zaudēto dzīvību agri vai vēlu būs jāatbild Dieva priekšā. Bībelē teikts, ka par šādiem grēkiem nāksies maksāt līdz septītajam augumam. No savas pieredzes zinu, ka Dievs tik ilgi negaida. Bieži vien par to, ka kaut ko darām pretēji Dieva gribai, Viņa baušļiem, jāmaksā mums pašiem un vēl šajā pasaulē. Viens no baušļiem ir — tev nebūs nokaut! Neatkarīgi no tā, vai tu esi ginekoloģe, vai medmāsa, vai kāds cits no personāla, kas apkalpo aborta operāciju, atbildība jāuzņemas katram. Aicinu arī visas sievietes pirms došanās uz abortu, izvērtēt šo svarīgo soli. Man nav tiesību nevienai neko pārmest, katrs rīkojas pēc savas sirdsapziņas. Tomēr neaizmirsīsim, ka Dievs pilda to, ko ir teicis.
Mīļās sievietes! Šajā Adventa laikā, kas tuvojas, atcerēsimies, kā Marija gaidīja savu Bērniņu Jēzu — mūsu Pestītāju, un padomāsim par visām savām kļūdām, izvērtēsim savu rīcību, nožēlosim grēkus un apņemsimies mainīt savu dzīvi, lai varētu mīlestībā dalīties ar savu ģimeni un līdzcilvēkiem. Tikai mīlestībā mēs spēsim daudz ko labu izdarīt.
— Paldies par sarunu un labajiem vēlējumiem. Lai Dievs Jums palīdz jaundzimušo bērniņu pieņemšanā un māmiņu apmācīšanā un audzināšanā.
Sagatavoja Genovefa KALVIŠA
