Cik dažādi Ziemassvētki!

Jāsniedz piedošanas mierinājums daudzajiem atgriezties gribošiem grēciniekiem, jāizdala citi sakramenti, tajā skaitā arī apmeklējot slimos un nevarīgos mājās, veselības un sociālās aprūpes iestādēs. Rūpīgi jāsagatavojas Euharistiskā upura svinēšanai un citiem dievkalpojumiem, kuri šajā laikā ir īpaši kupli apmeklēti. Jāpiedalās dažāda rakstura garīgajos pasākumos, jāapmierina daudzas citas ticīgo reliģiskās vajadzības. Tas viss uzliek Dieva dārza strādniekiem ne vien lielu atbildības nastu, bet prasa arī daudz spēka, enerģijas, pacietības, tuvākmīlestības, pašaizliedzības.

Lai sekmīgi tiktu galā ar nebeidzamajām garīgajām un saimnieciskajām rūpēm, nogurumu, pārslodzi, nereti arī ar veselības problēmām, mūsu priesteriem un mācītājiem ļoti vajadzīgs draudžu atbalsts, ticīgo lūgšanas. Pasniegsim viņiem šo Ziemassvētku dāvanu! Pateicoties par dāsno kalpojumu, vēlēsim Kristus izvēlētajiem dēliem izturību, dziļu ticību, jūtīgas sirdis, apustulisko dedzību, nesot iemiesotā Dieva Vārda gaismu ikvienam cilvēkam, jaundzimušā Jēzus Bērniņa svētību, Dieva dārza strādnieku sūtību pildot.

Gaidīti un priecīgi

Vanda Rutkovska ir augusi astoņu bērnu ģimenē Ķepovas pagastā. Bērnībā Ziemassvētki viņai bijuši visjaukākie un visgaidītākie svētki. Uz četrpadsmit kilometru attālo Asūnes baznīcu jaunākie bērni reti tika ņemti līdzi. Toties pirmssvētku rosībā aktīvi iesaistījās gan lielie, gan mazie. Adventā no papīra un salmiem tika veidotas virtenes, lukturīši un citi eglītes rotājumi. Liels prieks bijis kopā ar tēti izraudzīties mežā eglīti. Kūču dienā visa māja smaržoja pēc vaska, pīrāgiem un svaigi mazgātām grīdām. Māte cepa savus īpašos cepumus un gaļas pīrādziņus. Bērni rotāja eglīti, lika zem galdauta sienu. Pēc pirts visa kuplā ģimene sēdās pie svētvakara galda, lūdzās, lauza oblādes, izteica viens otram vēlējumus.

Vēl atmiņā iespiedusies jaukā tradīcija, kad no Ziemassvētkiem līdz Jaungadam visa ģimene gandrīz ik vakaru devās pie kāda no sādžas kaimiņiem “uz eglītes dedzināšanu”. Bērni deklamēja dzejoļus, dziedāja Ziemassvētku dziesmas, saņēma dāvanas, gāja rotaļās, kopā ar vecākiem mielojās pie svētku galda.

Pēc senās ierašas arī tagad Vandas Rutkovskas meitas un dēla ģimenes pirms Ziemassvētkiem sapulcējas Šķaunē, kur pašlaik dzīvo viņu māte. Vigilijas vakarā visi iet uz Ganiņu Misi, ko Landskoronas draudzē svin ļoti skaisti. Mazbērniem patīk brīnišķā procesija ar Jēzus Bērniņu uz betlēmītēm. Svinīgā gaisotne dievnamā kaut nedaudz ļauj apjaust “klusās nakts, svētās nakts” apgarotību.

Pēc tam mājās tiek klāts Kūču galds, tiek lauztas oblādes, notiek savstarpēja apdāvināšana. Vecmāmiņai Vandai īpašu prieku sagādā mazbērnu pašrocīgi izgatavotās apsveikumu kartītes un suvenīri. Nākamajā dienā atkal visi kopā dodas uz Ziemassvētku dievkalpojumu, kas palīdz piepildīt sirdis ar prieku un mieru.

Nabadzīgi un skumji

Tādi bija 1941. gada un vairāki nākamie Ziemassvētki Ērikai Andžānei, māsiņai Annai un viņu mātei trimdā, netālu no Polārā loka. Tēvs tolaik vairs nebija starp dzīvajiem, tāpat kā daudzi citi Sibīrijas “lēģeros” nomocītie. Svešumā izsūtītie varēja tikai ar skumjām sirdīs atsaukt atmiņā brīvvalsts laika gaišos Ziemassvētkus, kad Latgales dievnamu zvani aicināja ticīgos uz pusnakts Misi, kad lauku mājās kairinoši smaržoja svētku pīrāgi un citi gardumi. Tālajā taigas nabadzīgajā zemnīcā arī represētie lika uz galda sienu, pārklāja to ar baltu galdautu, dedzināja svecītes eglītē, dziedāja Ziemassvētku dziesmas. Taču galdā nebija ne oblāžu, ne bagātīgu gardumu. Nebija arī gaišuma sirdīs. Tas bija neziņas laiks. Kādas bēdas un ļaunums vēl būs jāizcieš? Kur katru no viņiem aizvedīs trimdas ceļi? Kāds liktenis represētos sagaida nākotnē? Miera un prieka svētki neatnesa ne mieru, ne prieku. Neizsamist palīdzēja tikai paļāvība uz Dievu.

Sāpīgu ciešanu pilni

1979. gada rudenī Pēteris Suveizda no Izvaltas pagasta tika iesaukts obligātajā karadienestā un 1. novembrī uzsāka dienestu Afganistānā kā šoferis-radiosakarnieks. Divus gadus piedalījās bezjēdzīgajā karā svešā zemē, riskēja ar dzīvību, sapņoja par drīzo demobilizāciju un laimīgu atgriešanos mājās. Un tad nāca liktenīgais 1981. gada 14. novembris, kas faktiski bija jau divas nedēļas pēc viņa karadienesta oficiālā termiņa beigām. Uzbrukums, smags ievainojums, klejošana no viena hospitāļa uz otru. Kabula, Taškenta, Rīga.

1981. gada Ziemassvētki Pēterim bija vissāpīgākie, izmisuma, nomācošu pārdzīvojumu un ciešanu pilni. Taškentas kara slimnīcā mediķi nevarēja izšķirties — operēt vai neoperēt. Mugurkaula nervu bojājums bija pārāk sarežģīts, grūti izprotams. 21 gada vecumā Pēteris kļuva par guļošu I grupas invalīdu. Ārsti izlēma, ka operācija nelīdzēs.

Pēc trim mēnešiem sekoja ilgstoša ārstēšanās Rīgā, tad — rehabilitācija sanatorijā Krimā. Pamazām sakropļotais jaunietis mācījās sēdēt, rāpot, staigāt ar kruķu palīdzību. Slim-nīcā, mājās, sanatorijā, pie tantes Rīgā, atkal slimnīcā... Vairāki ciešanu, bezcerības, sāpju pilni Ziemassvētki. Tad Pēterim iedalīja labiekārtotu dzīvokli Krāslavā. Sabied-riskās ēdināšanas uzņēmuma komjaunieši kļuva par jaunā kara invalīda šefiem. Vairāki no viņiem, izturējuši uzticīgas draudzības pārbaudījumu vairāk nekā divdesmit gadu garumā, arī šodien turpina palīdzēt Pēterim, ar savu sirsnīgo atbalstu padara gaišākus gan viņa svētkus, gan ikdienu. Samierināties ar savu grūto krustu bijušajam afgānim palīdz ticība Dievam. Bet saviem tautiešiem Ziemassvētkos viņš vēlē augstāk par visu vērtēt mieru.

Vecāku nozagti

Pirms gadu tūkstošiem Svētajai Ģimenei neatradās vieta kārtīgā mājā, Jēzus Bērniņš piedzima kūtī. Bet arī šodien nekas daudz nav mainījies. Tik bieži Jēzus priekšā tiek aizvērtas māju durvis un dzirdami sašutuma pilni vārdi, ka Dievs cilvēkam vispār neesot vajadzīgs. Viņš atnāca, lai kalpotu pazudušiem, bezcerībā nogrimušiem, dzīves jēgu pazaudējušiem. “Nāciet pie manis visi, kas strādājat un ciešat grūtības, un Es jūs atspirdzināšu” (Mt. 11,28). Ko labāku mēs varam vēlēties? Ko meklējam? Vai aizmiršanos izpriecās, lai pazaudētu sevi?

Dievs ir ieradies pasaulē kā mazs Bērns un ir izaudzis ģimenē. Ar to Viņš ģimeni ir cēlis godā, ir svētījis šo sabiedrības pamatšūniņu un tās locekļu savstarpējo mīlestību, pretstatā mūsdienu postošajām tendencēm. Dievs savā mīlestībā ir noliecies vienlīdz pār mums visiem, kaut gan pasaule, šķiet, sajukusi, jo daudzās ģimenēs valda bezatbildība, vienaldzība, bieži vien nežēlība un vardarbība, bet ļaužu prātus šausmina vecāku alkoholisms, viņu bezrūpīgā attieksme pret bērnu audzināšanu.

Kādā no kristīgās mācības nodarbībām bērnu sociālās rehabilitācijas centrā “Mūsmājas” runājām par Adventa un Ziemassvētku laiku. Palūdzu bērnus pastāstīt, kā viņu ģimenēs tika svinēti skaistie Jēzus Bērniņa dzimšanas svētki. No klātesošajiem apmēram piecpadsmit pusaudžiem tikai viena meitene atcerējās, ka māte Ziemassvētku priekšvakarā bija likusi zem galdauta sienu un dalījusi oblādes. Citiem nebija nekādu atmiņu ne par eglītes rotāšanu, ne par dāvanām, nemaz nerunājot par lūgšanām, garīgajām dziesmām, dievkalpojumu apmeklējumiem. Tikai nedaudzi pirms ierašanās “Mūsmājās” bija kaut ko dzirdējuši par Dievu, par Jēzu un Mariju, par ticības patiesībām. Te viņi uzzināja, ka Ziemassvētku naktī patiesais Gaišums Kristus ir nācis pasaulē, lai sirds siltumā izkustu ledus sienas, kas šķir sirdi no sirds, dzīvi no dzīves.

Kā katru gadu, arī šogad “Mūsmājās” būs kopējais klusā svētvakara galds ar priestera piedalīšanos, ar lūgšanām, oblāžu laušanu un vēlējumu izteikšanu. Daloties svētītajā maizē, varbūt kāda daļa bez vecāku gādības palikušo bērnu sirds klusumā solīs Jēzum, ka viņi vairs nedarīs pārestības, bet darīs katrs otram to, ko viņi gribētu, lai citi dara viņiem (Lk. 6.31). Šis Svētajos Rakstos Jēzus izteiktais Zelta likums bija “mūsmājnieku” Adventa laika devīze.

Paldies Dievam, šo likteņa pabērnu sirsniņās vēl nav pilnīgi zudusi cerība. Viņi tic Ziemassvētku brīnumam, tāpēc lūdz Jēzus Bērniņu, lai varētu pieglaust savu vaidziņu mīļai māmiņai un tētim un visu izstāstīt, kas sirdī sakrājies. Vai ļausim viņiem vilties? Plašāk atvērsim sirdis Kristum, saskatot Viņu savos līdzcilvēkos un it īpaši bērnos!

* * *

Mums ir dzimis Bērns (Is. 9,6). Mums, tev un man. Visiem. Šis bezpalīdzīgais Bērns iekaro pasauli un to pārveido. Nemiers, lepnība, cietsirdība un patmīlība nevar pastā-vēt šī Bērna priekšā. Pie Viņa kļūst redzams, ka mīlestība ir stiprākā no visām varām. Viņš kļuva nabadzīgs, lai mēs kļūtu bagāti. Viņš kļuva cilvēkbērns, lai mēs kļūtu Dieva bērni. Mums tikai jāilgojas pēc Viņa klātesamības.

Lai līdz ar Jēzus Bērniņu piedzimstam arī mēs! Viņš ir mūsu miers un prieks, cerība un mīlestība, ticība un svētums. Novēlu visiem lappuses “Ticības lietas” lasītājiem Dieva žēlastībām bagātus Ziemassvētkus un nākamo, 2008. gadu.

Genovefa KALVIŠA