Gavēņa laiks

Gavēnis — atturēšanās no barības reliģiskā iemesla dēļ — bija populārs jau Vecās Derības laikā. “Izraēlā bērni” gavēja par atbrīvošanu (I Sam 7,6), sēru laikā (I Ķēn 21,9), gandarīšanas dienās (Lev 16,29-34). Jēzus pats gavēja (Mt 4, 1-11) un ieteica to darīt arī citiem (Mk 9,28). Apustuļi pastiprināja savas lūgšanas ar gavēšanu (Apd 13,3; 14,23), bet pirmie kristieši gavēja katru nedēļu (“Didahe”, 8,1). Sīriešu un ēģiptiešu mūki to piekopa līdz ekstrēmismam. Baznīca allaž aicināja ticīgos pievienot gavēni lūgšanām, lai atdarinātu Kristu, kurš labprātīgi uzņēmās ciest, un tādējādi gandarīt par grēkiem. Trešais Baznīcas bauslis skan: “Tev būs Baznīcas noteiktajās dienās atturēties no gaļas ēdieniem un gavējamās dienās gavēt.”

Gavēņa laiks ilgst 40 dienas. Pirms ieiešanas Apsolītajā zemē izraēlieši 40 gadus gandarīja tuksnesī. Pirms savas publiskās darbības Kristus gavēja 40 dienas. No Pelnu dienas līdz Lieldienām, atskaitot svētdienas, ir 40 dienas.

Gavēņa laikā gandarīšanas gars tiek vairāk akcentēts nekā Adventa laikā. Līdz pat pēdējai reformai bija vairāk praktizēta atturēšanās no ēdieniem. Gavēnis nozīmēja vienu maltīti dienā (vakarā), atturēšanos no gaļas ēdieniem un vīna. Agrākos laikos šo gavēni ieturēja visās 40 gavēņa darbdienās. Tikai pēdējā reforma (XX gs.) par gavēņa dienām noteica vairs tikai Pelnu Trešdienu un Lielo Piektdienu. Taču gavēšanas nozīme nav mainījusies.

Pāvests Pāvils VI savā konstitūcijā “Paenitemini” (1966.g.) atgādināja, ka “kristiešiem jānoliedz sevi; jāņem savs krusts un jāpiedalās Kristus ciešanās.” Pontifs pasludināja sekojošus noteikumus. Gavējamās dienās ir atļauts paēst līdz sātam tikai vienu reizi, bet rītos un vakaros ieturēt tādu azaidu, kas ir nepieciešams veselības uzturēšanai un pienākumu izpildīšanai. Gavēņa laiku, kas simbolizē mūsu miršanu un tad augšāmcelšanos līdz ar Kristu, kristieši atzīmē ar lūgšanām, gavēšanu un labiem darbiem. Tas attiecas uz personām no 21 līdz 59 gadu vecumam. Atturēšanās dienās kristieši, sākot ar 14 gadu vecumu, izvairās no gaļas ēdieniem. Bīskapu kompetencē ir noteikt normas savās diecēzēs, balstoties uz vietējiem apstākļiem.

Mūsdienās, kad pasaule piedāvā dzīvē izmantot visu iespējamo, kas bieži vien apdraud kristīgās vērtības, labi ir atgriezties pie plašākas gavēņa izpratnes, par kādu IV gs. kādā sprediķī minēja sv. Jānis Zeltamute: “Tu gavē? Apliecini to ar saviem darbiem. Pajautāsi — ar kādiem? Kad ieraudzīsi nabagu, apžēlojies par viņu. Kad satiksies ar ienaidnieku, samierinies ar viņu. Kad satiksi skaistu sievieti, neapstājies. Lai gavē ne tikai augslējas, bet arī acis, ausis, kājas, rokas un visi mūsu ķermeņa locekļi.” Tas var pasargāt kristīgo garīgumu no nemitīgas tieksmes pirkt un izklaidēties, pakļaujoties reklāmai, bet ietaupīto laiku un līdzekļus ziedot tiem, kuriem tie ļoti nepieciešami. Šāda gavēšanas forma tuvinās katru no mums Dievam un cilvēkiem.

Genovefa KALVIŠA