Pārdomas gavēnī: Par atgriešanās zēlastību

Kad tiekamies, viņai parasti ir daudz jautājumu ticības lietās. Arī šoreiz saruna ievilkās pāris stundu garumā. Un tad viņa atzinās, ka nosodošo, nelabvēlīgo skatienu dēļ ļoti neomulīgi jūtas Krāslavas baznīcā, tāpēc labprātāk apmeklē dievkalpojumus Priedainē, kaut gan tie notiek poļu valodā, ko viņa nepārzina. Mēģināju savu sarunu biedreni iedrošināt, teicu, ka arī man atgriešanās sākumā bija līdzīgas problēmas. Un tad dzirdēju šokējošu argumentu, ka tieši žultainās aprunāšanas un indīgie spriedelējumi ticīgo vidū par mani viņu arī baidot un atturot. Man bija grūti kaut ko iebilst, jo tas tā patiešām bija. Pat šodien, pēc astoņpadsmit gadiem, kopš esmu atradusi Jēzu un atdevusi Viņam savu sirdi, brīdi pa brīdim atskan agresīvi, dzeļoši apvainojumi. Taču Dievs vairs nepieļauj sātanam iesist nozīmīgus vārtus.

Svētais evaņģēlists Matejs kādreiz bija briesmīgs spekulants, kreisais tirgonis un skopulis. Sv. apustulis Pāvils piedalījās kristiešu vajāšanās. Tāpat kā viņus, arī mani, “bijušo dedzīgo komunisti”, Dievs ir izglābis — tik stipra ir Jēzus žēlastība un mīlestība. Vēl vairāk — Viņš mani ir skolojis, pārbaudījis un beidzot uzlicis uzdevumu vest pie Dieva citus grēciniekus.

Pateicos Visvarenajm Glābējam, ka Viņš caur ļaunvēlīgiem cilvēkiem nepieļāva sātana uzvaru, ka dāvāja man šo atgriešanās žēlastību. Pateicos arī mūžībā aizgājušajam toreizējam manam garīgajam tēvam Jāzepam Lapkovskim, kurš ļoti pārliecinoši mierināja un iedrošināja mani, kad uzticēju viņam savas sirdssāpes un grūtības. Viņš daudzkārt atgādināja Kristus teiktos vārdus, ka “debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnīgajiem, kam atgriešanās nav vajadzīga” (Lk 15,7). Bet, ja kāds draudzē nepriecājas par grēcinieka atgriešanos, viņš teica, tas nav nekāds ticīgais. Nekad neaizmirstu dekāntēva padomu, ka jācenšas izpatikt Dievam, ne cilvēkiem.

Jēzus mira par katru no mums, par vislielāko grēcinieku. Viņš meklē tieši grēcinieku. Un citādu cilvēku jau vispār nav. Ja kāds uzskata, ka viņš ir perfekts un taisnīgs, tas ir pazudis un nemaz nezina, cik pazudis viņš ir. Un ļoti sāpīgi ir zināt, ka tavā draudzē ir atsevišķi uz ieļaunojumiem un apvainojumiem tik dedzīgi cilvēki, kuri inficēti ar žultainību un sīkumainu skaudību. Bet Dievmāte Medžugorjē jau 1984. gada 12. aprīļa vēstījumā aicināja: “Bērniņi, šodien Es jūs lūdzu pārtraukt aprunāšanu un lūgties par draudzes vienotību.”

Tagad nevaru vairs iedomāties, kā es tiktu galā ar savu dzīvi, ar daudzajiem sāpīgajiem pārbaudījumiem, ja man nebūtu dāvāta atgriešanās žēlastība, ja nebūtu ticības Dievam. Mans Dievs mani nepameta un mierināja, kad aizgāju no iemīļotā darba, kad stāvēju pie dēla, vīra, znota, citu tuvo cilvēku zārka, kad nelaimē un slimībās sirds gribēja vai lūzt no sāpēm, kad dzirdēju lāstus un nepelnītus apvainojumus, kad bija jāiziet cauri vislielākajai dvēseles tumsai. Protams, šajās smagajās dzīves situācijās netrūka labestīgu, mīlošu cilvēku, kuri atbalstīja un palīdzēja, tomēr bez miera ar Dievu es nebūtu izturējusi. Tas ir kaut kas nenovērtējams — piederēt Pestītājam! Šo bagāto dāvanu es novēlu katram no jums, it īpaši tiem, kuri meklē dzīves jēgu, kuri stāv pie robežas, bet neuzdrošinās spert izšķirošo soli pretī Dievam. Vieniem to kavē bijušais pasaules uzskats vai sabiedriskais stāvoklis, citiem — grūtības sava egoistiskā “es” pārvarēšanā, vēl kādam — draudzes locekļu noraidošā nostāja.

Ko tas bomzis šeit meklē? Kā tas dzērājs iedrošinās baznīcā spert kāju? Laikam jau nopietni slima, ka meklē glābiņu pie Dieva! Vai ticīgo vidū trūkst šādu un līdzīgu spriedelējumu? Diemžēl mēs vēl nespējam priecāties, kad cilvēks sāk meklēt ceļu pie Dieva, un kur nu vēl atbalstīt viņu, palīdzēt.

Katrs pie Dieva nonāk pa savu ceļu. Taču katram, kurš vēlas savu dzīvi pilnībā uzticēt Debesu Tēvam, jābūt gatavam katru dienu kopā ar Jēzu Kristu sist krustā savu grēcīgo dabu, savus netikumus. Un tas nemaz nav tik viegli. No pieredzes zinu, ka ar saviem spēkiem tas neizdodas. Grūtās situācijās es vienkārši runājos ar savu Dzīvo Dievu, izkratu Viņam savu sirdi, lūdzu padomu: “Kungs ļauj man Tevi atrast! Izglāb mani! Palīdzi pārkāpt mazdūšības robežu! Jēzu, palīdzi man mainīties! Apgaismo manu sirdi un dvēseli! Saki, kā man jārīkojas!”

Šajā atgriešanās un pilnveidošanās ceļā ļoti svarīgs ir draudzes atbalstošais plecs. Kristieša stāvoklis nav privāta lieta, tāpēc jau mēs apvienojamies kopienā — draudzē. Bet ar savu paštaisnību, ar pārliecību, ka ar mani gan viss ir kārtībā, bet tie citi ir tādi un šādi — atkritēji un līdzskrējēji — tālu netiksim. Vai to pašu teiks Dievs, kad stāsimies Viņa tiesas priekšā?

Mēs ik dienas krītam grēkos. Un tikai Jēzus var cilvēku pārvērst. Jau vairākus gadus Jēzus teikto un mācīto es uztveru ļoti nopietni. Skatoties uz Krustā sisto, es sev saku: “Arī mani Viņš tur atpestījis.” Kad sapratu, ka manā dzīvē, manā raksturā daudz kas labojams, apņēmos mainīties. Taču ar apņemšanos vien nekas neizdevās. Neatlaidīgi lūdzu palīdzību Jēzum, un Viņš sāka darboties.

Katram no mums ir kāds, kas krīt uz nerviem — ģimenē, darba vietā, sabiedrībā, draudzē, Saeimā, valdībā. Zinu, ka arī es daudziem krītu uz nerviem. Mēs savstarpēji viens otram krītam uz nerviem. Bet Jēzum neviens nekrita uz nerviem, tāpēc Jēzus mīlestība ir mūsu vienīgā iespēja, lai arī ar mums tā nebūtu.

“Nabaga sieva, tevi apņem naids, nepatika pret mani. Cik labi, ka Jēzus man palīdz neatbildēt tev ar to pašu ļaunumu. Es vēlos no visas sirds tev piedot un lūdzu priekš tevis Dieva svētību”. Apmēram tā lūdzoties, es mācos mīlēt cilvēkus ar smagu raksturu, savus nelabvēļus, pāridarītājus, mācos piedot un aizmirst pārestības. Galvenais ir vēlēties mainīties.

Cik bieži mēs nolādam šo pasauli, kas ir pilna dubļu, ļaunuma un muļķības. Izvirzām pretenzijas Dievam, ka Viņš to pieļauj. Kritizējam un nosodām politiķus, valstsvīrus, biznesmeņus, kaimiņus, citus līdzcilvēkus, līdz ar to ļaujot Dieva ienaidniekam iesēt nezāles savās sirdīs. Bet Jēzus caur māsu Faustīni iesaka labu līdzekli, lai aizsargātos no ļaunā gara: nejaukties nekur, kas uz mums tieši neattiecas.

“Esi vienmēr žēlsirdīga pret visiem, īpaši pret grēciniekiem.” Jēzus aicina mūs lūgties par šiem cilvēkiem un gavēt viņu nodomā, nevis kritizēt un nosodīt, jo tas nekādu labumu nenes. Īpaši svarīgi tas ir attiecībā uz konsekrētām personām, piemēram, bīskapiem un priesteriem.

Svētajos Rakstos Jēzus atgādina, ka visu, ko mēs darām vismazākajiem no saviem brāļiem, mēs darām Viņam (Mt. 25,40). Palīdzam kādam — tātad palīdzam Jēzum, atraidām kādu — tātad atraidām Jēzu. Nesen Svētā Gara spēkā apjautu vēl vienu šī teiciena dimensiju: ko ļaunu tu dari kādam cilvēkam, to tu dari Jēzum. Nepamatoti nosodu kādu — tātad nosodu Jēzu. Katra mana ļaunā doma ir kā spļāviens Jēzus noasiņotajā vaigā. Nepiedodu savam pāridarītājam — nepiedodu Jēzum. Šāda sapratne mani mudina vēl cītīgāk turpināt iesākto sevis pilnveidošanas ceļu.

Mēs kurnam, esam neapmierināti, žēlojamies, nosodām. Bet Dievs mīlēja. Un mīl joprojām. Dievs ļāva savam Dēlam mirt pie krusta par mums — pazudušiem un nolādētiem grēciniekiem, lika augšāmcelties, lai mēs iegūtu dzīvību. Mūžīgo dzīvību.

Kāds paralizēts vīrs ir teicis: “Ir labāk paralizētam piederēt Jēzum nekā ar abām kājām ielēkt ellē.” Esmu sapratusi, ka Dievs ir pieļāvis manā dzīvē tik daudz ciešanu un pārbaudījumu, lai glābtu mani no elles. To, ko agrāk esmu uzskatījusi par ļaunumu, Dievs ir pārvērtis labumā. Šie pārbaudījumi tikai jāpieņem, jāpanes bez kurnēšanas. Tagad ar pārliecību varu teikt — Jēzus ir jebkura upura vērts!

Katram, kurš vēl nepazīst Dieva neizmērojamo mīlestību, Jēzus saka: “Lūk, Es stāvu pie durvīm un klauvēju. Ja kāds Manu balsi dzirdēs un durvis Man atvērs, Es ieiešu pie viņa un mielošos kopā ar viņu un viņš kopā ar Mani” (Atkl 3,20).

Jēzus stāv pie tavas sirds durvīm un klauvē. Atver tās! Jēzus zina, kas ir tavā sirdī, zina tavu vientulību, tavas sāpes un atstumtību, nosodījumu un pazemojumus. Viņš tos ir izcietis pirms tevis un tevis dēļ, lai tu varētu kļūt par Viņa spēka un uzvaras līdzdalībnieku. Un galvenais, kad esi pakritis, nebēdz no sava Pestītāja, un nekavējies, nāc pie Viņa. Jēzus saka: “Man slāpst...” (Jņ. 19,28). Jā, Man slāpst pēc tevis. Vai šie vārdi neatbalsojas tavā dvēselē?

Genovefa KALVIŠA