1. martā Rēzeknē notika Gavēņa laika rekolekcijas Rēzeknes-Aglonas diecēzes katehētiem, ticības un kristīgās mācības, katoļu un kristīgajās skolās strādājošiem skolotājiem, citiem pedagogiem, kā arī Marijas leģiona māsām un brāļiem, kurās piedalījās arī pārstāvji no Krāslavas rajona.
Savā vēstījumā 2008. gada Gavēnim pāvests Benedikts XVI atgādina: “Lielais Gavēnis ik gadu rada mums iespēju pārdomāt mūsu kristīgās dzīves jēgu un vērtību un mudina mūs atklāt Dieva žēlsirdību, lai arī mēs paši savukārt kļūtu žēlsirdīgāki attiecībā pret brāļiem. (..) Gavēnis pamudina mūs, lai mēs ”vingrinātu garu”, (..) kas ļaus mums pieaugt mīlestībā.”
Atklājot rekolekcijas katoļu pamatskolā, V.E. bīskaps Jānis Bulis uzsvēra, ka šīs tikšanās mērķis ir klātesošo garīgā atdzimšana. Šoreiz rekolekcijas no sākuma līdz beigām vadīja pats bīskaps. Tika piedāvātas divas meditāciju (apceres) tēmas: “Lūgšana” un “Grēks”. No pirmā acu uzmetiena tās abas šķiet labi zināmas lietas, īpaši jau tiem, kuri māca citus. Taču Latgales garīgās dzīves augstākais vadītājs meistarīgi akcentēja svarīgāko, tāpēc klausītājos izraisīja daudz pārdomu.
Lūgšana ir satikšanās ar Dievu ticībā, viena no ticības īstenošanās formām, kas nepārtraukti jāmācās. Mūs dara spējīgus lūgties Kristus Gars, taču vajadzīga cilvēka pastāvīga līdzdalība. Bīskaps pievērsa mūsu uzmanību divām galējībām: kad cilvēks lūgšanā paļaujas tikai uz sevi un kad viņš pats nedarbojas, bet gaida tikai Dieva žēlastību. Viņš arī atgādināja, ka nekad nedrīkstam aizmirst, ka jālūdz tas, kas ir pēc Dieva, nevis mūsu prāta.
Lūgšanā iesaistās viss cilvēks, viņa garīgā, psihiskā un fiziskā sfēra. Svarīga ir sava veidola salīdzināšana ar Kristus nostādnēm. Lūgšanā vajag paļāvībā uzticēt sevi Dievam un klusībā gaidīt. Apcerot, piemēram, “Krustaceļa” stacijas, jāieslēdz sava griba, prāts, iztēle, jūtas. Jāiejūtas kādā konkrētā šī notikuma dalībnieka lomā un jāuzdod sev jautājumi: Vai es neesmu tas, kurš Jēzu šaustīja, kurš kliedza: “Sit Viņu krustā!”? Varbūt es spļāvu uz Viņu, varbūt dzinu naglas rokās un kājās? Mēs apvainojam jūdu tautu, nežēlīgos karavīrus. Bet Jēzus Jeruzalēmes sievietēm teica: “Neraudiet par Mani, bet gan raudiet par sevi un saviem bērniem.” (Lk. 23,28). Vajag raudāt par saviem grēkiem, redzēt tos garā, novērtēt un izdarīt secinājumus tālākai rīcībai.
Bīskaps pievērsa uzmanību tam, cik nepilnvērtīga ir mūsu tā saucamā “pātaru skaitīšana”, kad mēs neapzināmies, ko sakām, lūdzamies mehāniski, neieliekot tajā sirdi. Lūgšanas ir kosmisks uzdevums, jo ar tām mēs sekmējam Dieva valstības paplašināšanos virs zemes.
Svētdarīšana un pestīšana nav iespējama bez lūgšanas, bet vēl lielākā mērā — bez atgriešanās no grēkiem. Meditācijā par grēku V.E. J. Bulis akcentēja to faktu, ka atklāt ļaunumu un grēku sirdī vienmēr ir grūti un sāpīgi. Cilvēks par katru cenu cenšas saglabāt savu pozitīvo pašvērtējumu, tāpēc iedarbina virkni aizsargmehānismu sevis attaisnošanai. Argumentēti, kā zinošs psihologs, meditācijas vadītājs parādīja, kā cilvēki apslāpē savas sirdsapziņas pārmetumus, nevēloties atzīt patiesību par sevi. Sava grēka neredzēšana ir traģiska situācija, viņš uzsvēra, jo, būdami kristieši, mēs tomēr varam būt pazudināti, ja saskatām vainu citos, nevis sevī.
Pēc meditācijām ekselence Jēzus Sirds katedrālē vadīja Krustaceļu. Mēs lūdzāmies nodomā par rekolekciju dalībnieku paaicinājumiem, kā arī par paaicinājumiem uz priesterību. Trīs priesteri šajā laikā uzklausīja grēksūdzes.
Sekoja sv. Mise. Sprediķī bīskaps runāja par cilvēku mazticību un grēku kā šķērsli labu attiecību nodibināšanai ar Jēzu Kristu, lai atbrīvotos no bailēm par dzīves skarbo realitāti.
Nobeigumā uzstādītā Vissvētākā Sakramenta priekšā visi dziedājām Gavēņa laika lūgšanu “Rūgtās sāpes” un saņēmām svētību ar Vs. Sakramentu, kā arī bīskapa svētību. J. Bulis sirsnīgi pateicās rekolekciju dalībniekiem par viņu darbu un vēlēja vajadzīgās Dieva žēlastības.
Genovefa KALVIŠA
