Dzīvot augšamcelšanās spēkā

Svētā Baznīca, mūsu garīgā māte, mūs vienmēr aicina dzīvot dzīvā Kunga klātbūtnē, dzīvot augšāmcelšanās spēkā, dzīvot Kristū, dzīvot cerībā un uzvarā! Mūsu cerību, mūsu ticību varētu izteikt šādos vārdos: “Ja mēs ar Kristu esam miruši, tad mēs arī dzīvosim kopā ar Viņu.” Tas nozīmē — raudzīties agrāk salauztajā pasaulē ar cerību, saprast, ka šajā pasaulē, lai cik izkropļota tā būtu, ir iespējamas pārmaiņas, atjaunošanās, jauna dzīve, jo Lieldienu rīts vēsta par Kristus augšāmcelšanos. Un tieši dzīvā Kristus klātesamība Svētajā Garā allaž atgādina, ka mēs nedzīvojam izmisumā, bet ticībā, cerībā un mīlestībā. Lieldienu notikumam ir jāmaina mūsu skats uz dzīvi, jo Jēzus Kristus augšāmcelšanās ļauj mūsu dzīvēs ienest cerības un uzvaras garu. Mums visiem jāsaprot — ne jau pats augšāmcelšanās notikums izmaina cilvēku dzīves. Mēs zinām par tūkstošiem cilvēku, kuru dzīvēs nav mainījies pilnīgi nekas. Tas, kas patiešām izmaina cilvēka dzīvi, ir Kristus klātesamība konkrētā cilvēka dzīvē. Tie ir brīnišķīgie vārdi no sv. Jāņa atklāsmes grāmatas (3:20), kurus Jēzus saka saviem ļaudīm: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” Jēzus, kas ir manu sirds durvju šajā pusē, Jēzus, kas pieņem mani pie sava altāra Svētajā Misē, Viņš dara iespējamu manu dzīvi cerībā un atjaunotnē. Lieldienas ir kopība ar dzīvo Jēzu Kristu. Dzīvā Kristus klātbūtne sniedz arī mieru. Tas ir miers, kas negaidot caurstrāvo izbaiļu pilnu situāciju. Gluži kā pirmajā augšāmcelšanās dienā — “vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtajām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar Jums!” Tas ir miers, kas pārņem mūs, kad apzināmies, ka mūsu dzīve ir likta Dieva stiprajās rokās, ka Dievs caur augšāmcelto Kristu un Svēto Garu ir uzņēmies rūpes par manu dzīvi gan šeit, gan Mūžībā. Tieši šīs miera izjūtas un drošības apziņas mums visiem pietrūkst visvairāk.

Ikdienas burzmā, aiz tūkstošiem sīkumu mēs pazaudējam skatu uz Kristus klātbūtni, mums zūd Dieva klāt-būtnes apjausma. Un tad, pazaudējuši mieru un paļāvību, mēs to meklējam dažādos virzienos. Cilvēks domā, ka miers ir meklējams un atrodams paša spēkiem. Bet vienīgais, ko tādās reizēs var atrast, ir vientulība, izmisums un bēdas. Par to visu mums atgādina sv. Toms, apustulis. Bet, atgriezies apustuļu, savu ticības biedru pulkā, tieši tur Toms piedzīvoja dzīvo Jēzu Kristu. Tieši tur un tad Toms piedzīvoja mieru un paļāvību, kad viņš raudzīdamies uz Jēzu, sacīja: “Mans Kungs un mans Dievs!” Lieldienas ļauj mūsu dzīvēs ienākt mieram un paļāvībai, kad atskārstam, ka Dievs ir nācis šajā apdraudējumu un haosa pilnajā pasaulē, lai būtu kopā ar mums. Lai kādi būtu šie apdraudējumi — vai nu briesmas, vai kārdinājumi, vai klupieni, vai slimības — mēs zinām — Dievs ir pie mums, Viņš neatkāpjas ne soli. Sv. apustulis Pāvils arī raksta: “Ja mēs esam neuzticīgi, Viņš paliek uzticīgs, jo Viņš nevar Sevi pašu aizliegt” (2. Tim. 2,13). Lieldienas — Kristus augšāmcelšanās grib mums vēstīt, ka piederam Dievam.

Kāds mazs bērns, būdams smagi slims uz nāvi, jautāja savai mātei, kā tas ir — nomirt? Māte, ilgi klusējusi, sacīja: “Zini, dēliņ, kādreiz, kad tu noguris esi atnācis vakarā mājās un aizmiedz pie televizora ar visām drēbēm, no rīta tu vienalga allaž pamosties augšstāvā savā gultiņā. Tas tādēļ, ka tēvs tevi vienmēr aiznes uz gultu un noģērbj tavas virsdrēbes. Tāpat arī nāve. Lai kur un kā mēs aizmigtu, mēs modīsimies no rīta un atklāsim, ka esam pilnīgi citā vietā — tur, kur mums jābūt, — drošībā Dieva klātbūtnē.

Mātes teiktie vārdi atklāj, ko nozīmē piedzīvot Kristus doto mieru. Tas nozīmē — lai kas arī mūsu dzīvē notiktu, — apzināties, ka “neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam. Jo ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam vai mirstam, mēs piederam savam Kungam.” (Rom. 14, 7-8) Kristus dāvātais miers nav tikai kāda psiholoģiska konstrukcija. Tas ir miers, kas sniedzas pāri ikdienas loģikai. Ne velti apustulis Pāvils, rakstīdams vēstuli Filipu pilsētas kristiešiem, saka, ka tas ir Dieva miers, tas ir augstāks par visu saprašanu, tas pasargās jūsu sirdis un jūsu domas.

Visbeidzot, Lieldienu rīts ienes mūsu dzīvē noteiktu virzību un mērķi.

Pašreizējā Londonas sv. Pāvila katedrāle atrodas 1666. gadā nodegušās senās katedrāles vietā. Katedrāli projektējis arhitekts Kristofers Rens, un tās celtniecība ilga gandrīz 35 gadus. Stāsta, ka arhitekts pirms jaunās celtnes būvniecības, aplūkojot gruvešus, pacēlis kādu ķieģeli, kas gadījās tuvumā. Viņš bijis ļoti pārsteigts, uz šī nejauši paceltā ķieģeļa ieraugot uzrakstu “Vēl augšāmcelšos”.

Kristus augšāmcelšanās Gars mūs stiprina, jo, kad mūsos mīt Gars, mums piemīt milzīgs spēks. Augšāmcelšanās vēsts ļauj mums atskārst, ka tas, ko mēs saucam par savas dzīves nastām, var kļūt mums par Dieva svētību. Ne velti pats Kristus mudina savus ļaudis: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevis Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvē-selēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mt. 11, 28-30)

Vai ir iespējams, ka jūgs var būt patīkams un nasta viegla? To apliecina arī apustulis Jānis: “Šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti: jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli, — mūsu ticība.” (1. Jņ. 5,3-4). Izrādās, viss, kas mums ir nepieciešams uzvarai, ir mūsu ticība, mūsu paļāvība uz Dievu. Un tieši to mūsos grib radīt, veidot un saglabāt visai dzīvei Lieldienu rīta notikumi.

Augšāmcelšanās gaismā mēs redzam savu dzīvi nevis bezcerības un izmisuma, bet cerību pilnu, dzīvā Kristus klātbūtne sniedz mums bezgalīgu mieru un drošību, Kristus uzvara pār grēku un nāvi piešķir mūsu dzīvei virzību un mērķi — “Vēl augšāmcelšos!” Lieldienu notikumu būtību, visas kristīgās vēsts būtību caurstrāvo Dieva vēlme dāvāt cilvēkam dzīvību. Dāvāt dzīvību un savu klātbūtni, kas tālu pārsniedz šo dzīvi un šīs pasaules robežas. Augšāmceltais Jēzus Kristus sniedz mums Mūžību, mūsu debesu Tēviju! Ja vēsts par augšāmcēlušos Kristu ir mūsu ticības viduspunkts, tad tas nozīmē, ka esam dzīvi, nevis miruši.

Mēs zinām — Kristus bija miris, bet tagad ir augšāmcēlies. Viņš bija kapā, bet tagad vairs nav. Mēs bijām strupceļos, bet tagad esam brīvi. Kristus augšāmcelšanās ir mūsu ticības dzimšanas diena un īstā dzīves svinēšana. Amen.

Sirsnīgi sveicu Jēzus Kristus Augšāmcelšanās svētkos! Lai katrs Kristum ticīgais cilvēks ik brīdi un visur ar domām, vārdiem un darbiem visai pasaulei dod liecību, ka Kristus ir augšāmcēlies. Viņš patiesi ir augšāmcēlies!

Dagdas dekāns Pāvils ODIŅŠ