Kristus Asinīm — milzīgs spēks

2003. gada februārī Dieva apredzībai bija labpaticies mūsu draudzes deviņiem ticīgajiem dod iespēju veselu nedēļu pavadīt Čenstohovā, Kristus Asiņu misionāru mājā, pie kopienas priesteriem, brāļiem un māsām. Kopā ar viņiem mēs lūdzāmies, apcerējām Dieva Vārdu, piedalījāmies dažādos dievkalpojumos un garīgajās konferencēs, strādājām.

Čenstohovā atrodas arī Kristus Asiņu sanktuārijs, šīs kustības centrs Polijā, kur mums bija iespēja piedalīties dziednieciskajā sv. Misē, lūgties Kristus Asiņu rožukroni, apstaigājot procesijā septiņas pieturas brīvā dabā, līdzīgi kā Krustaceļa stacijas), tikties ar kustības pamatlicēju Polijā tēvu Vinfridu Vermteru un divreiz no viņa rokām saņemt īpašo individuālo svētību ar relikvijām — Jēzus īstajām Asinīm no Golgatas. Vēlāk turp svētceļoja vēl divas krāslaviešu grupas.

Tas bija sākums jaunām attiecībām ar Dievu caur īpašu Jēzus Asiņu pielūgšanu un godināšanu.

Drīz vien ar dekāna J. Lapkovska svētību mūsu draudzē tika nodibināta pirmā Kristus Asiņu lūgšanu grupa, par kuras kodolu kļuva šie svētceļnieki. Vēlāk tā papildinājās, atjaunojās. Un nu jau piecus gadus katru ceturtdienu, Pēdējo Vakariņu piemiņas dienā, mēs sanākam kopā lai lūgtos, pārdomātu Svētos Rakstus, apmainītos garīgajā pieredzē.

Mūsu galvenā lūgšana ir Jēzus Kristus Dārgo Asiņu rožukronis. Interesanta ir tā rašanās vēsture. Romas muižnieku Savelli ģimenei piederēja vērtīga relikvija. Pēc nostāsta, kas tika nodots no paaudzes uz paaudzi, viens no šīs dzimtas pārstāvjiem bija kareivis, kurš dienēja Palestīnā tieši tad, kad Jeruzalemē piekala krustā Jēzu. Gadījās, ka dažas lāses no krusta ritošo Kunga Aiņu nopilēja uz viņa apģērba. Kareivis ieticēja Dieva Dēlam Jēzum un tāpēc rūpīgi saglabāja to daļu apmetņa, kura bija piesūcināta ar dārgajām Asinīm, bet pēc tam paņēma sev līdzi uz dzimteni, kur to nodeva pēcnācējiem kā ģimenes mantojumu.

1708. gadā kņazs Džuliko Savelli neodeva relikviju San Nikola in Karčere bazilikai, kas atradās netālu no viņa muižas. Tur tā glabājās Svētā Krus-ta altārī, apveltīta ar lielu cieņu un godu. Tieši pēc simt gadiem, 1808. gada 8. decembrī, pie šī altāra dzima dārgo Asiņu Brālība, ko ar Kaspara del Bufalo atbalstu izveidoja vietējais kanoniķis Frančesko Albertini. Lai dotu vienkāršu iespēju apcerei par Kristus Asinīm, reliģijas zināšanām bagātais Albertini radīja Dārgo Asiņu rožukroni. Septiņās tā daļās viņš piedāvāja pārdomāt par tiem Kristus Asins izliešanas momentiem, kuri tiek cienīti kristīgajā tradīcijā: Kristus izlēja Asinis apgraizīšanā, lūgšanas laikā Getzemenes dārzā, šaustīšanā, kronēšanā ar ērkšķiem, krustaceļā, uz krusta un, beidzot, no caurdurtā Sāna.

Krāslavas lūgšanu kopienas dalībnieces šo gadu laikā ir neskaitāmas reizes pārliecinājušās par šīs lūgšanas brīnišķīgajiem augļiem, tāpēc mēs ne tikai pašas lūdzamies rožukroni, bet izplatām to arī citu ticīgo vidū.

Grupas animatore (vadītāja) Antonija liecināja par to, ka pirms pāris gadiem, piedaloties rekolekcijās Atašienā kopā ar Nazaretes ģimeņu kustības dalībniekiem iepazinās ar kādu sievieti, kurai stāstīja par mūsu lūgšanu kopienu un vēlāk aizsūtīja Kristus Asiņu rožukroni. Apmēram pēc diviem mēnešiem jaunā paziņa piezvanījusi un ar prieka asarām iesaukusies: “Vai, dieniņ, cik vērtīgu lūgšanu jūs man atsūtījāt!” Viņa pa-stāstīja, ka kopā ar māsu mēnesi katru dienu lūdzās vienā nodomā: par izlīgšanu ar meitu, kura jau piecus gadus nebija rādījusies, pat nesazinājās ar māti. Un tad meita negaidot bija ieradusies, nokritusi ceļos, skūpstījusi mātei rokas un lūgusi piedošanu. Otru mēnesi abas māsas lūdzās par kādu nedziedināmi slimu radinieku. Un atkal brīnums! Slimība bija atkāpusies pilnīgi, kaut gan tam cilvēkam vairs nebija nekādu cerību.

Pati Antonija daudzkārt personīgi ir pārliecinājusies par Asiņu rožukroņa spēku. Piemēram, nesen kopā ar dēla ģimeni viņa bija izmisumā, jo nekādi nevarēja atrast aukli mazdēliņam. Kārtējā lūgšanu reizē ļoti sirsnīgi lūgusies Asiņu rožukroni un ado-rējusi (pielūgusi) Vissvētāko Sakramentu šajā nodomā un jau nākošajā dienā par aukli pieteikusies ļoti jauka sieviete. Patiešām, Kristus Asinīm ir milzīgs spēks. Caur Tām taču Pestītājs izglāba pasauli no grēka, nāves un elles. Caur Tām lūgšanu grupas dalībnieces saņem daudz žēlastību sev un tiem, par ko aizlūdz. Veneranda piemēram, ir gandarīta, ka var kopā ar māsām nopietni palūgties daudzos nodomos, ka ar Dieva palīgu tādēļ pārciestas daudzas slimības, izturēta operācija: “Man operācija bija tieši ceturtdien. Kad pamodos pēc narkozes, uzreiz iedomājos: māsas par mani pašlaik lūdzas. Sirdī iestājās liels miers, un atkal iemigu.”

Vija, Leonora, Antonija, Veneranda un visas pārējās atzīmē, ka svētīgi ir kopā lūgties ne tikai par sevi savējiem, bet arī par mūsu draudzi un pilsētu, par Latviju un visu pasauli, par priesteriem un visu garīgo kārtu, par bērniem un jauniešiem, par grēcinieku atgriešanos un ļaunuma izskaušanu no mūsu ģimenēm un sabiedrības, par dzīvajiem un mirušajiem. Vienmēr lūdzamies arī Dievmātes, pāvesta un Baznīcas nodomos.

Animatore Antonija uzsver: “Ļoti svētīgi, ka nu jau ceturto gadu lūdzamies Vissvētākā Sakramenta priekšā baznīcā. Paldies par šo iespēju prāvestam Eduardam.”

Par vienu no vērtīgākajiem garīgajiem augļiem visas atzīst Svēto Rakstu apceres, cenšoties saprast to jēgu un nozīmi katras dzīvē, modinot sevī vēlēšanos dzīvot ar Dieva Vārdu. Īpaši vērtīgas ir tās tikšanās, kurās, neskatoties uz savu pārslogotību, atrod iespēju piedalīties mūsu garīgais padomdevējs pr. E. Voroņeckis.

“Pirms tam man vispār nebija nekādas sapratnes par Svētajiem Rakstiem,” atzīstas Veneranda. Vija pie-bilst: “Esmu kļuvusi garīgi bagātāka, pacietīgāka.” Leonora saka: “Man ļoti palīdz pārrunas par Evaņģēliju. Cenšos nedēļu dzīvot pēc izvēlētā Dieva Dzīvības vārda. ”Līdzīgās domās ir arī citas kopienas māsas.

Kopējās domas par vēl vienu garīgo lūgšanu augli izteica Veneranda: “Pa šiem gadiem esam kļuvušas kā radinieces, kaut gan agrāk dažas pat nepazinu. Aizlūdzam viena par otru, raizējamies, ja kura neatnāk uz tikšanos. Grupa vieno, māca tuvākmīlestību.”

Genovefa KALVIŠA