(No dekāna P. Odiņa sprediķa kapusvētkos Dagdā 2008. gada 24. maijā)
Svētā Baznīca ar lielu godbijību vienmēr ir izturējusies pret mirušo piemiņu, jau no pašiem pirmsākumiem aizlūdzot par mirušajiem, īpaši Sv. Misē, lai šķīstīti viņi varētu sasniegt debesu svētlaimi — mūžīgo dzīvi pie Kunga Dieva.
Arī kapu svētki palīdz cilvēkam saprast nāvi nevis kā dzīves beigas un iznīcību, bet gan kā jaunu dzīvi ar Dievu un Kungā Dievā. Mēs šodien apliecinām ticību tam, ka Dieva mūžīgā mīlestība un Dieva žēlsirdība ir stiprāka par nāvi. Mūsu pestītājs Jēzus ir atklājis Tēva gribu, kurš vēlas ikvienu, kas tic Dēlam, pieņemt Savā Valstībā un dāvāt mūžīgo dzīvi.
Mūsu piederīgie ir miruši. Ticīgie cilvēki, kuri ir apbedīti šajā kapsētā, nebaidījās no nāves. Tieši otrādi, viņi to mīlēja kā savu draugu, tāpēc ka tā ved mūs pie Dieva. Un lai mēs no ticīgajiem iemācītos laimīgi nomirt, mums katram vispirms jāiemācās svētīgi dzīvot. Bet tas nozīmē — nesavtīgi mīlēt Kungu Dievu un savu tuvāko.
Kāda jauna ticīga sieviete, kas bija neārstējami slima, pirms nāves mierināja savu izmisušo tēvu. Viņa teica: “Tēt, ja es apprecētos ar brīnišķīgu cilvēku, ar kuru būtu laimīga, lai tu ļautu, lai es braucu viņam līdzi? Tagad es dodos turp, kur būšu laimīga, kāda es nekad nebūtu virs zemes. Tad kāpēc tu, tēt, negribi mani turp laist?”
Mēs visi labi zinām to, ka kādu dienu mirsim, taču negribam par to domāt, jo no nāves bieži baidāmies. Savulaik kāds cilvēks teica: “Es nevaru piedalīties bērēs, jo pēc tam man uznāk dziļa depresija un dienām ilgi mani nomoka domas par nāvi.” Kāpēc tas tā ir?
Vēstulē ebrejiem mēs lasām, ka tieši nāves baiļu dēļ cilvēks ir pakļauts sātana verdzībai. Tas nozīmē, ka bailes no nāves ir visu mūsu problēmu, ciešanu un neapmierinātības ar savu dzīvi galvenais iemesls. Patiesībā nāves bailes ir bailes no Dieva, no sevis, no tuvākajiem. Un tieši bailes liek mums vienmēr aizsargāties un noslēgties sevī.
Mēs pat neaptveram, ka runa nemaz nav par bailēm no fiziskas, bet bailes no garīgas nāves, no visa tā, kas apdraud, paralizē un iekšēji iznīcina mūsu reālo dzīvi. Tie var būt laulātā drauga trūkumi, bailes no bērna ieņemšanas, drauga nodevība, slikta saticība ar darba kolēģiem vai kaimiņiem, naudas trūkums, nopietnas slimības, vecums, nespēja realizēt savas dzīves sapņus. Gandrīz katru dienu mēs dusmojamies, strīdamies, aprunājam, tiesājam. Bet kāpēc?
Atbilde ir ļoti vienkārša: tāpēc ka grēka dēļ cilvēks ir attālinājies no Dieva, nonācis ļaunā gara varā. Taču Dieva mīlestība ir stiprāka par jebkādu ļaunumu. Dievs mūs neatstāj vienus likteņa varā. Viņš sūtīja savu Dēlu Jēzu Kristu, kas kļuva Cilvēks, lai caur Savu nāvi un augšāmcelšanos atbrīvotu mūs no nāves, grēka un sātana varas. Ja tu tici, ka Dievs tevi mīl, ka tevis dēļ Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, ja tu tici Viņa Vārda spēkam, tad tu saņemsi iekšējo dziedināšanu un uzvaru pār visām bailēm.
Savā laikā svētais Benedikts uzskatīja, ka viens no svarīgākajiem garīgās dzīves vingrinājumiem ir katru dienu atcerēties par nāvi. Un viņš to ieteica gan mūkiem, gan lajiem. Ne jau tāpēc, lai viņi par to bēdātos, bet lai varētu ar atbildības sajūtu izmantot katru mirkli, neskatoties uz nāves neizbēgamību, lai viņi turpinātu mīlēt, priecāties, darīt labu un par visu slavēt Kungu Dievu.
Sv. Benedikts sacīja: “Uz dzīvi skaties ar domu par nāvi un uz nāvi — ar domu par dzīvi. Tad tu iemācīsies gan dzīvot, gan pareizi nomirt. Nāve ir briesmīga vien tiem, kuri par to nedomā.”
Katrs ticīgais ir atbildīgs par kristībā saņemto žēlastību saglabāšanu un attīstību. Ar labu sākumu vien nepietiek, svarīgi ir labi pabeigt. Nepietiek tikai saukties par kristieti. Ticība ir jāapliecina ar visu savu dzīvi. Jēzus Kristus katru no mums brīdina: “Esiet uzticīgi līdz nāvei, un Es jums visiem došu dzīvības vainagu.”Amen.
Genovefa KALVIŠA
