Starp svētā mocekļa Donata svētku viesiem Krāslavas baznīcā bija arī tēvs Bazilijs Pavelko no Ukrainas - Žovkvas pilsētas Romas katoļu draudzes prāvests un dekanāta dekāns, Ļvovas arhidiacēzes kūrijas vicekanclers. Viņš sniedza interviju laikraksta “Ezerzeme” ārštata korespondentei.
- Tēvs Bazilij, pastāstiet, lūdzu, nedaudz par sevi, par savu kalpošanu Dievam, par sakariem ar Latviju, Krāslavu.
- Esmu dzimis Ukrainā, Ļvovā. Kad man apritēja 19 gadu, iesniedzu dokumentus Rīgas garīgajā seminārā cerībā kļūt par garīdznieku, jo jutu tādu aicinājumu. Taču tas izrādījās ne tik vienkārši. 1977. gadā iesniedzu dokumentus seminārā pirmo reizi, nākamajā gadā - otro reizi. Diemžēl nekas neiznāca. 1978. gada rudenī pārbraucu uz Rīgu, iekārtojos darbā, pierakstījos. Mēģināju iestāties garīgajā seminārā 1979. gadā, tad vēl divus gadus pēc kārtas, taču laicīgā vara noraidīja manu kandidatūru. Tikai 1982. gadā mani uzņēma seminārā, un jau nevienam nebija pretenziju pret mani. Tādējādi ceļš līdz studiju sākumam ilga tieši piecus kalendāros gadus. Vēl tikpat ilgi turpinājās studijas. Semināru pabeidzu 1987. gada 31. maijā, tiku iesvētīts garīdznieka amatā un nosūtīts uz savu pirmo draudzi - par prāvesta Pētera Vaivoda palīgu Līksnā pie Daugavpils, kur bija aptuveni 150 draudzes locekļu. Gada beigās izrādījās, ka Krāslavas dekāns Juzefs Lapkovskis palika bez palīga, un 1988. gada sākumā es atbraucu pēc norīkojuma uz Krāslavu, kur gadu un desmit mēnešu (līdz 1989. gada novembrim) nokalpoju par vikāru. Tad aizbraucu uz dzimto Ukrainu. Tur es tiku iecelts par Žovkvas (šī pilsēta atrodas 25 - 27 kilometrus no Ļvovas) draudzes prāvestu. Tas ir rajona centrs ar 13000 iedzīvotāju, ar lielu un skaistu baznīcu, kas nupat kā bija atdota draudzei. Bija nepieciešams kapitālremonts, ko mēs uzreiz arī uzsākām un turpinām līdz pat šim laikam. Visu šo laiku papildus apkalpoju vēl divas trīs draudzes.
Latviju es apmeklēju 1993. gadā, kad te viesojās Romas pāvests Jānis Pāvils II. Toreiz es piedalījos dievkalpojumos Jēkaba katedrālē, Domā, Mežaparkā, Aglonā.
Pēc 1989. gada es ne reizes neapmeklēju Krāslavu. Taču deviņpadsmit gadu laikā es neaizmirsu man pazīstamās un dārgās vietas, daudzus cilvēkus. Pēdējā laikā aizvien jutu vajadzību atbraukt uz šejieni, paskatīties, apmeklēt dekāna Lapkovska, saimnieces panes Elvīras, sakristiānu kapus.
- Vienpadsmit gadus Jūs nodzīvojāt Padomju Latvijā. Tagad, jau otro reizi, atbraucāt uz neatkarīgo valsi. Kāda ir mūsu tagadējā valsts Jūsu skatījumā?
- Paldies, ka uzdevāt šo jautājumu. Protams, daudz kas ir izmainījies. Toreiz mēs gatavojām bērnus pirmajai Komūnijai slepeni, aiz aizslēgtām durvīm. Tagad tas tiek darīts atklāti, bērnus māca sagatavoti katehēti.
Pirms atbraukšanas uz Krāslavu es iegriezos Rīgā. Galvaspilsēta izmainījusies līdz nepazīšanai. Atjaunotas ļoti skaistas vēsturiskās celtnes - rātsnams, Melngalvju nams un citas. Esmu patīkami pārsteigts! Padomju varas gados tam vai nu neatlika laika, vai arī nebija vēlēšanās. Tagad latviešus acīmredzot pārņēmis lepnums par nacionālajām vērtībām.
Es pamanīju arī to, ka nekur nav uzrakstu, reklāmas krievu valodā, viss ir tikai latviski. Tas man ļoti patīk. Pie mums Ukrainā tā vēl nav. Pie jums nav stagnācijas laiku pieminekļu. Ukrainas rietumu daļā to arī nav, bet austrumos vēl ir sastopami, piemēram, Ļeņina, Dzeržinska monumenti. Ļoti apsveicami ir tas, ka draudzes atguva dievnamus un citu īpašumu. Padomju varas gados tas viss nebija iedomājams. Diemžēl Ukrainā nesteidzas ar baznīcu īpašumu atdošanu. Ja mēs kaut ko neatlaidīgi lūdzam varas iestādēm, jāgaida gadiem ilgi, lai jautājumu atrisinātu.
- Kādi Jums šķiet mūsu cilvēki, viņu garīgums?
- Manuprāt, cilvēki kļuvuši jautrāki, dievbijīgāki, taču domāju, ka pie jums, tāpat kā pie mums, ir problēmas. Atvērtas robežas, bet ar to arī iespēja doties peļņā. Gan Latvijā, gan arī Ukrainā ir augsts migrācijas līmenis. No vienas puses, tā ir brīvība. Izmanto to! No otras puses - ģimenes cieš, izirst, daudzi aizbraucēji neatgriežas pie dzīvesbiedriem, bērniem. Tā ir tautas traģēdija.
- Vai, Jūsuprāt, ir mainījusies Krāslava?
- Protams. Izremontētas ielas, viss sakopts. Pie baznīcas nozāģēti un aizvākti vecie koki, un tagad baznīca redzama visā savā diženumā. Skaista un pievilcīga ir jūsu pilsētiņa pie Daugavas! Arī cilvēki, ar kuriem es tikos, ir tikpat lieliski un sirsnīgi. Domāju, ka es vēl atbraukšu šurp.
- Jūs bijāt īsā vizītē Aulejā, kur arī kādreiz vadījāt dievkalpojumus. Kādi Jums šķiet mūsu lauki?
- Uz dievkalpojumiem Aulejā es braucu katru piektdienu un svētdienu. Pēdējā uzturēšanās gadā Latvijā mēs veicām remontu: nokrāsojām jumtu un ārējās sienas, ielikām ietvju plāksnes pie ieejas, attīrījām telpu zem luktas un iekārtojām tur svētā Antonija kapliču. Toreiz svētdienās uz dievkalpojumiem pulcējās 60 - 70 draudzes locekļu. Bet tagad, kā es uzzināju, sanāk aptuveni divdesmit. Nedomāju, ka visa Auleja būtu izmirusi. Acīmredzot cilvēki svētdienās nejūt vajadzību piedalīties svētajā Misē. Nav dziņas, dedzīgas vēlēšanās. Varbūt ticība ir vāja? Žēl gan!
Nākamgad Aulejas svētās Marijas Magdalēnas baznīcai apritēs 300 gadu. Tas ir viens no skaistākajiem arhitektūras pieminekļiem. 1989. gadā pēc remonta atzīmējām tās 280. gadskārtu. Uzaicinājām bīskapu Vilhelmu Ņukšu, atnāca daudz cilvēku. Kad atvadījos no Aulejas iedzīvotājiem, savā sprediķī (starp citu, tur es runāju tikai latviski) uzsvēru: lai gan es neesmu latvietis, tomēr jūtos te kā savējais, jo apkārtējie man uzticas un ciena mani. Es biju priecīgs, ka kopīgi mums izdevās izremontēt baznīcu, ka draudzes locekļu labestība ļoti daudz palīdzēja šajā svētajai darbā.
- Man, latvietei, ir ļoti patīkami apzināties, ka Jūs labi apguvāt latviešu valodu un pēdējos deviņpadsmit gados to neaizmirsāt...
- Neteikšu, ka es perfekti pārzināju latviešu valodu. Taču sprediķoju, vadīju dievkalpojums, kapusvētkus, izvadīju pēdējā gaitā mirušos, runāju ar cilvēkiem latviešu valodā un jutos kā viens no savējiem. Pēc 19 Ukrainā pavadītajiem gadiem daudz kas ir aizmirsies, piedodiet, man nebija ar ko runāt. Taču galvenās lūgšanas es atceros labi, pavisam vēl neesmu aizmirsis latviešu valodu.
- Paldies Jums par to! Ko Jūs nobeigumā gribētu vēl pateikt, novēlēt mūsu cilvēkiem?
- Ļoti patīkami ir tas, ka daudzi Svētā Donata svētkos pazina mani, sasveicinājās, pienāca klāt, aprunājās. Man patīk jūsu jaunais prāvests Eduards. Domāju, ka cilvēki mīlēs un cienīs viņu kā dekāna Lapkovska darba cienīgu turpinātāju, kurā viņš ieguldīja daudz spēku un enerģijas. Novēlu jums visiem Dieva svētību, mīlestību, savstarpēju solidaritāti. Esiet laimīgi! Lai zeļ un plaukst jūsu novads, jūsu pilsēta, jūs paši!
- Paldies par sarunu. Novēlu arī Jums visu vārdā panākumus priesterības druvā. Lūgsim Dievu viens par otru un neaizmirsīsim!
- Ļoti ceru uz savstarpējām lūgšanām. Viss, ko es pārdzīvoju, atrodoties Latvijā un Krāslavā, tik viegli nav aizmirstams.
Genovefa KALVIŠA
